Zem neatkarības rētām

Krievu fotogrāfe Olga Ingurazova izstādē Latvijas Fotogrāfijas muzejā rādīja neatkarības rētas – tāds ir izstādes nosaukums. Divos stāvos izliktās fotogrāfijas jāaplūko divas reizes. Pirmajā reizē ir jālasa paraksti, kas skaidro attēlotās personas, priekšmetus un vietas, sniedzot vēsturisko kontekstu. Teksts un attēls veiksmīgi papildina cits citu, ļaujot skatītājam pietuvoties konkrētiem cilvēkiem un atgadījumiem. Otru reizi jau ir iespējams skatīties bildes, nelasot tekstus, un no vizuāliem iespaidiem pašam radīt neatkarīgu interpretāciju, ko fotogrāfe ir tikai ierosinājusi īpašā veidā atlasot eksponējamās bildes. Proti, līdzās savām šeit un tagad radītām fotogrāfijām Olga Ingurazova šajā sērijā ir iekļāvusi salona vai amatieru fotogrāfijas no ģimenes albuma, kas ir tapušas šeit un tad. Runa ir par atpūtnieku pozēšanu kameras priekšā uz atpazīstamo Abhāzijas piekrastes kūrortu dabas vai mākslīgas infrastruktūras fona. Var, protams, runāt par redzamu sakārtotību tad un haosu tagad, taču Olgas sakārtojums atklāj vēl būtiskāku aspektu: mainīgo fotogrāfijas lomu. Fotogrāfijas žanrs “sveiciens no kūrorta” savieno tuvos cilvēkus telpiski. Draugi vai radi, kas aizbraukuši tālu prom no mājām, sūta savus portretus ar parakstiem fotogrāfijas otrajā pusē. Parasti tie ir kolektīvie portreti – divatā, trijatā ar veciem vai jauniem draugiem – un tas vien pastiprina sabiedriskuma garu. Tagad fotogrāfijai ir pavisam cita funkcija – savienot laikā. Olga savās bildēs tver citas bildes, kuras atgādina par nu jau neesošo saikni ar īstenību. Mātei medaljonā ir ielikta nošautā dēla fotogrāfija, uz kapa pieminekļa ir iegravēti citu nogalināto jauno vīriešu portreti. Sabiedriskumu tagad nodrošina militārā disciplīna un tradicionālā kultūra – tikai šajā kontekstā redzam cilvēku kopā būšanu.

Šī bija pirmā reize, kad redzēju Olgas Ingurazovas darbus, un domāju, ka pateicoties minētajiem paņēmieniem viņai izdevies pavirzīt nu jau šabloniska žanra “portrets fonā” robežas. Diemžēl tas nevar iztikt bez garajām anotācijām, sevišķi tad, kad pasaulei ir nepieciešams vēstīt par svarīgo politisko norišu ietekmi uz cilvēku dzīvi. Atlasot fotogrāfijas tā, lai tajās būtu saskatāmi tematiskie pretstatījumi (pirmais ir jau nosaukumā: neatkarība – rētas), Olga rosina skatītāju iedarbināt iztēli un veidot savu stāstījumu. Bet tas savukārt nozīmē lielāku iesaistīšanos viņas personāžu likteņos.