Mājieni vēstures virzienā
Latvijas Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijā skatāmā Ievas Ievas Balodes izstāde Neredzamie attēli ir tik gaumīga, ka tai grūti piesieties un atrast stāstījuma pavedienu. Lai gan tā, iespējams, ir viena no apmeklētākajām un draudzīgākajām izstādēm, kas redzētas pēdējā laikā. It kā taču viss ir tik stāstošs – lūk, karš, lūk, fotogrāfijas, lūk, melnbalti kino kadri. Autores teksts arī pa rokai. Ja ar to vēl nepietiek, ieteicamā literatūra novietota vitrīnās.
Vienlaikus tas viss nav tas, par ko uzdodas. Arhīvu fotogrāfijas ir dokumentālas laikmeta liecības arhīvā, bet, pārceltas uz izstāžu zāli, turklāt kopētas uz koka klucīšiem un stikla, tās, protams, vairs nav nekādas liecības, bet mākslinieciski veidoti tēli. Vairākas fotogrāfijas tikai izliekas par vecām, jo ir nesen darināti autordarbi, kas stilizēti retro amatieru manierē. Autore it kā pasviež domu, ka faktiem nav nozīmes, visu izšķir stils. Vēstule, kas uzdrukāta uz auduma gabaliņa, vairs nav vēstule, bet eksponāts. Tomēr aiz diviem stūriem iekārtais, ļimstošais teksts ir gluži konkrēts. No attēlu salikuma varētu gribēties izlobīt kādu stāstu, uz to vedina, piemēram, līdzās novietotie roku pāri – vienās rokās ir putniņš, otrās – ložu čaulītes. Bet aizkustinošu stāstu cienītājiem nākas atkāpties, jo nav zināms, ko starp dokumentālajām zaldātu bildēm dara izstādes titula attēls ar stirniņu. Attēli ir pilni ar mājieniem uz nejaušām sakarībām – tukšas baznīcu velves, svecītes pie altāra. Vienādi ģērbtu vīriešu (kareivju?) pūlis gandrīz vienādām sejām ar vienādiem intervāliem aizpilda visu attēla laukumu un atgādina Eizenšteina “atrakciju montāžu”. Bet nekāda kino te tomēr nav. Lai gan elementi ir gan drāmai, gan melodrāmai, gan epopejai un pat kaut kam no garīgo atklāsmju sērijas. Efektīgākie eksponāti ir divi kino projekcijas aparāti, kas demonstrē Super8 formāta melnbaltā kino cilpas. Vienā kadrā redzama degoša zāle, otrā – plūstošs ūdens (tā paskaidroja izstādes asistente, jo vienu no aparātiem neizdevās iedarbināt.) Tēlainība skaidra, pat pārāk, bet vairāk piesaistīja tehniskais izpildījums – aparāti neizskatījās diez ko autentiski. Tas drīzāk ir tāds pats mājiens vēstures virzienā kā viss pārējais šajā telpā. Skritulīši negriezās, filmiņa pa tiem vienkārši slīdēja – šis skats katram rūdītam kinomehāniķim varētu izraisīt sirdslēkmi. Ja ne dzirdama, tad ar muguras nerviem bija sajūtama berzes šņirkstošā skaņa.
Šajā elementā it kā kondensējas autores pieeja – viņa nevis pēta, izzina un stāsta, bet atdarina vēsturi, vadoties no priekšstatiem vai vienkārši ķimerējoties ar materiālu, līdzīgi kā vīrieši to dara kauju rekonstrukciju spēlēs. Tādēļ izvēlētajām analogajām tehnikām nav nekāda sakara ar laiku, par ko it kā stāsta izstāde. Fotogrāfijas pagājušā gadsimta sākumā, protams, bija, arī uz stikliem. Tikai tie bija attēlu negatīvi. Uz koka klucīšiem gaismas jūtīgai emulsijai vispār nav jābūt, tas ir autores jaunieviesums. Amatieru kino Pirmā pasaules kara laikā nebija iespējams – pat Otrā pasaules kara laikā tehnika bija pārāk smagnēja, lai to lietotu dokumentēšanai tāpat vien, ārpus propagandas kino vajadzībām. Tomēr tieši no melnbaltajiem hroniku kadriem mums ir priekšstats par karu kā monohromu un mēmu padarīšanu. Interesanti, ka tieši Super8 formāts bija tas, kas padarīja kino par amatieriem ērti lietojamu mediju, tikai tas notika daudz vēlāk, Rietumu pasaules mierpilnajā un pārticīgajā laikā, un šķiet, tas bija arī krāsains.
Interesanti, ka spēlei ar autentiskumu autore izvēlējusies tieši Pirmo pasaules karu. Izstādes anotācijā pieteiktā vēstures izzināšana caur mazajām vēsturēm, ģimeņu pieredzēm un arhīviem daudz tuvāku un saprotamāku mums darītu Otro pasaules karu. Ja vēl Jurim Podniekam bija iespēja filmēt dzīvus strēlniekus, tad mūsdienu māksliniekam viņa vecumā (ap 30) personiska kontakta ar lieciniekiem nemaz nevar būt. Bet varbūt tieši simtgadīgā distance ir tā, kas visam piešķīrusi estētiski noapaļotas formas, vairs nejautājot, kurš kurā pusē karoja un kādēļ? Stils tomēr ir pēdējais, kas paliek. Ar grāmatām, kas novietotas vitrīnā (Eliots Āronsons, Stenlijs Milgrems, Karls Gustavs Jungs, Hanna Ārente), ir tā – tās neko nevar paskaidrot, kamēr nav paņemtas rokās un izlasītas. Labi, ka vismaz kāds, proti, izstādes autore, to dara.
