/ Arno Marnics / Recenzija

Šrēdera pelēkās nokrāsas

Lidz 28. februārim Latvijas Fotogrāfijas muzejā skatāmas divas vācu fotogrāfa Manuela Šrēdera kolekcijas – izstrādes procesā un pēdējā brīdī.

Regulārie muzeja apmeklētāji un tie, kas seko muzeja piedāvājumam, nebūs izbrīnīti par ārzemju fotogrāfa darba ekspozīciju tajā. Arī vēl nesen apšaubāmai darbu piestiprināšanai pie sienas ar nagliņām diez vai daudzi pievērsīs īpašu uzmanību. Nekas jauns nebūs arī fotoattēlu kolekcijas papildināšana ar video materiālu, paplašinot vēstījuma iedarbības apjomu. Šeit arī varētu pielikt punktu – tas viss ir redzēts. Tomēr kādēļ muzeja izstāžu satura veidotāji ir nolēmuši, ka šīs izstādes būtu jāredz Latvijas skatītājam?

Ēkas otrajā stāvā izvietotā kolekcija ar nosaukumu pēdējā brīdī ataino to fotogrāfiju, ko varētu klasificēt kā ielu fotogrāfiju. Rāmas, lielos monotonos laukumos veidotas fotogrāfijas liecina par nesteidzīgu norisi, kur autors piedalījies. Šo kolekciju varētu savā ziņā konfrontēt ar iepriekšējo muzeja izstādi Ielu fotogrāfija. Bez šaubām, “ielu fotogrāfijas primārais mērķis nekad nav bijis risināt sarežģītus sociālpolitiskus naratīvus, bet gan atklāt kaut ko neparastu un savdabīgu ikdienas rutīnā” 1)Arnis Balčus. Tukšās ielas, 10.12.2015 https://fotokvartals.lv/2015/12/10/tuksas-ielas/ . Tomēr pastāv būtiska atšķirība starp abām izstādēm. Ja iepriekš redzētajā izstādē “fotogrāfs ir pasīvs vērotājs, kurš nevēlas komunicēt ar ārpasauli” 2)Turpat., tad Manuela Šrēdera attieksme ir citāda. Tieši pateicoties nesteidzīgajiem sižetiem, šos darbus ir viegli uztvert ar maldīgu paviršību – sakot, ka tajos nekā nav. Uz to vedina arī attēlu konstrukcijas ar salīdzinoši nelieliem kompozicionāliem centriem, samazinot galveno objektu nozīmi. Ielu fotogrāfiju ir ierasts savienot arī ar izšķirošā mirkļa jēdziena paplašinājumu, kuram sižetiski ir liela semantiskā slodze šāda veida attēlu vēstījumā. Uz to norāda arī kolekcijas nosaukums pēdējā brīdī. Manuels Šrēders arī izmanto izšķirošā mirkļa jēdzienu, tikai viņa izvēlētie mirkļi slēpjas aiz bieza ikdienas rutīnas slāņa. Tie ir mirkļi, kurus esam pieraduši ignorēt. Anotācijā tiek uzsvērta mirkļa jēdziena nozīme, pierakstot to ar mazajiem burtiem. Tas nav ierastais nosaukums, bet gan izrāvums no konteksta, izrāvums no plašākas notikumu virknes, kas piešķir starpstāvoklim rutinētu maznozīmību. Fotogrāfa interešu lokā ir mūsu dzīves maznozīmīgie mirkļi. Autors piedāvā atskārst, ka visa mūsu dzīve sastāv no neatgriezeniskiem mirkļiem, kurus mēs nespējam dzēst no savas dzīves – izdzerta kola, glezna, kas palikusi neapskatīta, acumirklīga satikšanās, pirmā saskare ar telpas auru, utt. Manuels Šrēders runā par mirkļiem, kas ikdienā nepārtraukti veido mūsu dzīvi. Darbos ir ieausts filozofisks jautājums par to, vai mēs spējam uztvert šos mirkļus un tos pilnvērtīgi izdzīvot to acumirklīgajā pastāvēšanas brīdī? Vai arī gaidām ekspresīvus pārdzīvojumus, kurus patērējot, esam notrulinājuši savus jutekļus, un ikdienas mazie prieki mums paiet nepamanīti? Tieši šos mazos mirkļus ir fiksējis autors to pastāvēšanas pēdējā brīdī, pirms tie izgaist un paliek pagātnes laika telpā. Vācu fotogrāfs piedāvā smalku un poētisku dialogu.

Izstādes atklāšana Fotomuzejā. Foto - Maira Dudareva
Izstādes atklāšana Fotomuzejā. Foto – Maira Dudareva

Muzeja ēkas trešajā stāvā ir izvietota cita Manuela Šrēdera darbu kolekcija ar nosaukumu izstrādes procesā. Pirmajā acu uzmetienā visai formālie attēli ir papildināti ar divām video instalācijām. Arī tas viss šķiet redzēts ne tikai dzīvē, bet arī daudzos foto darbos, jo tajos atklājas Latvijas pilsētu mikrorajonu skati ar sērijveida ēkām, kas visur ir vienādas – no Liepājas līdz Daugavpilij. Video instalāciju sižetos interesants ir tramvaja durvju motīvs, kas līdzinās fotoaparāta slēdzim – ik pa laikam atveroties, ielaiž ne tikai cilvēkus, bet arī atklāj skatienam skatus.

