Ilze Vanaga. Piecas lietas

Ar Ilzi satiekamies vienā no pēdējām siltajām vasaras dienām āra kafejnīcā pie Bastejkalna. Tikko atgriezusies Rīgā pēc trīs Kuldīgā pavadītām nedēļām, Ilze – lillā kleitā un smuki iesauļojusies –, šķiet, sev izveidojusi pietiekamus krājumus vasaras siltuma, lai gaismas pietiktu arī visai ziemai. Ilze pati arī uzsver, ka šajā gadalaikā jūtas vislabāk un vasaras vakari fotogrāfijām ir ideāli.

Ilzes Vanagas vārds bieži izskan gan Latvijas laikmetīgās fotogrāfijas kontekstā, gan arī modes vidē. Ilze vairākus gadus nodzīvoja Londonā, strādājot vienā no nozīmīgākajām modes fotogrāfijas studijām Spring Studios, bet tagad, jau kādu laiku ir Rīgā un sadarbojas gan ar vietējiem zīmoliem, gan modes žurnāliem. Ilze ir piedalījusies vairākās izstādēs un projektos, arī fotogrāmatas Latvijas ainava tapšanā un izstādē Kaimiņi, kas notika Rīgas Fotomēneša ietvaros. Ilzes fotostāsts par Raiņa ielu Kuldīgā atrodams arī nule kā izdotajā avīzē Raiņa Vārds.

Šogad jau piekto gadu pēc kārtas Ilze piedalījās ISSP, kur pazīstamā amerikāņu fotogrāfa Džima Goldberga darbnīcā uzsāka sēriju par daudzbērnu ģimenēm. Izstāde ar labākajiem šīgada ISSP darbiem apskatāma Kuldīgas Mākslas namā līdz 20. septembrim. Attēlos jūtama liela mīlestība un cieņa pret fotografētajiem cilvēkiem. Autorei mīļajā vasarā uzņemtie attēli labi parāda kontrastu starp skaisto bezrūpību, kas pieder bērniem un šim gadalaikam, kā arī milzīgo atbildību, kāda jānes tiem, kas izvēlas šādu sadzīves modeli.

1. Zlatas dienasgrāmata

Ja runā par iedvesmām, tad vispār būtiskas ir grāmatas. 1995. gadā saņēmu grāmatu Zlatas dienasgrāmata, tas bija 8. klasē – man to skolā uzdāvināja par kādu rakstu darbu. Tā bija grāmata, kurā es sajutu spēku, – briedums, drosme un ārkārtīgi dziļa mīlestība pret sevi, saviem vecākiem, kaimiņiem, draugiem, Sarajevu. Visu, kas tur notika, Zlata savā dienasgrāmatā tik šķietami vienkārši aprakstīja – bez emocionāliem pārspīlējumiem, ko varētu gaidīt no pusaugu meitenes. Viņai tobrīd bija tikai 13 gadu, un tas mani fascinēja. Tāda bezbailība un nopietnība, kādas man nebija, bet kādu es ļoti vēlējos sevī atrast un atbrīvot.

Viņa ļoti atklāti stāsta par to, kā viss mainās, par piedzīvotajām sāpēm, bailēm, cerībām, ticību. Stāstā satikās divas pasaules – Rietumi un Austrumi. Deviņdesmito vidū mēs tikko bijām ieguvuši neatkarību. Šī grāmata iedeva man tādu pasaules garšu. Man bija sajūta, ka Zlata ir mana labākā draudzene, un ka tas viss notiek tepat blakus. Šī grāmata man vienmēr ir kaut kur tuvumā. Nav tā, ka es to lasu un pārlasu. Enerģija, ko tā nes, – paļaušanās uz dzīvi, milzu spēks un drosme, kas bija tajā mazajā meitenē – man atgādina, ka arī es tā varu, ka arī manī tas spēks ir kaut kur iekšā, ka tikai jālaižas dziļumā un jānes uz augšu.

2. Būt mātei

Tas, ka esmu māte un zem sirds nēsāju bērnu, ir dievišķīgākā sajūta, kāda man jebkad ir bijusi. Nevaru atcerēties neko, kas man būtu devis lielāku kaifu – tik smalku un ilgstošu. Laikam tikai tad, kad pirmo reizi braucu jūrā, un reizēm, kad fotografēju.

Nācu šurp un sajutu, ka Rīgā es kaut kā nejūtos skaista. Pilsēta tev pārskrien pāri kā tāds vaboļu bars, un tu paliec uzmests uz muguras, kājas gaisā spirinādams. Saproti, ka neviens to tavu skaistumu neredz – nav laika, nav intereses, nezinu… Tā jau tas ir, cilvēki ir aizņemti ar citām lietām. Laukos es jūtos ļoti labi. Kā kukainis ar taustekļiem, kas jūt un sasmaržo visu visapkārt. Gaismu, gaisu, siltumu, dzestru upi, jūru, vakaru un rītu, dārzu, pilsētu (Kuldīgu), saldējumu, benzīna smaržu. Visu ko.

