Strēmholma skolas ietekme Zviedrijas fotogrāfijā
“Darbs ar attēlu ir mans dzīvesveids, un savas fotogrāfijas es uztveru ne citādi kā pašportretu” (citāts no Kristera Strēmholma lekcijas Karaliskajā mākslas akadēmijā 1983. gadā)
Kristeru Strēmholmu (Christer Strömholm, 1918–2002) var uzskatīt par Zviedrijas autorfotogrāfijas tēvu. Viņa vārds īpaši tiek saistīts ar Fotoskolan – ietekmīgu fotogrāfijas skolu Zviedrijā. Fotoskolan atradās Stokholmā no 1962. līdz 1974. gadam, un to absolvēja daudz mūsdienās pazīstamu zviedru fotogrāfu. Lai arī mūsdienās šīs skolas vairs nav, Strēmholma iedibinātais stils, metodes un personiskā pieeja fotogrāfijā joprojām ir Zviedrijas fotogrāfijas izglītības vadlīnija. Šīs skolas pārstāvju darbos kopīga ir koncentrēšanās uz sevi, ikdienas dokumentēšana, intimitāte, subjektīvs, nereti ironisks skatījums uz apkārtējo vidi.
Ar Fotoskolan cieši saistīts bija arī slavenais zviedru fotogrāfs Laršs Tunbjorks (Lars Tunbjörk, 1956–2015), par kura pēkšņo nāvi aizpagājušajā nedēļā ziņoja mediji. Tunbjorks bija nozīmīga figūra ne vien Zviedrijas, bet arī starptautiskā fotogrāfijas vidē. Fotogrāfa rokraksts kļuva pazīstams ar krāsu fotogrāfijām, kurās ar krietnu devu satīras tika dokumentētas absurdas ikdienas situācijas, veidojot unikālu Zviedrijas portretu.
Gada sākumā Zviedrijas Modernās mākslas muzejā Moderna Museet bija skatāma izstāde The Way of Life jeb Zviedrijas fotogrāfija no Kristera Strēmholma līdz mūsdienām. Izstāde apvienoja Strēmholma laikabiedru, skolnieku un domubiedru darbus. Pazīstamākie no mūsdienu Zviedrijas fotogrāfiem ir Anderss Petersens (Anders Petersen), JH Engstrēms (JH Engström), Anna Klārena (Anna Claren), Laršs Tunbjorks (Lars Tunbjörk), Eva Klasona (Eva Klasson), Martins Bogrens (Martin Bogren) un citi, attīstot katrs savu personiskās fotogrāfijas veidu. Līdzās zviedru fotogrāfiem ekspozīcijas kuratore Anna Tellgrena (Anna Tellgren) izstādē ir iekļāvusi arī pāris ārzemju fotogrāfu, arī amerikānietes Nenas Goldinas un latvietes Intas Rukas darbus.
Kristera Strēmholma ietekme sniedzas daudz tālāk par Zviedrijas fotogrāfijas vidi. Nena Goldina vairākās intervijās ir minējusi, ka būtisks autores iedvesmas avots ir Kristera Strēmholma un Andersa Petersena darbi. Savukārt Goldina ir bijusi nozīmīgs JH Engstrēma iedvesmas avots. Inta Ruka ir vienīgā Baltijas valstu fotogrāfe, kuras fotogrāfijas ir iekļautas šajā ekspozīcijā. Intas Rukas ciešās saites ar Zviedriju apliecina arī fakts, ka viņas darbi pēdējos gados tur ir izstādīti biežāk nekā Latvijā, arī apjomīgo Rukas monogrāfiju laida klajā tieši zviedru izdevniecība Max Strom.
Lai arī Strēmholma fotogrāfijas un metodes ir iedvesmojušas veselu Zviedrijas fotogrāfu paaudzi, plašākai publikai Strēmholms kļuva pazīstams ar izstādi 9 Seconds of My Life Stokholmas Modernās mākslas muzejā 1986. gadā. 20. gadsimta 50. gados Strēmholms iepazinās ar Rietumvācijas avangarda fotogrāfu apvienību Fotoform, kas popularizēja radošo un personisko stilu fotogrāfijā. Apvienības līdera idejas balstījās 30. gadu Bauhaus eksperimentālajā fotogrāfijā. Iedibinot subjektīvās fotogrāfijas konceptu, Fotoform organizēja trīs nozīmīgas modernās fotogrāfijas izstādes, kas tai laikā iedvesmoja vairākus tālaika fotogrāfus, arī Strēmholmu, kurš līdzīgas metodes vēlāk iedzīvināja arī Fotoskolan.