Arī šos darbus autors pats nav komentējis. Lai radītu priekšstatu par iespējamo kontekstu un veicinātu dialogu starp autoru un skatītāju arī pēc izstādes atklāšanas, muzeja darbinieki anotācijā piedāvā iepazīties ar vācu vēsturnieces Angelas Vilmsas-Adrianas viedokli. Tieši šis teksts raisa iekšēju strīdu un liek aizkavēties pārdomās. Frāzes “kultūras klātneesamība”, “iedomātie politiskie, reklāmas ideāli un propaganda ir zaudējuši savu būtību” šķiet neadekvāta retorika. Patiesībā ikvienam Latvijas iedzīvotājam ik dienu acu priekšā ir šie pagātnes simboli, jo “pagātne ir klāt arī mūsdienās” 3)Sergejs Kruks. Kas bijis, tas bijis // Arnis Balčus. Amnēzija/Amnesia izstādes katalogs – 2009.

Skats no izstādes
Skats no izstādes

Kāds tad ir bijis Šrēdera nodoms? Kādēļ viņš, spriežot pēc anotācijas, ir vēlējies “savienot Latvijas postsociālisma mikrorajonus ar Vācijas dzīvojamajiem rajoniem”? Vēl interesantāk kļūst, kad skatītājs sev jautā – kuri attēli ir tapuši Vācijā un kuri Latvijā? Tieši šis jautājums rosina izpratni par Manuela Šrēdera nodomu, realizējot projektu izstrādes procesā. Attēlos redzams ļoti daudz betona. Viens pelēkās nokrāsas laukums nomaina citu. Spēlējoties ar to ģeometriskajām formām savienojumā ar dekadenti poetizētiem tēliem, Šrēders veido savu stāstu. Objektu formas ir nošķiramas, pateicoties pelēkās nokrāsas dažādām tonālām gradācijām. Ikvienā attēlā ir vērojama pagātnes laika dizaina paraugu klātbūtne ar nolietojuma pēdām. Tas viss veido un reprezentē mūsu ikdienu – gan Austrumvācijā, gan Latvijā. Tās ir telpas, kurās PSRS laikā dominēja ja ne identiska, tad ļoti tuvu stāvoša, ideoloģijā pamatota ikonogrāfiskā sistēma, kas atspoguļojas arī arhitektoniskās konstrukcijās. Autors savā darbā atklāj kultūras totalitāti – milzīgo jaudu, ar kādu tā spēj vienādot cilvēku prātus un uzskatus, iedarbojoties uz psihi. Tas ir pagātnes kultūras mantojums, kas joprojām skar, ietekmē un nosaka daudzu cilvēku domāšanu zemo griestu un betona pelēko nokrāsu daudzveidības dēļ. Šī ir pagātnes pieredze, kas var vienlaikus kalpot gan globalizācijas ietekmes identificēšanai, gan arī Eiropas Savienības un tajā sludinātās tautu draudzības ietekmes iespējamajām sekām uz dažādu nāciju kultūrvidi.Manuels Šrēders aicina uz diskusiju par to, kas ir kadra negatīvajā telpā, kurā atrodas pats skatītājs. Patiesas, īstenas dzīves kritisks pārspriedums ir viņa interešu lauks, tādēļ tajā nav vietas masu kultūras ekspresijai vai vēsturiskam sentimentam.

Foto - Manuels Šrēders, 2014
Foto – Manuels Šrēders, 2014

Sekojot 19. gadsimta sākuma kreisās estētikas pamatlicējiem, viņa interese ir saistīta ar reālu dzīves atspoguļošanu, savienojot ar mūsdienās svarīgo kritiskās analīzes diskursu. Manuela Šrēdera rokās fotogrāfija kļūst par starpnieku, paužot daudz plašāku viedokli, nekā to dara vienkārša formāla estētiska reprezentācija, kuru izmanto vairums Latvijas fotogrāfu. Šī ir tā robežšķirtne starp tiem, kas spēj lietot attēlu tikai saistībā ar tajā nepārprotami attēloto, un tiem, kas veido “kaut nelielas pārejas, paver aizsprostotas ejas, savienojot realitātes līmeņus, kas turēti nošķirti”.

Noteikti atradīsies tādi, kas pateiks vai vismaz nodomās, ka atkal tiek slavināti ārzemnieki un noniecināti vietējie fotogrāfi. Vēlos jau savlaicīgi atbildēt – šai tekstā salīdzinu tikai atšķirīgas pieejas fotogrāfijai tās izstrādes procesā. Vienā gadījumā autori cenšas izkadrēt no dzīves realitātes to, ko vairums sauks par smuku, bet otrā – interesējas par notiekošo šajā realitātē, paužot savu attieksmi.

   [ + ]

1. Arnis Balčus. Tukšās ielas, 10.12.2015 https://fotokvartals.lv/2015/12/10/tuksas-ielas/
2. Turpat.
3. Sergejs Kruks. Kas bijis, tas bijis // Arnis Balčus. Amnēzija/Amnesia izstādes katalogs – 2009