Intervija ar Somijas Fotomuzeja direktori Elīnu Heiku

Elīna Heika jau astoņus gadus ir Somijas Fotogrāfijas muzeja direktore. Muzejs ir dibināts 1969. gadā, un gandrīz 25 gadus tā mājvieta ir kultūras centrā Cable Factory. Šajā atjaunotajā industriālo ēku kompleksā apmetušies vēl divi muzeji un vairākas galerijas. Muzeja kolekcijās ir ap 3,7 miljoni fotogrāfiju, kas pārstāv dažādu fotogrāfijas lietotāju kultūru. Patlaban muzeja apmeklētāji var aplūkot izstādi Darkroom, kurā apskatāma gan fotogrāfijas vēsture, gan pašreiz aktuālā tumšo telpu un tradicionālo tehniku atdzimšana. Vairāk nekā 60 izstādē iekļautie fotogrāfu darbi veidoti no 19. gadsimta līdz pat 2015. gadam un demonstrē tehniku daudzveidību un fotogrāfiju izdrukas mainīgos ideālus.

Kā jūs nonācāt līdz darbam muzejā?

Es studēju vēsturi un specializējos fotogrāfijā. Rakstīju maģistra darbu par fotogrāfiju. Esmu darbojusies arī amatieru fotogrāfijā un universitātes laikā biju fotogrāfu kluba biedre. Vēlāk es strādāju par atbildīgo redaktori fotogrāfijas žurnālā Valokuvaus, kas somiski nozīmē “fotogrāfija”. Pēc tam sāku strādāt šeit, muzejā, par pētnieci, bet no 2000. gada septiņus gadus nostrādāju Nacionālajā galerijā. Atgriezos, kad mani izvēlēja par Fotogrāfijas muzeja direktori.

Kā muzejs ir mainījies, kopš sākāt šeit strādāt?

Domāju, ka ne tikai muzejs ir mainījies, bet mainījusies ir arī fotogrāfija. Man jāuzsver, ka mūsu muzejs ir ne tikai fotomākslas, bet arī fotogrāfijas kultūras muzejs, tādēļ mēs interesējamies arī par visu, kas notiek fotogrāfijā. Kopš izveidojusies saikne starp fotogrāfiju un internetu, fotogrāfijā notiek ārkārtīgi daudz dažādu lietu. No 2007. līdz 2015. gadam fotogrāfijas pasaule ir pilnībā izmainījusies. 2007. gadā fotogrāfija nebija tik nozīmīga sociālo plašsaziņas līdzekļu daļa kā tas ir šodien, un, manuprāt, tas mūsu muzejam paver plašas iespējas, jo vispārējā interese par fotogrāfiju ir lielāka nekā jebkad agrāk. Mēs cenšamies izprast, kas notiek fotogrāfijā, turklāt izmantojam sociālos plašsaziņas līdzekļus, lai izklāstītu savas idejas un īstenotu mērķus.

Vēl jāuzsver, ka, apskatot mūsu izstāžu programmu, var redzēt, ka tagad muzejs ir daudz starptautiskāks nekā agrāk. Mūsu muzejā tagad strādā nedaudz vairāk cilvēku. Piemēram, pirms kāda laika mums nebija neviena, kas strādātu ar informācijas apmaiņu un tirgus izpēti, bet tagad mums ir šāds darbinieks. Turklāt, kopš strādāju šeit, mums ir bijis daudz publikāciju. Mēs neizdodam monogrāfijas par fotogrāfiem, bet vismaz reizi gadā veidojam izstādi, kuras pamatā ir izpēte, un pēc tam vienmēr cenšamies izdot grāmatu. Mūsu pēdējā publikācija ir par 20. gadsimta somu fotomākslu.

Kā muzejs tiek galā ar milzīgo attēlu daudzumu, kas ar katru dienu palielinās?

Visi muzeji savas kolekcijas sāka digitalizēt pagājušā gadsimta 90. gados. Tomēr mēs joprojām neesam pārliecināti par to, kā apkopot digitālās fotogrāfijas. Mums vēl nav precīzu atbilžu, tomēr, piemēram, mēs kopā ar partneriem no Zviedrijas Nacionālā muzeja un Orhūsas pilsētas arhīva Dānijā piedalāmies izpētes projektā Collecting the Digital. Šajā projektā mēs cenšamies saprast, kas notiek globālā mērogā un kā uz to reaģē muzeji, vai mums ir stratēģijas un vai pastāv modeļi, kurus mēs varētu izmantot, izstrādājot paši savu stratēģiju. Man jāsaka, ka attiecībā uz digitāli radītiem datiem mēs vēl esam tikai pašā ceļa sākumā. Visi cilvēki lieto fotoaparātus, un mēs vēlamies būt aktīvi partneri, apspriežot, ko darīt ar šiem attēliem. Katru otro nedēļu kāds no laikrakstiem lūdz mūsu viedokli šajos jautājumos. Vēl mums bija ļoti nozīmīga izstāde #Snapshot par ikdienas fotogrāfiju, kurā mēs diskutējām par to, kas notiek brīdī, kad mēs dzīvojam šajā shoot & share kultūrā.

