/ Arnis Balčus / Blogs

FK jautā fotogrāfiem: tava sarežģītākā fotosesija?

Sākam jaunu rubriku, kurā aicināsim Latvijas profesionālos fotogrāfus pastāstīt par savu darba ikdienu. Visiem fotogrāfiem uzdodam vienu un to pašu jautājumu. Šoreiz – kāda bijusi sarežģītākā fotosesija?

Valts Kleins:
Sarežģītu fotosesiju nekad nav trūcis. Atceros vismaz astoņas līdz desmit, jo īpaši laikā, kad digitālās fotogrāfijas vēl nebija un viss darbs bija jāveic uz 120 tipa diapozitīvajām filmām, kas bija kaprīzas, mazjūtīgas un dārgas. Varu izcelt modes nakts sesija žurnālam Lilit. Tumsa, aukstums, neizolēti elektrības vadi, acumirklī salstošas modeles, upes krasts, migla un odu mākoņi. Sesijas ilgums – deviņas stundas. Pēc tam stress, gaidot filmu attīstīšanu, toreiz vēl Avotu ielā. Apskatījis rezultātu, kas bija lielisks, aizmigu savā automašīnā turpat ielas malā un nogulēju septiņas stundas bez mazākajām dzīvības pazīmēm.

Iveta Vaivode:
Tehniski sarežģītākā, iespējams, ir bijusi Krassky paklāju fotosesija. Idejas pamatā bija apvienot divas dažādas mākslas jomas – deju un dizainu. Paklāju rakstus kombinējām ar dažādu dejas virzienu atstātām vizuālām pēdām, kas rodas, bildējot ar garo ekspozīciju. Lai panāktu man vēlamo rezultātu bez digitālas manipulācijas, bija jāpārvar dažādas tehniskas problēmas. Sākot ar paklāja stiprināšanu un izgaismošanu uz skatuves un beidzot ar slēdža ātruma aprēķināšanu katrai atsevišķai dejai.

Andrejs Zavadskis:
Manas sievas dzemdības.

Māris Ločmelis:
Katra bildēšana ir sarežģīta pa savam. Ar tehniskām lietām var tikt galā vienmēr, tās var atrisināt ātrāk vai vēlāk, protams, atkarībā no budžeta un klienta vēlmēm. Bet visgrūtāk un sarežģītāk ir atrast kopēju valodu ar modeļiem, dažreiz tas var prasīt daudz laika un var būt ļoti sarežģīti!

Oļegs Zernovs:
Visas fotosesijas ir sarežģītas. Fiziski vissmagākā bija plakātu sērija Asiada 2011. Fotografējām Alpos starp video reklāmu uzņemšanām. Sniegs, aukstums, vējš, 2000–3500 metru augstums. Nācās negulēt divas naktis. Turklāt pēdējā sižetā trijos naktī izrādījās, ka aktieris neprot slidot, lai gan sižets paredzēja uzņemt slidotāju kustībā pilnā augumā.

Edijs Pālens:
Sarežģītākā foto reportāža bija Zolitūdes traģēdijas vietā, tehniski vienkārši, bet emocionāli smagi. Roka necēlās kaut ko dokumentēt. Vienmēr sarežģīti ir fotografēt aizturētos vai notiesātos. Jāgaida vairākas stundas, blenžot uz durvju rokturi, konvojēšana parasti ir tikai dažas sekundes, kuru laikā jāpaspēj nofotografēt aizturētais.

Emīls Desjatņikovs:
Nevarēšu nosaukt konkrētu fotosesiju, bet visgrūtākie ir brīži, kad nevar izveidot kontaktu ar modeli. Tas biežāk gadās ar cilvēkiem, kas ļoti domā par savu tēlu, kā viņš tiks parādīts. Modelis ļoti grib regulēt fotogrāfu, visus “pareizos” rakursus tavā vietā izdomāt.

Jānis Knāķis:
Nevaru izcelt vienu sarežģītāko fotosesiju, katrai vajadzīga individuāla pieeja. Visgrūtāk ir strādāt ar cilvēkiem, kas nezina, ko grib, un neuzticas fotogrāfam. Viņiem galvenais, lai bildes būtu labas, bet to, kas ir labas bildes, liekas, zina vien dievs. Parasti cilvēkam no fotosesijas vajag vienu bildi, varbūt trīs. Bet pēc fotosesijas parasti ir vismaz 100 bilžu, bet izvēlēties tāpat nav ko. Rezultātā pa pasauli klīst kaudze bilžu, diemžēl labās un veiksmīgās to vidū vienkārši pazūd.

Kristaps Kalns:
Ikdienā bieži gadās neveiklas bildēšanas, kurās ir tehniski grūti apstākļi, maz laika vai neieinteresēti cilvēki, bet tas viss ir normāla procesa sastāvdaļa. Tāds patiesi sarežģīts darbs bija veidojot fotogrāfijas Imanta Ziedoņa un beigu beigās arī manai grāmatai Latvija man. Sākot jau ar apgrūtināto komunikāciju ar Ziedoni, kur reizēm no knapa pusvārda vajadzēja saprast, kāda Latvijas vieta jābildē. Arī vairums no vietām vairs sen nebija tādas, kādas tās palikušas senās atmiņās. Bija krietni jānopūlas, lai parādītu to, kas palicis atmiņās un sajūtās.

Nils Vilnis:
Kopumā gandrīz visas fotosesijas, kuras man pasūta, tā vai citādi ir saistītas ar augstu sarežģītību, līdz ar to nevaru kādu vienu fotosesiju izcelt. Noteikti vissarežģītākās bijušas tās sesijas, kur ir liela komanda un sarežģīta loģistika.

