Gunārs Binde. 5 lietas

Gunārs Binde (1933) ir Latvijas fotomākslas klasiķis, vislabāk pazīstams ar melnbaltajiem aktiem un Latvijas inteliģences portretiem – retais nebūs redzējis iespaidīgo Eduarda Smiļģa portretu uz Jaunā Rīgas teātra ēkas sienas. Fotogrāfiju pašmācības ceļā apguvis kopš 1957. gada. Starptautiskus panākumus ieguvis jau 60. gados. Bindi neinteresē dokumentācija, bet gan attēla inscenēšana un fotogrāfiska tēla veidošana. “Nav labas un sliktas mākslas. Māksla vai nu ir, vai nav,” viņš ir pārliecināts. Sarunas sākumā Binde saka, ka ir no tiem dullajiem, kam visa dzīve ir fotogrāfija.

1. Sievietes

Visas trīs sievas bija manas fotomodeles. Meitiņa Anna ir mans fotomenedžeris. Pirmās sievas dzejnieces profesija man palīdzēja atšifrēt fotogrāfijas vizualitāti. Konstatēju, ka vizuālais tēls un literārais tēls ir ļoti dažādi, pat antagonistiski. Jo es neveidoju, kā krievi saka, ļiteraturščinu, to stāstošo fotogrāfiju. Daudzi fotografē stāstošo. Taču fotogrāfija nevar būt stāstoša tādā veidā kā literatūra. Fotogrāfijā ir atklāsme, izziņa. Kundze man palīdzēja attālināties no šīs stāstošās fotogrāfijas. Otrā kundze bija mana skolniece Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā. Viņa pēc skolas beigšanas kļuva par fotogrāfi, strādāja kinostudijā, tad pie pilsētas galvenā arhitekta Gunāra Asara. Trešā ir Taņa – aktrise. Kad satikāmies, viņa spēlēja Jaunatnes teātrī. Viņai bija tieksme eksponēties, sevi parādīt. Taņa to varēja, viņa bija plastiska. Viņu esmu fotografējis visvairāk. Joprojām viņu fotografēju, tagad viņa ir jogas trenere. Vairāk dokumentēju viņas jogas izpratni, bet ir arī tādas bildes, kurās ir tēlainība. Par Taņu vien sanāktu kādi četri albumi. Visa Lidojuma sērija. Deviņi mēneši – kad gaidījām Anniņu. Norunājām, ka fotografēšu visu – no ieņemšanas līdz dzemdībām. Taču bija jātaisa ķeizargrieziens. Tikai meitiņas pakausīti varēju nofotografēt, tālāk man neļāva. Starp Taņas portretiem ir paliekoši, nopietni darbi. Tagad joga. Meitiņas visas esmu fotografējis. Pirmā meita Ieviņa ir kādās četrās piecās klasiskās bildēs – Līdzcietība, Cūku bēres. Tagad mazāk, vairs nefotografēju. Mans znots Pēteris Vīksna fotografē kā traks, aizpilda manu vietu. Mani šai ziņā jau nomainījuši.

2. Edvards Hartvigs

Elki, kā saka, man radās jau diezgan agri. Pirmais, kas mani ietekmēja, bija Edvards Hartvigs (Edward Hartwig), viens no izcilākajiem poļu fotogrāfiem. Viņa lielais, skaistais albums Fotografika – kontrastainas, grafiskas melnbaltās fotogrāfijas: teātra vide, cirks, pantonīma, daba –, man palīdzēja tikt vaļā no padomju sociālistiskā reālisma. Tas bija pirmais, kas man deva spēku un virzienu, kur doties. Vairs nefotografēju sadzīvi un virtuves būšanas.

3. Teātris

Nokļuvu teātros strādāt par gaismotāju, tā bija tehniska skola. Fotogrāfijā viss ir saistīts ar gaismu. Tās būtību, principus jau biju apguvis neapzināti, bet, kad nonācu teātrī, tas bija svarīgi – kā gaismu izmantot, kā ar to izcelt tēlainību. Alūksnes kultūras namā strādāju par skatuves apgaismotāju, tad Pēteris Lūcis mani uzaicināja uz Valmieras teātri par gaismu cehu vadītāju, vēl pēc diviem gadiem Arnolds Liniņš atvilka uz Rīgu, uz Jaunatnes teātri. Tajā gadā no Harkovas atbrauca Ādolfs Šapiro, ar viņu es strādāju. Gaismu cehā vajadzēja rūpēties, lai būtu pietiekami daudz kabeļu un prožektoru, izbraukumi bija murgs – mūžīgi tie prožektori plīsa –, bet Jaunatnes teātrī es jau skaitījos gaismu mākslinieks. Kad lugai lika gaismu, nesēdēju pie kloķiem, sēdēju blakus režisoram, un kopīgi domājām, ko varētu darīt, kādas gaismas likt.