Līdzīgi kā citiem tā laika fotogrāfiem, arī Strēmholma radošā darbība uzplauka 20. gadsimta 50.–60. gados, dzīvojot Parīzē. Tur Strēmholms pievērsās ielu fotogrāfijas žanram. Šajā laikā Strēmholms iedvesmojās no franču humānisma perioda fotogrāfiem Brasaī un Anrī Kartjē-Bresona. Taču jau pavisam ātri Strēmholms izkopa savu vizuālo valodu, kas bija daudz tiešāka, pat brutālāka. To Strēmholms aizguva no ASV fotogrāfēm Lisetes Modeles (Lisette Model) un Diānas Arbusas (Dianas Arbus). Īpaši šī ietekme parādījās viņa darbā Draudzenes no Place Blanche (Les amies de Place Blanche), kurā Strēmholms dokumentēja savus draugus no transseksuāļu kopienas Parīzē.
Strēmholms ar savu kameru apstiprināja savu eksistenci, nereti kļūstot pats par savu fotogrāfiju subjektu. Grāmata In Memory of Himself, lai arī publicēta pēc autora nāves, ir spilgts piemērs, kā autora personība atklājas viņa paša fotogrāfijās.
Īpaši Strēmholma ietekme jūtama Andersa Petersena daiļradē. Studējot Fotoskolan, Petersens sāka strādāt pie Cafe Lehmitz fotogrāfiju projekta, kas kļuva par viņa fotogrāfa karjeras sākumu. Strēmholmam padomu bieži vaicāja arī Laršs Tunbjorks, kuru iedvesmojusi Strēmholma grāmata Poste Restante (1967).
Mūsdienu Zviedrijas fotogrāfijā jūtamas vairākas strāvas, atšķirības jūtot īpaši starp sievietēm un vīriešiem, piemēram, starp vienas paaudzes pārstāvjiem Annu Klārenu un JH Engstrēmu. Klārena kļuva pazīstama ar grāmatu Holding (2006), kas ataino pašas fotogrāfes eksistenciālos meklējumus, dokumentējot sevi un sev pietuvinātus cilvēkus. Klārenas vizuālo valodu raksturo gaiši, pasteļzili toņi, mierīga un sievišķīga pieeja, piešķirot sērijai vienotu noskaņu. Savukārt JH Engstrēms pirmo atzinību ieguva ar grāmatu Shelter (1997). Ar laiku JH Engstrēma darbi ir kļuvuši arvien personiskāki, pārtopot par autora vizuālo dienasgrāmatu. Engstrēma foto valoda ir tieša, spilgta, viņš izmanto zibspuldzi, izgaismojot un paņemot no dzīves konkrētus tēlus un sajūtas, miksējot melnbalto un krāsaino fotogrāfiju. Ja Anderss Petersens tiek uzskatīts par Strēmholma tiešo sekotāju, tad JH Engstrēmu sauc par Petersena un Strēmholma apvienojumu.
Pēdējos gados Latvijas un Zviedrijas fotogrāfi ir veiksmīgi sadarbojušies. 17. aprīlī Hudiksvelē (Hudiksvall) notika Intas Rukas lekcija. Savukārt no 20. līdz 30. augustam Zviedrijā paredzēts jau trešais Landskronas fotofestivāls, kura mākslinieciskais vadītājs ir Tomass H Džonsons (Thomas H Johnsson), bet kurators – JH Engstrēms. Ar Engstrēmu nākamgad sadarbosies arī festivāls Rīgas Fotomēnesis. Landskronas festivālā būs iespējams apmeklēt pazīstamu zviedru un citu valstu fotogrāfu lekcijas, darbnīcas un portfolio skates.