Vai varat pastāstīt mazliet tuvāk par kolekcijas veidošanu – kā šis process notiek, kā jūs sadarbojaties ar fotogrāfiem un iestādēm, vai jūs darbus pērkat, vai arī jums tos dāvina?

Kolekcija tiek veidota dažādi. Ja kāds vēlas dāvināt fotogrāfijas, mums muzejā ir grupa, kas reizi mēnesī apspriež šos dāvinājumu piedāvājumus. Mēs cenšamies saprast, vai tās ir vajadzīgas mūsu kolekcijai, vai tajās ir jauns vēstījums, vai autors ir augstas kvalitātes mākslinieks. No otras puses, mēs iegādājamies mūsdienu fotomākslas darbus, ne daudz, varbūt desmit gadā. Dažreiz uzrunājam fotogrāfus, ja jūtam, ka mums kolekcijā nav pietiekami daudz darbu. Vislielākā problēma ir mūsdienu māksla – tā ir tik dārga un darbi ir tik liela izmēra, bet mūsu iespējas ir ļoti ierobežotas. Par laimi, kopš deviņdesmitajiem Somijā ļoti daudz mākslas muzeju ir sākuši pirkt fotogrāfijas. Bet 70. un 80. gadu darbus var atrast tikai mūsu muzejā. Domāju, ka šie darbi kaut kādā ziņā ir ļoti būtiska un vērtīga mūsu kolekcijas daļa.

Mūsu kolekcijā ir drukāti darbi un arī plaši negatīvu arhīvi. Eiropā daudz fotogrāfijas muzeju nestrādā ar negatīviem, jo tie rada tik daudz problēmu – ir grūti aprakstīt katru kadru, un nevienam nav laika tās visas apskatīt un atrast ko interesantu. Ja domājam par fotomākslas tirgu, no fotomākslinieka jāņem nevis negatīvus, bet izdrukas. Piemēram, Zviedrijas Modernās mākslas muzejs strādā tikai ar izdrukām, tāpat arī Brandts muzejs Dānijā. Tas ir daudz vienkāršāk arī no arhivēšanas viedokļa.

Tā kā jūs iepērkat arī mūsdienu fotogrāfiju, raksturojiet, lūdzu, Somijas fotogrāfijas tirgu un muzeja lomu tajā!

Mēs esam ļoti mazs muzejs, un mums nav tik daudz naudas, tomēr jāsaka, ka kopumā fotogrāfijas tirgus Somijā ir ļoti ierobežots. Muzeji pērk fotomākslas darbus, bet es nevarēšu pateikt kopējo gada apgrozījuma summu. Katrā ziņā tā nav ļoti liela. Tie somu fotogrāfi, kas ar fotogrāfiju nopelna iztiku, pārdod darbus ārzemēs. Somijā nav iespējams būt fotomāksliniekam un pelnīt naudu, pārdodot darbus Somijā. Lielākais fotomākslas tirgus ir ASV, tomēr šķiet, ka ļoti maz somu fotomākslinieku spējuši iekļūt šajā tirgū. Lielākā daļa klientu ir Eiropā, kas kopš 2008. gada nav tik vienkārši krīzes dēļ.

Kas pašlaik notiek somu fotogrāfijā?

Droši vien jūs zināt Helsinku Fotogrāfijas skolu. Mums nav skolas ar šādu nosaukumu, tā patiesībā saucas Ālto Universitāte, bet Helsinku Fotogrāfijas skola ir somu fotogrāfijas mārketinga zīmols, kas kopš 2004. gada ir bijis ļoti veiksmīgs.

Mēs esam īpaši ar to, ka jau kopš 60. gadu beigām un 70. gadu sākuma mums ir ļoti spēcīga fotogrāfijas vide. 1969. gadā izveidoja muzeju, 70. gadu sākumā universitātē ieviesa ar fotogrāfiju saistītas studijas, 60. gadu beigās fotogrāfi sāka saņemt dotācijas, bet septiņdesmitajos izveidoja pirmo fotogaleriju un fotožurnālu. Mums bija izveidota infrastruktūra, bet nebija mārketinga. Tad ap 2000. gadu tika radīta Helsinku skolas koncepcija. Tas bija labi izvēlēts laiks – mums bija vēsture, tradīcijas, daudz labu fotogrāfu, ļoti daudzsološi jaunie fotogrāfi, un 90. gadu beigās Eiropā bija ļoti aktīvs fotogrāfijas tirgus.

