Foto grāmatu drudzis Madridē – festivāls Fiebre
Jau trešo gadu decembra vidū Madridē notika fotogrāmatu festivāls Fiebre Photobook. Organizētāji (neliela komanda no Blank Paper fotogrāfijas skolas) gan saka, ka par īstu festivālu to var sākt dēvēt tikai šogad. Pirmajos divos gados tas bija fotogrāmatu tirgus un neformāla tikšanās vieta fotogrāfiem, foto grāmatu izdevējiem un dizaineriem, lai pārskatītu (un notirgotu) gada laikā tapušo. Šogad pasākums manāmi izaudzis – sarīkota fotogrāmatām un pašizdošanai veltīta izstāde kultūras centra Cibeles plašajās telpās, labākā fotogrāmatu maketa konkurss, portfolio skate, holandiešu reklāmista un izdevēja Erika Kessela (Eric Kessels) meistarklase, viņa artist talk un citas aktivitātes.
Būtiski piezīmēt, ka ne katra grāmata, kas veidota no fotogrāfijām, ir fotogrāmata. Gan dizains, gan papīra veids, gan formāts, gan tipogrāfiskie šrifti ir izteiksmes līdzekļi, kuriem jāsadarbojas ar fotogrāfijām, veidojot grāmatu – mākslinieka autordarbu. Fotogrāmatu pašizdošanas kustība Spānijā sākās pirms apmēram četriem gadiem. Pēkšņi ļoti daudz mākslinieku sāka izmantot grāmatu kā mediju savu fotoprojektu publicēšanai un izplatīšanai, izdodot autorgrāmatas mazās tirāžās. Parādījās nelielas izdevniecības, grāmatu drukas, dizaina speciālisti un mākslinieku kolektīvi, kas sāka intensīvi strādāt un eksperimentēt šajā jomā. Arī līdz Fiebre Photobook Spānijā bija citi lielāka mēroga laikmetīgai fotogrāfijai veltīti pasākumi (PhotoEspaña u. c.) tomēr nebija nekā specializēta fotogrāmatu jomā. Pēdējos gados Spānijā veidotās fotogrāmatas gūst atpazīstamību un balvas starptautiskos pasākumos – spilgtākais piemērs ir Daniela Mairita (Daniel Mayrit) projekta You Haven’t Seen Their Faces (izdevniecība Riot Books) starptautiskie panākumi.
Šīs pēdējo gadu aktivitātes radīja daudz materiāla saturīgai izstādei. Izstāde būs apskatāma līdz 2016. gada 17. aprīlim, un tai ir trīs daļas. Pirmajā daļā izstādīti piecpadsmit dummy award finālistu foto grāmatu maketi. Konkurss tika rīkots sadarbībā ar izdevniecību Artes Graficas Palermo, kas izdos viena uzvarētāja grāmatu 500 eksemplāru tirāžā, piešķirot autoram piecus procentus no grāmatas pārdošanas ienākumiem un 30 autoreksemplārus (autorgrāmatas nav labākais veids, kā pelnīt). Konkursa žūrijas loceklis Mikēle Taljafēri (Michele Tagliaferri) stāstīja, ka tika iesūtīti ļoti daudzi projekti un atlasīto piecpadsmit finālistu līmenis bija diezgan augsts. Uzvarējušais makets (ļoti jauna spāņu fotogrāfa Karlosa Garsijas (Carlos Garcia) filozofiska fotoeseja Ciudad Real) nebija nekas superoriģināls, tomēr ļoti labi uztaisīts un labi darbojās tieši fotogrāmatas formā – veiksmīgs dizains un makets (lielas lappuses ar daudz balta laukuma, nelieliem attēliem un tekstiem), un teksti, kas liek domāt par attēliem.
