Kokam divi gali jeb dialektiskās peripetijas

Jau kādu laiku Latvijas mediji pievērš uzmanību izstādei Edvards Steihens. Fotogrāfija Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls. Tā būs skatāma visu vasaru līdz pat 6. septembrim. Šī autora vārds daudziem saistās ar viņa darbu Mēnesnīca ezerā (The Pond – Moonlight, 1904) – vienu no visdārgāk pārdotajām fotogrāfijām. Interesentu loks ar padziļinātām zināšanām noteikti zina Steihena piktoriālisma darbus. Savukārt foto pētniecībā iesaistītie spēj novērtēt viņa ieguldījumu gan lietišķās fotogrāfijas attīstībā, gan nozares menedžmentā.

Iespējams, šī Latvijā ir nozīmīgākā foto izstāde kopš 2002./2003. gadu mijas, kad turpat Arsenālā bija skatāma Anrī Kartjē-Bresona izstāde. Varbūt vēl jāpiemin Filipa Halsmana izstādi Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā 2007. gadā. Lai vai kā, Latvijas skatītāji ar šāda līmeņa autoru darbu skatēm nav lutināti.

Atzinīgi jāvērtē izstādes mākslinieces Frančeskas Kirkes darbs, turklāt veiksmīgi apvienotas divas šķietami nošķirtas un vienlaikus saistītas izstādes. Pirmajā zālē skatītāju sagaida 20. gadsimta sākumā veidotu portretu kolekcija ar studijas gaismu imitējošu noskaņu. Blakus zālē – ieskats autora dzīves gājumā un ģimenes albuma fotogrāfijās ar pavisam citādu auru. Māksliniece ir spējusi izstādi vērst ne tikai emocionāli baudāmā, bet arī izglītojošā piedzīvojumā. Anotācijā minētos piktoriālisma un krāsu fotogrāfiju piemēru oriģinālus gan izstādē nevarēs atrast, izstādītas lielformāta reprodukcijas.

Izstādē lielākoties redzam 20. gadsimta sākuma studijas portretu un tam raksturīgo estētisko risinājumu. Tas ir tēla vispārinājums, izmantojot neasumu, teatralizētu ķermeņa stāvokli objektīva priekšā un kontrastainu gaismas avotu shematisko uzstādījumu. Tieši šo gaismas zīmējumu izceļ Frančeskas Kirkes izstādes iekārtojums. Šie darbi atbilst piktoriālisma nostādnēm, kuras jau 19. gadsimta vidū formulēja Oskars Gustavs Reijlanders un kuras kā buržuāziski reakcionāru estētiku noliedza starpkaru modernisma strāvojumi fotogrāfijā. Nākas secināt, ka izstāde piedāvā nelielu no kopējā laika plūduma izrautu vēsturisku diskursu ar viena autora piemēru. Ņemot vērā, ka “mākslinieciskā darbība ir nevis kaut kāda nemainīga būtība, bet gan spēle, kuras formas, nosacījumi un funkcijas attīstās līdzi laikmetiem un sociālajiem kontekstiem” ¹⁾Nikolā Burjo. (2009). Attiecību estētika. Rīga: Laikmetīgās Mākslas Centrs. 11. lpp. , šo izstādi nemaz citādi nebūtu vēlams apskatīt.

Vai nesagatavots skatītājs to spēj? Daudzkārt pierādījies, ka Latvijas fotogrāfijas nozares dalībnieki ne vienmēr ir pietiekami iedziļinājušies aspektos, kas noteikuši estētisko izpausmju maiņu. Tas skaidrojams gan ar dažādu mūžizglītības programmu (kursu) ierobežoto saturu, gan ar pašu izglītojamo vēlmi koncentrēties tikai uz amatniecisku iemaņu attīstīšanu. Tā kā attēla estētiskā forma ir cieši saistīta gan ar autora uzstādījumu, gan ar sociāliem un tehnoloģiskiem procesiem, gan arī ar noteiktu elementu rezonansi skatītāja uztverē, tās popularitātes maiņu nevar ignorēt.

Kopš piktoriālisms vairs nedominē fotogrāfijas stilu daudzveidībā, tā vietā stājušās daudzas citas estētiskās formas. Nesagatavots skatītājs, nezinot visus šos aspektus, līdz ar to nespējot kritiski raudzīties uz jautājumu laika un telpas griezumā, var izdarīt nepareizus secinājumus par izstādes nozīmi.

Tas nebūt nenozīmē, ka mūsdienās būtu nosodāmi veidot šai izstādē redzamajam līdzīgus attēlus. To noteikti var darīt, jo īpaši, ja tam ir atrodams patērētājs. Svarīgāk ir paturēt prātā, ka tā tomēr nebūs jaunrade, bet gan atdarināšana. “Jaunrade tiek saistīta ar mākslu, kurā cilvēka radošās spējas tiek it kā attīstītas vispilnīgāk”. ²⁾Elga Freiberga. (2000). Estētika. Mūsdienu estētikas skices. Rīga: Zvaigzne ABC. 45. lpp. Tādēļ tiem, kas vēlas darināt mākslas tirgum atbilstošus darbus, var tikai ieteikt paplašināt savu redzesloku, lai atrastu tās koordinātas, kurās atrodas Edvarda Steihena daiļrades vieta kopējā fotogrāfiskās telpas kartē.

Pirms 110 gadiem latviešu fotogrāfijas pamatlicējs Mārtiņš Buclers teicis, ka “mākslas darbs ir attīstītas un smalcinātas garšas izteiksme un var tikt saprasta tikai no tādas pat attīstītas mākslas garšas. Neattīstītā garša viegli lauž spieķi par ikkuru darbu, kuru tā nesaprot, un tādēļ ikvienam garša jāattīsta caur skatīšanu, salīdzināšanu, pētīšanu” ³⁾Mārtiņš Buclers. (1906. gada jūlijs). Fotogrāfija kā māksla. Stari, Nr. 1. Pielikums Fotogrāfija. 5. lpp . Tāpēc cerams, ka, neraugoties uz akūti nepieciešamo finansējuma palielināšanu aizsardzības vajadzībām, ierēdņi, kuriem sabiedrība ir deleģējusi arī rūpes par kultūru, nodrošinās saikni ar plašo pasaules pieredzi fotogrāfijas jomā, kas attīstītu mākslas garšu. Cerams, ka līdz nākamai tik nozīmīga autora izstādei nebūs jāgaida desmit gadu, jo mākslas garšas attīstīšana pieprasa nemitīgu vingrināšanos gan laika, gan telpas griezumā.