Ieva Epnere intervijā Arterritory citēja Ingas Ābeles romānu Klūgu mūks, kas stāstīja par sievieti un bērnu: “Bērns tiek iedēstīts, lai cilvēki neaizmirstu, ka jēga ir iekšpusē. Lai sieviete ar šo ziņu padalītos pasaulei, lai brīdinātu no aizraušanās ar ārpusi.” Tas ir tik precīzi teikts – tev tiek iedots kaut kāds dievišķs spēks, ko tu nespēj izskaidrot, lai kā tev gribētos. Tevi vienkārši nes. Daba ir tik gudra.

3. Skolotāji

Ik pa brīdim satieku cilvēkus, kas iegriež manu ceļu citā gultnē. Izgriež laukā no taisnās sliedes, kurā ir stīvums, bailes, apjukums. Sauc kā gribi – atver acis, atver sirdi, palaiž tevi ārā no aploka un saka – Skrien! Tas vienmēr notiek brīžos, kad mana iekšējā balss pēc tā sauc. Pēdējais tāds bija Džims Goldbergs – skolotājs, pēc kāda es visu mūžu biju ilgojusies un beidzot satiku. Tas ir cilvēks, kas tevi vada – stingrs, konkrēts, atklāts, spēj uzdot tev īstos jautājumus. Ar dziļu pieņemšanu un ticību taviem spēkiem. Laikam man tas dzīvē ir svarīgi – sajust, ka kāds tic, ka es varu.

Skolas laikā man bija parastā skola, mūzikas skola, sporta skola un nebija laika mācīties. Es kaut kā menedžēju savu dzīvi, lai tiktu ar to visu galā. Mācības skolā man bija pēdējā vietā, un savā ziņā man bija tāds sliktā bērna statuss. Pēc vidusskolas klases audzinātāja izstāstīja, ka skolotāji runājuši – labi ja es tikšu veikalā par pārdevēju.

Kad dzīvoju Londonā, šos īpašos cilvēkus satiku biežāk, jo viņi tur vairāk apgrozās. Piemēram, Brižita Lakombē (Brigitte Lacombe) – fotogrāfe, kurai es vienu reizi asistēju. Toreiz, beidzot bildēšanu, viņa iedeva savu studijas adresi, telefona numuru, e-pastu, un teica, lai es viņai obligāti zvanot, ja esmu Ņujorkā, ka viņa man palīdzēs, kā varēs. Mani tas pilnīgi apstulbināja – tā nemēdz notikt! Viņa ieradās uz bildēšanu ar mazu koferīti, kur iekšā bija Leica fotoaparāts ar dažām lēcām, vienīgais, kas viņai studijā bija nepieciešams, bija ābolu kaste, uz kuras piesēst. Tā vienkāršība bija tik silta. Uz visu slaveno fotogrāfu, kas tur apgrozījās, fona, ofiss bija satraucies – kaut kas nav kārtībā, jo tā nevar būt, ka viņai neko nevajag.

Šajā pavasarī no sirds apraudājos. Draudzene, ar ko mēs kopā strādājām tajā studijā, man atrakstīja: “Sveicieni tev no Brižitas!” Ir pagājuši astoņi gadi, un viņa man sūta sveicienus. Šādi cilvēki man ir trāpījušies daudz, un es esmu dzīvei ārkārtīgi pateicīga par to. Viņi iedod sajūtu, ka viss ir iespējams. Tev ieslēdzas turbo apgrieziens, un tu tiešām vari visu, ko vēlies.

Vēl viens tāds cilvēks bija Kristofers Doils (Christopher Doyle), austrāļu kinematogrāfs, kuru es arī satiku tajā pašā studijā. Viņš teica: “Dari, kas tev darāms, un nebaidies. Cilvēki var nozagt tavas idejas, bet viņi nevar nozagt tavu sirdi.”

Kad tu vēl esi tāds naivs antiņš, un aprēķins tevī nestrādā, tu ej un no sirds lūdz, un tev dod. Londonā es tā dzīvoju. Tas bija kā narkotikas – izdarīt kaut to, ko neesi iepriekš darījis. Katru dienu. Tas ārkārtīgi iedvesmo. Tad, kad esi jau apbružājies un zini, kā kas strādā, iestājas kaut kāda skepse un paškritika. Sākumā esi tāds nevainīgs, un cilvēki to jūt. Neviens mani neatstūma. Es tik daudziem zvanīju, lūdzot, lai apskatās manu portfolio, un visi mani pieņēma. Vienā rītā zvanīju nu jau nelaiķim Timam Heteringtonam (Tim Hetherington), viņš paceļ klausuli – Halooo! Es viņam norunāju savu tekstiņu, un viņš caur troksni klausulē kliedz: “Es esmu Afganistānā!” Protams, atvainojos un atvadījos. Viņš bija vienīgais, ar ko nesatikos.