4. Amerikāņu un britu foto gadagrāmatas

Jau 60. gadu sākumā tiku pie amerikāņu foto gadagrāmatām. Katru gadu saņēmu svaigas – tikko tās decembrī iznāca, man jau bija rokā. Pirmais fotogrāfs, kas man iekrita acīs ar diezgan huligānisku fotografēšanas manieri, bija Filips Halsmans (Philippe Halsman). Noteikti būtu uzrakstījis žurnālam vēstulīti, ja zinātu, ka viņš prot latviski. Taču neko par viņu nezināju, tikai bildes, kas pa vienai, pa divām parādījās gadagrāmatās. Tās man bija paraugs, kā vajadzētu fotografēt. Savdabīgi portreti, nevis smukbildītes vai dokumentāli portreti. Sāku studēt amerikāņu fotogrāfiju, cik jau tajos žurnālos parādījās. Sāku aktīvi fotografēt aktus, un man acīs iekrita Žanlups Sjefs (Jeanloup Sieff), kurš sievieti traktēja ļoti kontrastaini. Man patika, ka viņš netaisīja akta fotogrāfiju, bet sievietes tēlu uz diezgan erotiska seksuāla viļņa, kas arī man ir tuvs. Nevis salonbildes, bet parādīja sievišķību, sievietes misiju. Arī huligāniskas bildes, kur sieviete palīdusi zem mašīnas.

Tad nāca Eiropa. Kad saņēmu amerikāņu gadagrāmatu, ātri pāršķirstot, tā man burtiski izraisīja ekstāzi. Visur redzi kaut ko brīnumainu, tik daudz iedvesmas. Angļu gadagrāmata likās pavisam citāda. Tad paiet laiks, abas grāmatas tiek šķirstītas, un amerikāņi ar katru jaunu šķirstīšanu saplok, bet angļu grāmatā ar katru reizi atklājās kaut kas tāds, kas pirmajā acu uzmetienā nenolasās. Sākās nevis blenšana uz fotogrāfiju, bet tās lasīšana. Amerikāņus varēja tikai blenzt, taču angļos vajadzēja ieskatīties un par redzēto padomāt.

5. Skolnieki

1964. gadā sāku strādāt Lietišķās mākslas vidusskolā par fotogrāfijas pasniedzēju. Imants Žūriņš savā dullumā bija iecerējis, ka mākslas skolā vajadzētu fotogrāfijas nodaļu. Tas gan viņam neizdevās, jo visu laiku atdūrās pret padomju laikā kultivēto glezniecības greizsirdīgo attieksmi pret fotogrāfiju. Sākās cīņa. Lai Kultūras ministrijā runātu par fotogrāfiju, pieaicināja glezniecības pārstāvjus. Tie teica – nekādā gadījumā, fotogrāfija ir tehniska lieta, tur mākslas nav, tikai faktu dokumentācija. Nobloķēja fotogrāfijas nodaļas attīstību. Tā es tur biju viens, bet tomēr daudz izdarīju. Mani skolnieki bija Jānis Borgs, Atis Ieviņš, Zenta Dzividzinska, Sarmīte Kviesīte, Juris Zvirbulis. Nostrādāju tur 11 gadus. Tas visu atvēra vaļā. Man nebija tādas ambīcijas un pašapziņas kā tagad, biju bailīgs skolotājs – tikpat vecs, cik skolnieki. Bez tehniskiem uzdevumiem – kā ielādēt filmu tankā, kā attīstīt –, runāju arī par būtiskākām lietām. Piemēram, bija uzdevums – forma, gaisma, faktūra. Skolnieki gatavojas, domāju – uztaisīšu arī pats kādu bildīti paraugam. Tā tapa mana zelta bilde Sēdošā pie krēsla. Pie tam tikai vienu kadru. Tikai pēc tam, kad attīstīju filmu, ieraudzīju, cik viss forši veidojas. Tur jau nekā cita nav, tikai šo fotogrāfisko lielumu simbioze. Strādājot par skolotāju, visu laiku bija iespēja pašam mācīties. Mācījos no savām muļķībām, no savu skolnieku muļķībām.