Inga Erdmane. 5 lietas

Māksliniece Inga Erdmane (1973) fotogrāfiju galvenokārt izmanto instalāciju veidošanā un viena no pirmajām Latvijā sāka pašizdot fotogrāmatas. Viņa ieguvusi bakalaura grādu dokumentālajā fotogrāfijā Hāgas Karaliskajā mākslas akadēmijā un pašizdevusi četras grāmatas. Jaunākā grāmata Preses nams, kas tapusi kopā ar fotogrāfi Ilzi Vanagu, jau tikusi izstādīta Arlā, Amsterdamā, Parīzē, Budapeštā un Viļņā. Latvijā Ingas vārds visskaļāk izskanēja sakarā ar projektu Atzīstu, ka kļūdījos saskaitot, kurā viņa dokumentēja savu tiesas prāvu par marihuānas glabāšanu. Patlaban viņa pilnā sparā gatavojas Latvijas Laikmetīgās mākslas centra kūrētajai starptautiskajai izstādei Pazudis arhīvā, kas no 5. februāra skatāma Rīgas mākslas telpā.

1. Hāgas Karaliskās mākslas akadēmijas pasniedzējs Pavels Pakuckis

Hāgā interaktīvo mediju kursu man pasniedza Pavels Pakuckis (Pawel Pokutycki). Viņš bija ļoti iedvesmojošs. Mums vajadzēja taisīt mājaslapu, bet viņš pateica, ka viss ir iespējams. Darbs var būt gan pilnībā teorētisks, gan varam dažādi eksperimentēt. Nav nekādu ierobežojumu. Ja kaut kas nesanāks, gala atskaitei vienmēr varēs uztaisīt mājaslapu. Fotogrāfijas nodaļa tur bija visai tradicionāla, dokumentāla, un pēkšņi Pavels pasaka, ka vari darīt, ko gribi. Man šķiet, pateicoties tam, arī veidojusies mana pieeja – jaucu vecus materiālus ar jauniem, izmantoju dažādas tehnoloģijas. Pirms tam man nekad nebūtu ienācis prātā, ka varu uztaisīt videospēli. Neesi vairāk ierobežots vienā medijā. Tas viss kaut kā turpinās. Tāpēc Pavels ir svarīgs enkurs.

2. Braucieni

Kad braucu uz festivāliem, mēģinu iet ne tikai uz fotoizstādēm. Pirms diviem gadiem Pompidū centrā Parīzē bija brīnišķīga franču mākslinieka Pjēra Viga (Pierre Huyghe) izstāde. Kad jautāji, kas mani ietekmējis, iedomājos par Pjēru, un uzreiz nākamajā dienā feisbukā viena mana draudzene ierakstīja, ka beidzot sapratusi viņa darbu ar rozā krāsā nokrāsoto suni. Izrādās, ka rozā krāsa Dienvidāfrikā tiek izmantota, lai iezīmētu degunradžu ilkņus, tādējādi padarot tos malumedniekiem nederīgus. Pašu degunradzi tas nekādi neietekmē. Līdz ar to viņi skraida pa Āfriku ar rozā deguniem, bet viņus nevar šaut, jo kauls ir sabojāts.

Regulāri braucu uz Arlas fotofestivālu, kur ir vienkārši brīnišķīga atmosfēra, Amsterdamas Unseen, Paris Photo. Tās var būt arī mākslinieku rezidences, kur satiec jaunus cilvēkus. Tas laiks ir ārkārtīgi intensīvs, tev brīžam liekas, ka ceļi ļimst un vairāk nevari. Nekad īsti nezini, ko satiksi un ko tas tev dos, jo nebraucu ar kādu ārkārtīgi konkrētu mērķi. Protams, citreiz, ja man ir iznākusi jauna grāmata, eju un intensīvāk runāju ar konkrētiem cilvēkiem. Īstenībā personīgais kontakts ir ārkārtīgi svarīgs. Vienmēr mēģinu iepazīties caur kādu jau pazīstamu cilvēku, tad ir daudz lielākas iespēja, ka viņi ar tevi runās vai vismaz uz tevi paskatīsies. Jau tagad ir tā, ka aizeju, un viņi saka – šito vārdu es esmu kaut kur redzējis. Vēl pirms pāris gadiem man visiem vajadzēja stāstīt, kas vispār ir Latvija. Ļoti palīdzējis, protams, ir ISSP, kas arī ir veicinājis Latvijas atpazīstamību – ka vispār ir šāda vieta uz kartes. Vēl joprojām nav skaidrs, kur tā vieta īsti atrodas, bet vismaz zināms, ka tā ir.

