Garlaicības slavinājums. Iznākums nepieder mums
Pirms dažiem gadiem kādā amerikāņu žurnālā izlasīju rakstu, kura autors bija kāds tā saucamās radošās rakstniecības pasniedzējs universitātē, bet raksta tēma – cik ārkārtīgi grūti ir pārvarēt sevi un pieķerties rakstīšanai tajos pārāk biežajos brīžos, kad šķiet, ka nav vispār nekā, ko teikt; kad šķiet, ka galvā ir tukšums, vārdus nav iespējams sarindot teikumos, bet, ja tas arī izdodas, tie liekas bezjēdzīgi, banāli un nevienam nevajadzīgi. Visticamāk, lielākajā daļā gadījumu tā arī ir, taču dažreiz nekas cits neatliek, kā pabeigt iesākto, jo esi apsolījis redaktoram vai – vēl ļaunāk – pats sev.
Bet ko darīt, ja nav ko teikt? Tas ir, ja tomēr ir, bet nespēj uzrakstīt pat teikumu, nedomādams, cik truli tas skan? Amerikāņu autora padoms bija pavisam vienkāršs: paņem tīru lapu vai atver datorā jaunu dokumentu. Uzraksti: “Dārgo mammu” vai “tēti”, vai “mīļā”, vai adresē rakstīto jebkuram citam cilvēkam, kam tu uzticies. Un tad sāc rakstīt. Pastāsti šim cilvēkam par to, cik grūti tev iet ar rakstīšanu. Atklāj, neko neslēpjot, cik ļoti tu ienīsti, ka esi izvēlējies šo nodarbošanos, cik bezjēdzīga un nevienam nevajadzīga tā ir. Vārdu sakot, esi godīgs un nebaidies sūdzēties. Izgaudo visu, kas sakrājies. Pastāsti par to, ko centies uzrakstīt – kāda ir raksta tēma, ko jau esi izpētījis un uzzinājis, kādus secinājumus esi paspējis izdarīt. Raksti visu, kas nāk prātā, par ko gribas kliegt un kas vārās. Kad esi pabeidzis, izsvītro uzrunu, izdzēs visu gaudulīgo, ko esi sadrukājis, visu vaimanāšanu un sūdzēšanos, un, visticamāk, pāri paliks kaut nedaudz vērtīgas informācijas, kuras nebūs daudz, bet tas vismaz būs ja ne viss raksts, tad katrā ziņā labs pamats. Es nolēmu sekot šim padomam – atvēru tukšu dokumentu un sāku rakstīt.
Dārgo G.,
Ja tu zinātu, kā man riebjas rakstīt. Kad redaktors piedāvāja uzrakstīt recenziju par to, pirmajā brīdī es gribēju teikt nē. „Neuzņemies lietas, kuras tu nevari izdarīt!” stāv rakstīts uz lapiņas, kas piesprausta pie dēļa virs mana rakstāmgalda. Jāsaka, ka pie šī paša dēļa ir piespraustas vēl kādas divdesmit lapiņas, kurās es aicinu sevi kaut ko darīt vai nedarīt, bet par šo uzrakstu atcerējos uzreiz, kad saņēmu redaktora epastu. Es gribēju atteikt, taču, kamēr meklēju labu ieganstu, pārdomāju un tomēr piekritu. Nākamajās dienās es to vairākkārt nožēloju.
Lai nu kā, bet uz izstādi es aizgāju. Izstāde bija sarīkota vienā no Rīgas pazīstamākajām laikmetīgās mākslas galerijām. Turklāt, kad uzzināju, ka tur ir ne tikai fotogrāfijas, bet arī citi darbi un objekti, proti, izstāde solījās būt pa īstam “laikmetīga”, mans jau tā gandrīz neesošais entuziasms pazuda pavisam.
Izstādes darbi stāsta par mākslinieces ceļojumu uz vietu ar nosaukumu Piramīda, kas ilgu laiku bija Padomju ogļrūpniecības ciemats Norvēģijai piederošajā Svalbāras arhipelāgā Ziemeļu Ledus okeānā. Saskaņā ar 1920. gadā parakstīto starptautisko vienošanos šī ir demilitarizēta zona, kas, lai gan ir Norvēģijas pārvaldībā, ir teritorija, kurā var saimnieciski darboties jebkura no vienošanos parakstījušajām valstīm.
Izstādes veiksmīgākais darbs izrādījās video ar nosaukumu Piramīdas četras versijas, kurā četri ciematā pabijuši vai dzīvojoši cilvēki stāsta par pieredzi, uzturoties šajā pasaules malā. Izstādes pavadlapa satur visu četru stāstītāju teikto stenogrammas formā – nelielie, aforismiem līdzīgie citāti aizņem vienu no divām anotācijas lapām.