Izstādes otrā daļa DIWO jeb Do It With Others bija daudz plašāka – tā atspoguļoja vairāk nekā divsimt pēdējos trīs gados Spānijā un citur pašizdotās foto publikācijas, tie bija gan starptautiski atpazīstami un dažādos konkursos redzami grāmatu maketi, gan pavisam nelieli (tirāža līdz divdesmit eksemplāriem), bet ļoti oriģināli izdevumi, kuru vidū bija diezgan daudz jaunu un mazāk pazīstamu autoru darbu, kas ir ļoti iepriecinoša tendence. Kopumā bija daudz politiski aktīvas un feministiskas foto mākslas, taču bija sastopami arī konceptuāli, dokumentāli, filozofiski un liriski projekti.
Pēdējā izstādes daļa Process veltīta piecu Spānijā tapušu un skatītāju atzinību ieguvušu fotogrāmatu veidošanas procesam – tika parādīti šo grāmatu maketi dažādās tapšanas stadijās, autoru izvēlētās un vēlāk noraidītās attēlu kombinācijas, komentāri u. tml. Vecākā no šīm grāmatām ir fotogrāfa Davida Himeneza (David Jimenez) 2000. gadā izdotā grāmata Bezgalība jeb Infinito. Fotogrāfs un pedagogs Olmo Gonsaless Moriana (Olmo Gonzalez Moriana) teica, ka tieši šī grāmata atstāja lielu iespaidu gan uz savas, gan uz jaunāko paaudžu autoriem. Būtiska ir ne tikai autora poētiskā valoda un attēlu kombinēšanas māksla, kura pieprasa iedziļināšanos un lēnu lasīšanu, atklājot grāmatā iekodēto vizuālo spēli tikai pamazām, bet arī tas, ka Himenezs bija viens no pirmajiem spāņu autoriem, kas vadīja visus grāmatas tapšanas procesa posmus, neļaujot pieņemt radošus lēmumus trešajām personām. Pārējās četras grāmatas ir izdotas pēdējos divos gados. Interesantākais no tām šķita Alehandro Marotes (Alejandro Marote) projekts A, kurā autors spēlējas ar dažu urbāno tēlu (melns uzvalks, akmens, betons, gājēju pārejas zebra) abstrahēšanas pakāpēm, parādot pilsētu kā asfalta cietumu ar gājēju pāreju restēm neskaitāmiem bezvārdu arestantiem melnos uzvalkos. Marotes darba stils lika domāt par 20. gadsimta 20. gadu sākuma krievu avangarda mākslu, un arī pats autors atzina, ka konstruktīvisms ir viens no viņa iedvesmas avotiem.
Grāmatu tirgus laikā notika arī dažu fotogrāfu projektu prezentācijas un diskusijas. Viena no interesantākajām sarunām bija par to, vai fotogrāmata tā arī paliks šauram un ļoti specializētam lokam domāta prece vai tomēr iespējams piesaistīt arī plašāku auditoriju. Pretēji viedokļi bija francūzim Remi Koņjē (Remi Coignet) no Eyepublishing un Lielbritānijā bāzētās izdevniecības Self Publish Be Happy vadītājs itālis Bruno Kešels (Bruno Ceschel). Koņjē bija pārliecināts, ka nekas nemainīsies un tāpat kā līdz šim viņa izdevniecība turpinās izdot ļoti mazas tirāžas, kuru lielāko daļu nopirks zināms klientu loks, savukārt Kešels mēģina atrast ceļu pie nezināmu cilvēku masām, rīkojot dažādas kampaņas sociālajos tīklos un ievietojot fotogrāmatas amazon.com veikalos (un visai bieži saņemot īgnus komentārus). Fotogrāmatu ražošana un līdz ar to arī iegāde ir dārgs prieks, un tieši tas man personīgi liek skatīt pašpublicēšanos un ar to saistīto kultūru kā specifisku un diezgan elitāru jomu.
Domāju, ka Spānijas fotogrāmatu bums nenoplaks tikpat pēkšņi kā sākās, bet radīs arī citus interesantus rezultātus, jo pasākuma atmosfēra lika noprast, ka tas turpinās uzņemt apgriezienus un augt. Novēlu viņiem veiksmi un daudz enerģijas, jo sajūtu, kas rodas, paņemot rokās labu grāmatu, ir grūti salīdzināt ar ko citu.