3. Pļaviņa

Atbraucu mājās, galva ir reāli uzpampusi no visiem cilvēkiem, iespaidiem un izstādēm. Ja tas ir vasaras sezonā, kas arī ir intensīvākais festivālu laiks, braucu uz savu pļaviņu pie jūras. Tur nav pilnīgi nekā – ne elektrības, ne tekoša ūdens, ne mājas. Tikai pļaviņa un jūra. Braucu tur viena pati un nodzīvoju no trim dienām līdz nedēļai. Tur ieej pilnīgi citā ritmā. Tā ir baigā jauda, kad dzīvo pēc dabas likumiem. Telefons jau sen ir izlādējies, apkārt nav neviena cilvēka, ar ko sarunāties. Kad no rīta pamosties un gribi uztaisīt kafiju, tev vispirms ir jāsameklē malka, jākurina ugunskurs. Tas aizņem stundas divas. Tad ej garajās pastaigās – vai nu gar jūru vai pļavās. Parasti savāc malku un atnes atpakaļ, izdomā, kad taisīsi vakariņas, noskaties saulrietu un kurini ugunskuru. Pārējo nakti sēdi un blenz zvaigznēs. Parasti draugiem saku, lai iedod man trīs dienas, un tad arī viņi var pievienoties. Bet man vajag vismaz dažas dienas, kad esmu pilnīgi viena pati. Visi tie iespaidi no braucieniem un sarunām ar cilvēkiem pļaviņā transformējas pilnīgi citā dimensijā. Tad varu braukt mājās un sākt strādāt. Tas ir abpusējs process, un mani ir vajadzīgi abi šie stāvokļi – gan tas ārkārtīgi intensīvais, gan arī tas, ka nerunāju ne ar vienu un nav nekādas komunikācijas ar ārpasauli.

4. Grāmatas

Filozofijas grāmatas regulāri nelasu, bet ik pa laikam tās pie manis atnāk. Mani interesē franču spekulatīvais reālisms. Pirms pāris nedēļām izlasīju Fransuā Laruela (François Laruelle) grāmatu The Concept of Non-Photograhy. Ar viņu ir tā – lasi un liekas, ka visu saproti. Taču tad apjēdz, ka viņš tevi ir reāli apvedis ap stūri. Piemēram, šajā grāmatā viņš runā par filozofiju, it kā izmantojot fotogrāfiju. Tai mirklī, kad nodomāju, ka nepiekrītu viņa rakstītajam par fotogrāfiju, saprotu, ka īstenībā viņš runā par filozofiju, un man ir jāsāk lasīt no sākuma, atmetot to, ka viņš runā par fotogrāfiju. Nesen atkal uzdūros vienam īsam viņa rakstiņam internetā On the Black Universe. Katrs teikums ir tik jaudīgs, ka vari sēdēt un par to domāt. Tur ir par gaismas un tumsas attiecībām, par visumu, par cilvēka iekšējo pasauli un attiecībām ar visumu. Iespējams, es palaižu garām miljons lietas, mēs visi zinām, ko nozīmē sērfot internetā. Taču, kad par kaut ko ļoti intensīvi domā vai sāc strādāt pie jauna projekta, vajadzīgās lietas pašas atnāk pie tevis. Tāpat ir ar šiem tekstiem – kad man tos vajag, tie atnāk.

5. Laba elektroniskā noise mūzika

Te man jāpiemin festivāls Skaņu mežs un Viestarts Gailītis, viņš principā ir mani izaudzinājis. Labu elektronisko mūziku es sajūtu fiziski. Piemēram, libāņu mūziķis Tareks Atoi (Tarek Atoui) izmanto ķermeņa kustības, lai kontrolētu paša būvēto instrumentu skaņas. Mūzika tiek radīta ar sensoru palīdzību. Izskatās, it kā viņš dejotu, gandrīz nekam nepieskaroties. To nevar aprakstīt. Tu aizlido savā kosmosā, un, kad kaut kādā mirklī atgriezies, vispār nesaproti, kur atrodies.