Ar Džimu Goldbergu, iespējams, bija līdzīgi. Tu jūti, ka tas cilvēks var tev kaut ko dot. Un tu ej tīrs kā bērns, kas neko nezina, bet grib uzzināt. Man patīk tā sajūta. Tradicionālais ceļš man šķiet ļoti garlaicīgs – tirgi, festivāli, aprēķināta kontaktu veidošana un viss pārējais. Tas mani ļoti nogurdina. Man patīk panākt to pašu, par to nedomājot. Kad tu nonāc tur, kur tu savā dvēselē vēlies būt – lūk, tas ir tas, kas mani virza uz priekšu un dod to sajūtu, ka tam, ko daru, ir kāda jēga. Tad jūtos kā iemīlējusies, un viss notiek, arī citi to jūt.

4. Vasara

Vasarā dzīvei pazūd tā nopietnība, kas ir rudenī un ziemā. Viss liekas daudz vieglāk un vienkāršāk. Karstums, saule un ūdens. Šorīt peldējos jūrā – bija pilns ar medūzām. Gaisma arī ir ārkārtīgi svarīga. Viss svarīgais, ko esmu fotografējusi, ir bijis vasarā. Ir tā maģiskā vakara gaisma, kurā skatoties, varu aizmigt no laimes.

Ziema, kalni, slēpošana mani neinteresē. Es to pieņemu, un ir forši, bet reizē ziemā tu esi tāds sarāvies. Tas mani laikam no skolas gadiem nelaiž vaļā – beidzas vasara, ir jāiet skolā, un tad viss. Tad ir nepatikšanas, man vienmēr tā bija.

5. Ceļot vienai

Man patīk ceļot vienai – tie ir brīži, kad sastopos ar sevi. Ik pa laikam man tas ir nepieciešams, jo ceļošana vienatnē ir garīgs process. Pēdējās trīs nedēļas Kuldīgā savā ziņā tādas ir bijušas, tāpat ceļojums pa Turciju pirms trim gadiem. Ikdienā ar visu apkārtesošo kņadu bieži vien sevi nedzirdu, bet, kad esmu ceļā viena, sāku vērties vaļā. Tas, pirmkārt, ir ārkārtīgi interesanti – ir tik daudz iekšējas informācijas, kas mijiedarbojas ar ārpasauli. Toreiz Turcijā, ceļā no Bursas uz Ankaru, man bija tādas eksistenciālas bailes – sajūta, ka tūliņ viss, visa pasaule uzies gaisā, sprāgs, mēs visi mirsim. Un tajās bailēs saproti, ka, ja pat tā notiks, visuma mērogā tas neko nenozīmēs, un tad sāku izjust milzīgu pateicību par visu, kas ir. Un saprotu, ka nemaz tik nozīmīga persona te, šajā pasaulē, neesmu. Tā, kā tu nosit mušu, tā pērkona negaiss nosit tevi. Tas iedod ārkārtīgi dziļu mīlestības sajūtu pret visu. Iekšēju sajūtu, ka esi pateicīgs par visu – sauli, vēju, autobusu, krēslu un riepām, kas tevi tur un nes uz priekšu.

Tajā vasarā tā bija otrā reize, kad biju Turcijā. Pirmā reize bija dienvidrietumos, kur situācija ir ļoti demokrātiska, savukārt otrajā reizē braucu uz Bursu, kur notika fotofestivāls un mums bija izstādīts European Borderlines projekts. Osmāņu impērijas laikā Bursa bija Turcijas galvaspilsēta un ārkārtīgi islāmiska. Enerģijas ziņā daudz nekas nebija mainījies. Tur man pirmo reizi bija sajūta, ka reliģijas vai kādu politisku propagandu dēļ cilvēks ar cilvēku vairs nesaprotas – es tur biju svešais.

Jutos tik nepasargāta. Pirmo reizi mūžā bija tā, ka, jautājot pēc autoostas, neviens neatbild. Gāju pie viena, pie otra, un man pat bija uz lapiņas teksts turku valodā ar pareizo jautājumu. Bet tur nekas nesanāca. Līdz beidzot, nezin no kurienes viens angļu tūrists mani ierāva pilsētas autobusā un aizveda līdz stacijai. Aizbraucu, pērkona negaisa pavadīta – tā, ka aizmugurē viss dārdēja un ārdījās. Autobuss gāja pa kalniem uz augšu, un no tā pārdzīvojuma es raudāju, klusībā lūdzu, lai kāds mani sargā. Un tai pašā laikā pateicos, ka sargā.

Vēlāk, kad jau braucu no Ankaras atpakaļ uz Stambulu, aizdomājos par to visu un sapratu, ka brīžos, kad satiecies ar savām bailēm, nāk tā pateicība un paļāvība, ko iepriekš pieminēju. Un tas var notikt, tikai, ceļojot vienatnē. Tusiņā no tā nekas nesanāk.