Laiskas atmiņas

Aplūkojot Jāņa Deinata Ainas II Dailes teātra tukšajā foajē (izstāde ir apskatāma stundu pirms izrāžu sākuma, kā arī to laikā), izdevās noķert garastāvokli, kad galvā nevirknējas teikumi – ko gan iespējams pateikt par šiem attēliem? – bet iznira atmiņu ainas. Pirmā ir no laikiem, kad, apgūstot filmu veidošanas pamatus Rīgas Jauno tehniķu stacijā, nācās arī fotografēt pašam (tas vairs nav atkārtojies). Lūk, tad ar visvienkāršāko pieejamo tehniku, protams, analogo, gadījās, ka esmu gan nospiedis aparāta slēdzi, bet filmiņu uz priekšu pavilkt aizmirsis. Rezultāts, kas atklājās pēc attīstīšanas, bija dubultekspozīcija, kas, lai gan atzīta par brāķi, reizēm joka pēc tika arī kopēta. Līdz ar sarkanajā gaismā uz papīra iznirstošajiem tēliem radās pirmā apjausma par elementāro patiesību, ka attēls nekad nav tikai dotais – ko skatīties un apdomāt –, bet sākumā vienmēr iespējamais – gana komplicēts iecerētā un sanākušā, vai šajā gadījumā arī nesanākušā – rezultāts. Kopš tā laika, šķiet, vairs neesmu spējis atgriezties nevainīga skatītāja (patērētāja) pozīcijās, kurš tic, ka pastāv kaut kāda automātiska, pašsaprotama saikne starp dabu un attēlu, un tādēļ var mierīgu sirdi nodoties tikai satura apcerei. No otras puses – tīšuprāt veikta dubultekspozīcija droši vien ir no tiem tehniskajiem paņēmieniem, kas problematizē pilnīgu autora kontroli pār attēlu, atstājot vietu arī nejaušībai vai nolemtībai, kas it kā atrodas ārpus autora vēlmes. Tehniska kļūme kā attēlu radīšanas paņēmiens ir bieži izmantota avangarda un vēlāk arī masu un tā sauktajā kiča fotogrāfijā, lai radītu sirreālu efektu bieži vien ar uzsvērtu “satura” potenciālu.

Deinata Ainas II ir tieši šādas stratēģijas aktualizēšanas recidīvs. Kāds varētu būt tā saturs mūsdienās? Iespējams, tieši atmiņu radīšana par fotogrāfijas medija pāreju no nevainīgās stadijas, kurā tas tiek nekritiski pieņemts kā dabas liecība, mākslinieciskajā, uzmanībai fokusējoties uz autorības, apstākļu, mērķa un līdzekļu u. c. konteksta jautājumiem.

Otra atmiņu aina, ko izraisīja izstāde: kādā agras jaunības posmā mēdzu uzturēties bohēmiskā kompānijā, kurā par veselībai un tikumībai bīstamu netika uzskatīta pat peldēšanās Daugavā pašā Rīgas centrā, ja vien bija gana karsta un labi pavadīta vasaras diena. Tieši to es atcerējos, lūkojoties vairākās Deinata fotogrāfijās, kurās pāri laiskām peldētavu ainām klājas (vai fonā vīd) nepārprotami urbāni motīvi. Ņemot vērā, ka nudien neesmu nostalģiski orientēts, šāda piespiedu atcerēšanās noteikti ir kompliments autoram!

Divu attēlu salikums vienā, protams, provocē tos pētīt un mēģināt atdalīt – ieraudzīt katru atsevišķi. Deinats, kā jau fotogrāfs, kas daudz un ar panākumiem strādājis komerciālā fotogrāfijā, attēlu komponē meistarīgi, liekas, ka viņš nemaz nespēj kaut ko nofotografēt pietiekami tizli, lai tas atbilstu aktuālajai laikmetīgajai fotogrāfijai. Attēlam parasti ir optiskais centrs (nereti kāda ceļa zīme vai cits mākslīgs veidojums citādi dabiskā vidē), kas nekad nav tieši centrā, bet mazliet nobīdīts, un laukumu kompozīcija veido pietiekami sarežģītu horizontālu un diagonālu, retāk vertikālu, līniju mija (prātā nāk klasiķu mācība, ka skatiens attēlā meklē zigzaga trajektoriju, pa kuru ietiekties tā dziļumā). Uzmanību saista arī figūras, kas izkārtojušās vai pat izlaidušās atbrīvotā grācijā. Te jāatšifrē, kas īsti saista Deinata Ainas II ar 16. gadsimta flāmu gleznotāju Pīteru Brēgelu vecāko, ko anotācijā piemin mākslas zinātnieks Ivars Runkovskis, neiedomājoties, ka tipisks mūsdienu fotogrāfijas entuziasts, kuram šķiet, ka visu attēlu bāzes modelis ir selfijs telefonā, varētu arī nezināt, ka Brēgels ir slavens ar daudzfigūru kompozīcijām ainavās, kas īsti nepakļaujas pēcrenesanses perspektīvai: tās tvertas it kā no augšas, un var gadīties, ka tālāk stāvošas figūras ir tikpat lielas kā tuvākās. Turklāt visas izstrādātas vienādā detalizācijas pakāpē, kas savukārt nesaskan ar fokusa jeb asuma priekšstatiem. Tieši tas dod nebeidzamu vielu skatītāja acij, pētot šīs sadzīviskās masu ainas skaistas dabas ietvarā. Deinats vairākās fotogrāfijās panāk līdzīgu efektu, kombinējot attēlus ar dažādiem horizonta augstumiem un pietuvinājumiem – rezultātā perspektīva var būt pat apgriezta. Brēgeliskus masu skatus mēdza zīmēt arī latviešu karikatūrists Gunārs Bērziņš, tikai izvēloties sižetus nevis no flāmu, bet Padomju Latvijas darbaļaužu dzīves. Lūk, vēl viena atmiņa, kas var piemeklēt pietiekami vecos skatītājus jau tā memoriāli noslogotajā izstādē Dailes teātrī.