Andrejs Strokins:
Lielākais pārbaudījums manā karjerā bija kāda uzņēmēja fotosesija. Viss sākās ar to, ka es desmit minūtes nokavēju norunāto tikšanās laiku, taču, ieejot ofisā, saņēmu konjaka pudeli kā garantiju labam fotosesijas iznākumam. Pati fotosesija izvērtās par 30 minūšu teroru. Modelis visu laiku vārījās un nepārtraukti novērsa uzmanību ar mulsinošiem jautājumiem, uz kuriem tūlīt pats atbildēja. Viņš izbaudīja katru mirkli, kritizējot manu izskatu un dzīves uzskatus. Galu galā es biju tik ļoti uzvilcies, ka biju gatavs pagriezties un aiziet projām, pirms tam demonstratīvi izdzēšot bildes. Mani apturēja tikai atbildība pret pasūtītāju, proti, žurnālu, kuram bildēju. Viss beidzās labi – tika izvēlēts sliktākais portrets ar aizmiglotām acīm un nodrukāts uz īpaša papīra pilnā atvērumā.

Vladimirs Svetlovs:
Es nevaru izcelt kādu vienu sarežģītāko fotosesiju. Parasti ir grūtāk, ja nav pietiekoši daudz speciālistu bildēšanas laukumā, piemēram, kad nav setdizainera un dekorācijas jātaisa pašam, tas atņem daudz laika un enerģijas, kas jāvelta bildēšanai. Vissarežģītākais bija darbs pie manas grāmatas, kad vajadzēja izveidot konceptu, uzturēt noskaņu un sekot sižetam visas grāmatas garumā.

Inese Kalniņa:
Ir bijuši gadījumi, kad ir sajūta, ka nu būs sarežģīta fotosesija. Bet ar laiku saprotu, ka ir forši noskaņoties un sagatavoties paredzētajam darbam. Radoša un individuāla pieeja ļauj piedzīvot mazāk satraukuma arī sarežģītās situācijās, piemēram, ja visiem ir liels stress vai negaidīti mainās laika apstākļi.

Reinis Fjodorovs:
Pirms pāris gadiem fotografēju Amerikas latviešus. Iecere bija nofotografēt viņus ar priekšmetiem, ko viņi bija paņēmuši līdzi, dodoties trimdā. Pagāja diezgan ilgs laiks, līdz mēs iekarojām viņu uzticību un izpratni. Reti kad cilvēki ir kategoriski pret fotografēšanos, parasti viņi nesaprot vai pārprot fotogrāfa nolūkus.

Gatis Rozenfelds:
Vienu es noteikti nevaru izcelt, bet sarežģīti parasti ir, kad iesaistīts liels cilvēku skaits un tehnikas daudzums un papildus rodas vairāku ambīciju sadursme. Tas parasti ir kādos ambiciozākos reklāmas projektos, bet tas smieklīgākais ir, ka sarežģītība šeit, kā arī daudzos citos gadījumos, ir komunikācijā. Līdz pat tādam jautram absurdam, ka vienkārši tu sajauc rācijas un ceļamkrāna operatora vietā krieviski uzrunā vācu izcelsmes autovadītājus, kuri no tevis gaida precīzu komandu angļu valodā. Vai vienkārši noguruma dēļ, jo darbs ir pret rīta gaismu, cilvēkam, kas atbildīgs par gaismu arēnā, tā vietā, lai krieviski pateiktu “ samaziniet apgaismojumu”, pasaki “pazemo mācītāju”, utt. Bet nopietnākas problēmas ir ambīciju sadursmes, un ir bijuši gadījumi, kad bijis nepieciešams uz mirkli pārtraukt bildēšanu, lai noskaidrotu (vārdiski), kāds tad īsti ir darba uzdevums un kurš par ko atbild. Labā ziņa ir tā, ka, jo lielāks projekts, jo ilgāks sagatavošanās process, jo mazāka iespēja tādiem pārpratumiem. Bet sarežģītība tikai motivē.

Ojārs Jansons:
Ir bijuši tādi negaidīti mirkļi, kad saproti, ka esi sabojājis bildēšanu. Tās ir situācijas, kad pasūtītājs nezina, ko grib, bet es nespēju to atrisināt. No sērijas – uztaisi man lielu un skaistu! Taču man varbūt liels ir torte, bet citam – zilonis. Sarežģīti ir ielīst iekšā šādos klientos, reizēm šķiet, ka viņiem vajadzīgs psihologs, nevis fotogrāfs.

Reinis Hofmanis:
Pašlaik darba procesa sarežģītības pakāpei nepiešķiru īpašu nozīmi, ir dažādi lielāki vai mazāki izaicinājumi, kas pieder pie darba procesa. Atmiņā palikusi viena no manām pirmajām nopietnajām fotosesijām pirms kādiem padsmit gadiem. Man bija uzticēts nobildēt četru mūziķu grupu. Tolaik tehniskās iespējas bija ierobežotas, tādēļ statīvu un eksponometru aizņēmos (bildēju uz filmas). Kā atklājās fotosesijas laikā, eksponometrs nestrādāja, savukārt, kad biju nostādījis mūziķus īstajā vietā, statīva kājas nefiksējās un ik pa brīdim izslīdēja katra uz savu pusi. Šķiet augstāks stresa līmenis vairs nevienā citā fotosesijā nav bijis.