Zīmīgi, ka pēdējais citāts no stenogrammas skan šādi: “Šeit es pārstāju baidīties no cilvēkiem”. Tieši šī frāze mani uzrunāja visvairāk – šķiet, kāds varētu būt vēl labāks iemesls apmeklēt šo vietu. Un, lai gan ceļojumu uz turieni es neplānoju, stāsts par šo vietu atstāja uz mani lielu iespaidu. Nākamās dienas pavadīju, lasīdams internetā pieejamo informāciju – reportāžas, rakstus, esejas – ne tikai par Piramīdu, bet arī par visu arhipelāgu kopumā. Jo vairāk lasīju, jo vairāk pārliecinājos, ka šī varētu būt īstā vieta, kurā apstākļi sniedz cilvēkam iespēju vistiešākajā veidā sajust laiku tā vistīrākajā, neatšķaidītajā formā. (Starp citu, neminēju, ka izstādes nosaukums ir Paradīze jaunam cilvēkam. Zini, baigi precīzi.)
Katram jaunam prātam ir ieteicams kaut reizi sastapties ar neatšķaidītu laiku un sajust tā milzīgo smagumu – tas veicina veselīgu pasaules uztveri un var izlīdzināt emocionālo viļņošanos daudzās trauslās dvēselēs, kā arī palīdzēt iemācīties izdzīvot brīžos, kad laika paliek tik daudz, ka šķiet, ir jāķeras pie neveselīgiem palīglīdzekļiem, lai vispār spētu panest šo smagumu. Kā izstādes raksta kuratore: “Laiks apstājies harmonizē arvien meklējošā cilvēka gēnu.” Diezgan neveikls teikums, bet, kad domu izloba, tā izrādās tieši vietā.
Es pieķeru sevi pie domas, ka tad, kad lasu par kādu pasaules vietu, par kuru neko iepriekš nebiju nezinājis, pirmā lieta, ko sev jautāju – ko es darītu, ja tur kādreiz nokļūtu. Precīzāk gan būtu – ko es tur nedarītu. Vai vēl precīzāk – vai šī vieta man ļautu darīt neko. Tādējādi varētu teikt, ka tikai tagad noteiktu apstākļu ietekmē – un Ievas Epneres (tā sauc mākslinieci) izstāde kļuva par vienu no šādiem apstākļiem – es varēju noformulēt, iespējams, svarīgāko kritēriju, pēc kura vados, kad (iztēlē) izvēlos nākamo ceļojuma galamērķi (fakts, vai tiešām taisos turp doties, šeit nav svarīgs). Proti, vai vietā, kurā sevi iztēlojos, es varētu nedarīt neko un vienkārši pavadīt stundas un dienas garlaikodamies.
Valsts, kurā es neesmu juties garlaikots, ir valsts, kas man neko nav iemācījusi, rakstīja Kamī. (Starp citu, šis citāts arī ir piesprausts turpat virs rakstāmgalda).
Es piekritu rakstīt par izstādi tā paša iemesla dēļ, kāpēc esmu piekritis rakstīt arī citas reizes, – ir interesanti vērot, kādu reakciju manī izraisa pat visgarlaicīgākā laikmetīgās mākslas izstāde.
Mēs, šķiet, ar Tevi tikām runājuši par mākslinieka spēju nodot pieredzi mākslas darba vērotājam un to, kas notiek ar šo pieredzi, kad tā nokļūst pie skatītāja. Kad pieredze transformējas kādā mākslas medijā, kas no tās paliek pāri? Tas laikam bija tad, kad spriedām, kas ir vizuālā antropoloģija un ar ko tā atšķiras no dokumentālā kino vai fotoreportāžas. Par šo sarunu es atcerējos, kad sēdēju tumšajā izstāžu zāles istabā un skatījos Versijas. Par to, cik lielu iespaidu uz mani atstāja izstāde, es spriežu pēc laika, ko es, kā rakstīju, pavadīju vēlāk, pētot informāciju par Piramīdu. Lai arī ir skaidrs, ka autore ieguldīja noteiktas pūles, montējot savu varoņu teikto, klausoties viņu stāstos, man patiešām radās sajūta, ka vieta, par kuru viņi runā, ir atstājusi sekas viņu uztverē. Cik tur liels autores nopelns, atlasot izmantotos citātus, man ir grūti spriest, taču fakts, ka citāti ir atsevišķi sarindoti izstādes aprakstā, liecina, cik lielu lomu tie spēlējuši autores vēlmē nodot to, ko juta video darba varoņi. Klausoties viņu aizkadra balsīs, tiešām šķita, ka arī viņi piedzīvojuši ko īpašu, ko tādu, par ko bija vērts uzzināt arī man.
Nezinu, vai kaut ko saprati no manis rakstītā. Varbūt esmu attālināti Piramīdas ietekmē. Nesmejies, man tas šķiet gandrīz vai nopietni. Kā nesen teica kāds vieds vīrs, runājot par to pašu mākslas darba ietekmi uz skatītāju: “Iznākums nepieder mums.”
Pagaidām!
A.
