Tukšās ielas
Viens no ielu fotogrāfijas galvenajiem uzdevumiem ir atspoguļot to, kā autors redz pasauli un ko par to domā. Ko mums atklāj izstāde Ielu fotogrāfija, kas līdz 17. janvārim skatāma Latvijas Fotogrāfijas muzejā?
Ielu fotogrāfijas primārais mērķis nekad nav bijis risināt sarežģītus sociālpolitiskus naratīvus, bet gan atklāt kaut ko neparastu un savdabīgu ikdienas rutīnā. Visbiežāk tas nozīmē asprātīgu žonglēšanu ar kompozīciju un gaismām, kā arī izcilu situācijas izjūtu, lai reģistrētā mijiedarbība starp dažādiem plāniem, subjektiem un objektiem aktivizētu priekšstatus un kontekstus par sabiedrību un tās kultūru.
Pirmais izstādes iespaids – fotogrāfs ir pasīvs vērotājs, kurš nevēlas komunicēt ar ārpasauli. Vistiešāk to apliecina ievērojamā fiziskā distance starp fotogrāfu un cilvēkiem kadrā – izņemot Viestura Pinkas un Lauras Appenas darbus, pārējo piecu autoru darbos dominē tālie plāni, cilvēki no mugurpuses, tukšas ielas. Fotogrāfi (Appena, Stefanoviča) nav baidījušies vienīgi no bērniem. Atmiņā nāk Magnum dibinātāja un kara fotogrāfa Roberta Kapas slavenā frāze – ja tavas fotogrāfijas nav gana labas, tu neesi bijis gana tuvu. Šis distancētais skatījums izpaužas arī fotogrāfu apzinātā vai neapzinātā vēlmē neiedziļināties izvēlētajā tēmā, piemēram, Ginta Ivuškāna darbi atgādina ātru reportāžu par tēmu “cilvēki lietū”, tajos trūkst sižetu daudzveidības, veiksmīgu izšķirošo mirkļu. Savukārt Romāna Drica darbos estētika un forma ir svarīgāka par kadros redzamo, attēli projicē autora emocionālo pasauli, taču to atkodēt katram nav lemts.
Gandrīz visus izstādes autorus var iedalīt divās kategorijās – ainaviskā reportāža (Ošs, Ivuškāns, Appena, Stefanoviča) un poētiskā autorfotogrāfija (Justs, Drics), tikai Viesturs Pinka savos darbos apvienojis to, ko nav spējuši pārējie, – piedāvāt skaidru un kaut cik neparastu tēmu, ietvert vēstījumus par sabiedrību kombinācijā ar savu radošo vīziju. Viesturs Pinka ir arī vienīgais, kura darbi atgādina, ka ielu fotogrāfijā pēdējo piecu sešu gadu laikā ir notikusi kaut kāda fundamentāla attīstība, pateicoties straujam tehnoloģiju progresam (Google Street View, Instagram, droni, slepenās kameras utt., ko izmanto arī ielu fotogrāfi citviet pasaulē). Pinka savas fotogrāfijas ir uzņēmis ar mobilo tālruni autobusā, tas ļāvis viņam tikt pie fotogrāfijām ar cilvēku tuvplāniem, kuri nav apzinājušies, ka tiek fotografēti, līdz ar to darbos atrodamas patiesas emocijas. Pārējie autori mēģina runāt vizuālajā valodā, kuru jau vairāk nekā pirms pusgadsimta perfekti izkopa tādi virtuozi kā Anrī Kartjē-Bresons, Roberts Franks un Daido Morijama. Tas nebūtu jāuztver kā pārmetums, ja vien darbus patiešām caurstrāvotu Kartjē-Bresona perfektā kompozīcijas ģeometrija, Franka sociālkritiskais skatījums vai Morijamas emocionālā spontanitāte. Tā vietā telpas atmosfēru nosaka tukšas ainavas ar vienveidīgiem motīviem – noplukušām mājām, kaķīšiem un sunīšiem, cilvēku siluetiem vai pakaušiem tālumā. Iespējams, šo idejisko un vizuālo vienveidību varēja mazināt, izveidojot citu autoru atlasi (tiesa, diez vai tas būtu iespējams, jo Latvijas fotomākslā kopumā pietrūkst dažādības).
Un tomēr paliek neatbildēts jautājums, kāda ir šī pasaule, ko parāda septiņi jaunie fotogrāfi. Pirmkārt, Latvijā cilvēku ielās nav pārāk daudz, otrkārt, fotogrāfijās cilvēki ir atsvešināti cits no cita, treškārt, publiskā vide ir sērīga un pelēcīga, kas ļauj spekulatīvi apgalvot, ka fotogrāfiem ir izdevies uzburt latviešiem tik tīkamo lirisko melanholiju pat bez bildēm ar bezpajumtniekiem un vecu cilvēku grumbu tuvplāniem. Sanāk, ka izstāde visai trāpīgi identificējusi vairākas galvenās sabiedrības problēmas – negatīvā demogrāfija, sociālās komunikācijas trūkums – un nostiprinājusi stereotipo priekšstatu par Latvijas fotogrāfu kā kompleksainu būtni, kas ar sevi pārņemta vairāk nekā ar pārējo pasauli.
