Joks un apmāns
Fotogrāfiju sērijā ar nosaukumu Krāsu fotogrāfija čehu fotogrāfi Lūkašs Jasanskijs un Martins Polāks turpina darboties sev iecienītajā pieejā fotogrāfijai, kur viss liekas maznozīmīgs un pliekans un tajā pašā laikā tomēr piesaista skatītāju uzmanību, tīri tāpēc, ka nav skaidrs, uz ko tu skaties. Iepriekš, fotografējot lauku namiņus un saloniskas, melnbaltas ainavas, Jasanskijs un Polāks ieņēma vienlaikus amatieru un profesionāļu lomu. To varētu nosaukt par balansēšanu starp eksperimentālu pieeju un pastkartīšu fotogrāfiju.
Tomēr šajā izstādē fotogrāfijas veido ironiskas savstarpējas saspēles, un ātri vien kļūst skaidrs, ka tas viss ir parodija. Čībiņa ir nolikta blakus pāris stikla pērlītēm un mazam, zaļam ābolam. Arbūzs, ietīts plastmasas plēvē, atrodas zem pakaramo virknes — priekšmeti neveiklajās kompozīcijās sastājas tā, ka brīžiem pat nāk smiekli, uz tām skatoties. Tās ir tik klišejiskas un gandrīz vai amatieriskas, šķiet, svarīgākie kompozīcijas elementi izslīdējuši no kadra vai palikuši nepamanīti.
Nav īpaši jāpūlas, lai uztvertu izstādes parodējošo toni. Fotogrāfijas kariķē klusās dabas žanru, izveidojot pašas stereotipiskākās kompozīcijas un, skatītāju izaicinot, tām līdzās izvietojot podestus ar dažādu vecmeistaru skulptūrām. Fotogrāfiju izvietojums uz VEF kultūras pils pabalējušām sienām izraisa smīnu. Viena fotogrāfija neveikli pielikta virs durvīm, kas ved uz gaiteni. Vēl viena — pie kolonnas telpas centrā. Un tomēr tas nav peļami, kaut vai tāpēc, ka izstāde pilnībā atbilst kuratora Ivara Grāvleja projekta Starp fotogrāfiju un (ne)fotogrāfiju iecerei spēlēties ar medija robežām. Proti, attēli nav ievietojami kādā konkrētā kategorijā. Tie atrodas tādā kā starpžanrā, kas skatītājos un, kā Grāvlejs norāda intervijā Arterritory.com, it īpaši pašmāju fotoamatieros varētu izraisīt mulsumu, jo attēliem ir savāda vieta šīs netipiskās telpas kontekstā.
Nonācu izstādē tādā noskaņojumā, ka biju jau gatavs atzīt vilšanos, kas šajā gadījumā norāda, ka viss ir, kā nākas. Fotogrāfijas atgādina pastaigu pa Nacionālā Mākslas muzeja zālēm, novērojot dažnedažādas ierāmētas vecmeistaru kompozīcijas. Taču šeit tas negarlaiko, bet liekas kuriozi, jo abi mākslinieki parodē klusās dabas uzstādījumu tradīcijas. Gribas smieties, kad, skatoties šo izstādi, prātā nāk jau mirušu latviešu gleznotāju darbi. Paskatoties uz apkārt izvietotajām skulptūrām, arvien vairāk liekas, ka autori vienkārši ņirgājas.
Tomēr šī izstāde un Grāvleja projekts Starp fotogrāfiju un (ne)fotogrāfiju, par spīti nosaukumam, ir nevis zobošanās par publiku, bet eksperiments ar apmeklētājiem. Neviļus fotogrāfijās vēlos saskatīt kaut kādu dziļumu, bet jūtos apmuļķots.
Šie autori ir radījuši ko tādu, kas, neraugoties uz fotogrāfiju banālo un naivo izskatu, rada vēlmi lūkoties un domāt par fotogrāfijas daudzslāņainību, piemēram, jautājot, kāpēc attēli nav tikai garlaicīgas klusās dabas, bet gan kaut kas vairāk?
Kaut kas patiesi aizraujošs ir fotogrāfijā, kur kailas sievietes figūra ir iegrimusi fonā. Iecentrēts ir nevis kailais ķermenis, kas aizņem lielāko daļu kadra, bet gan uz galda novietotie aušanas piederumi. Liekas, šī fotogrāfija raksturo to, kas interesē Jasanskiju un Polāku – parastais, garlaicīgais un visādi nieki, kas citādi mierīgi iekļaujas ikdienas dzīvē.