Patlaban daudzviet ir redzama Helsinku skola, mākslas gadatirgi un izstādes, un pieaug to fotomākslinieku skaits, kuru darbi ir atrodami grāmatās un gadatirgos.

Kādēļ gandrīz visos Helsinku skolas fotomākslinieku darbos ir sastopams noteikts stils? Piemēram, vairums darbu ir ļoti romantiski un saistīti ar dabu.

Varbūt vieglāk būtu pateikt, kas ir tas, kas viņiem nepiemīt. Viņi nepievēršas ļoti dokumentālai fotogrāfijai, tāpat viņu darbos nav politikas.

Varbūt eksistē politiski darbi, taču tie nav pārāk redzami?

Tas ir saistīts ar galvenajām personībām somu fotogrāfijā astoņdesmitajos. Viņi bija Somijas fotogrāfijas skolas skolotāji, piemēram, Penti Samalahti ar savu klasisko romantisko melnbalto skatījumu, Ulla Jokisalo ar tādām kā feministiskām fantāzijām un Timo Kelaranta, kurš somu fotogrāfijā ieviesa abstrakciju. Sava ietekme bija arī somu izcelsmes amerikāņu fotogrāfam Arno Rafaelam Minkinenam. 80. gados fotogrāfiem jau bija apnikusi septiņdesmito sociālā dokumentalitāte, un radās šis romantisko izjūtu izvirdums.

Tomēr 80. gadu paaudze Somijā neko nepārdeva. Deviņdesmitajos ļoti daudz fotogrāfu strādāja ar instalācijām, bet tas vispār bija ļoti raksturīgi tā laika mākslai, ne tikai fotogrāfijai. Protams, instalācijas nevar pielikt pie sienas. Ar Helsinku skolas organizēto mārketinga kampaņu fotogrāfija kaut kādā veidā atgriezās pie sienām. Un, domājot par mākslas tirgu, vieglāk pārdot kaut ko, kas nav dokumentāls vai politisks.

Vai jūs varētu pastāstīt arī par izstāžu stratēģiju?

Par mūsu izstāžu stratēģiju atbild mūsu galvenā kuratore Anna-Kaisa Rastenberge, es tikai parakstu dokumentus. Līdz šim mēs esam izveidojuši retrospektīvu izstāžu sēriju somu fotogrāfiem, kuri pašlaik ir savas karjeras vidusposmā, it īpaši piecdesmitajos dzimusī paaudze. Tas ir izdarīts, un pēdējā laikā mums ir bijušas tematiskākas izstādes, kurās pievērsta uzmanība kādam atsevišķam fotogrāfijas kultūras fenomenam, piemēram, mums ir bijušas izstādes par polaroīdiem, 20. gadsimta sākuma sirreālistu pastkartēm, momentuzņēmumiem, un tagad mums ir izstāde par tumšo telpu. Mums ir bijusi arī izstāde par fotogrāfiju grāmatām, par mūsu pilsoņu kara fotogrāfijām. Tagad mēs gribētu sākt izstāžu sēriju, ko varētu dēvēt par moderno klasiku. Mēs sākam ar Aleka Sota (Alec Soth) izstādi nākamajā rudenī, ko gatavojam sadarbībā ar Londonu. Vēl mums ir projekts, kura nobeigumā tiks veidota izstāde par politisko fotogrāfiju. Janvārī mums būs izstāde par tēmu “dzimtene”, un, kā varat iedomāties, tai būs saistība ar patvēruma meklētājiem. Turklāt reizi gadā mēs organizējam konkursu mūsu projektu telpai, kura darbojas jau kādus piecus vai sešus gadus un piesaista gan topošos, gan citus māksliniekus.

Kādas ir jūsu nākotnes idejas?

Lai mēs būtu labāk saredzami un piesaistītu plašāku auditoriju, mums vairāk jāiegulda informācijas apmaiņā un tirgus izpētē, kā arī līdzekļu piesaistē. Ieskatoties lielo fotogrāfijas organizāciju, piemēram, Fotografiska, The Photographer’s Gallery, Foam vai Jau De Paum mājas lapās, var redzēt, ka viņiem ar šīm lietām strādā kādi desmit cilvēki, bet mums ir tikai viens.

Vēl mēs vēlētos atrasties pilsētas centrā. Mēs darām ļoti labu darbu un esam moderns muzejs, bet mums jāpalielina apmeklētāju skaits un jākļūst populārākiem Helsinku iedzīvotāju un tūristu vidū.