Iveta Vaivode. 5 lietas

23. februārī Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā tiks atklāta apjomīga izstāde Ceļojums uz Nekurieni, ko Iveta Vaivode veido sadarbībā ar mākslinieku, vienu no kinētiskās mākslas aizsācējiem Latvijā, Arturu Riņķi. Vienlaikus viņa strādā vēl pie diviem citiem mākslas projektiem, pasniedz fotogrāfiju ISSP Skolā, ik pa laikam uzņemas arī kādu komerciālu pasūtījumu un dienām sēž bibliotēkā, lai rakstītu maģistra darbu. Iveta mācās vienā no pasaules prestižākajām fotogrāfijas programmām – Ālto Universitātē (Aalto University). No tās nākusi tā sauktā Helsinku skola.

Lai gan Iveta savu karjeru sāka modes foto laukā, pašlaik viņas vārds ir spilgti iezīmējies mākslas vidē gan Latvijā, gan ārzemēs. Viņa ir uzvarējusi vairākos starptautiski nozīmīgos konkursos, un viņas darbi ir izstādīti daudzviet pasaulē – galerijā C/O Berlin un Paris Photo tirgū, kā arī izstāžu zālēs Ķīnā un Meksikā.

Ceļojumā uz Nekurieni satiekas divu dažādu paaudžu mākslinieki – izstādē redzēsim ne tikai Ivetas fotogrāfijas un Artura Riņķa veidotos objektus, bet arī abu kopīgi veidotus video, animācijas un skaņu darbus.

1. Dzīve, atvērtība kā iedvesmas priekšnoteikums

Galvenais iedvesmas avots ir pati dzīve. Pirmkārt, cilvēkam ir jādzīvo, un viss pārējais ir pakārtots tam. Tad, ja dzīvo, tu spēj būt atvērts, skatīties un iedvesmoties no absolūti jebkā. Viss, kas ar tevi notiek, var kalpot par iedvesmas avotu. Vismaz man tā ir. Tu ej ārā, satiec cilvēkus, un bieži ar tevi notiek brīnumi – tas arī ir tas, kas iedvesmo.

Šis ir ļoti personiski – katram dzīvē notiek dažādi notikumi, gan pozitīvi, gan negatīvi. Jautājums ir par to, kā mēs ar šo pieredzi tiekam galā. Manu personisko dzīvi skāra kāds negatīvs notikums, un, lai to risinātu, es devos uz klosteri un izgāju to, ko sauc par pazemības rituālu. Tas nozīmē pavadīt vairākas dienas tādā rutīnā, kā to dara mūķenes – gan darbos, gan lūgšanās, it visā. Nezinu, cik tas ļoti ir saistīts ar iedvesmu, bet šīs prakses rezultātā es atgriezos iedvesmas pilna un dzīvesprieka pilna. Tas ļoti daudz ko mainīja.

Es biju pareizticīgo klosterī, tur ir noteikta sistēma, kā viņi dievkalpojuma laikā dedzina sveces. Tas ir konkrēts rituāls. Ir lūgšanas, pie kurām visas šīs sveces tiek nodzēstas, tu esi baznīcā pilnīgā tumsā, dzirdamas tikai mūķeņu lūgšanas. Un tad iestājas kaut kāds cits cikls – viņas aiziet un lēnām atkal iededz visas šīs svecītes. Tas ir brīnišķīgi, un tāpēc iedvesmas avoti var slēpties jebkur, ja vien tu esi tiem atvērts.

2. Kustība

Vislabākās domas man bieži vien rodas, vai nu staigājot, vai braucot ar mašīnu. Esmu domājusi, kāpēc tas tā notiek, varbūt tas ir kaut kā saistīts ar motoriku. Tu staigā, un tavas smadzenes ir aizņemtas ar apkārtējās vides vērošanu vai to, kā tavs ķermenis kustas, bet tā otra daļa ir zemapziņas stāvoklī, un tur kaut kas notiek. Pusnemaņa notiek, daļa no prāta tiek atslēgta, lai otra, tā irracionālā, sāktu kustēties.

Pirms kāda laika biju uz Kirila Korbina lekciju par flanērismu. Viņš saistīja šo 19. gs. Francijā radušos parādību ar ideju par revolūciju. Mazliet neparasts skatījums, bet lielā mērā piekrītu domai, ka mūsdienās, ja vien revolūcijas ir iespējamas, tad tikai personiskās, uz iekšu vērstās, un veids, kā līdz tādām nonākt, ir caur bezmērķīgu pārvietošanos. Jeb pārvietošanos, kuras mērķis ir pati pārvietošanās. Ar atvērtām acīm un sirdi, protams.

3. Fiziskas aktivitātes

Bieži tas ir saistīts arī ar izkāpšanu no komforta zonas. Spilgts piemērs pagājušajā gadā man bija piedalīšanās Kristīnes Brīniņas dejas izrādē Noķer mani. Spēja pārkāpt savai nedrošībai un kompleksiem par savu ķermeni man ļāva pārvarēt nedrošību attiecībā uz citām radošām izpausmēm. Kustība un fiziskā ķermeņa savienība ar prātu ir nenoliedzami svarīga. Un ir visai maldīgi pret ķermeni izturēties kā pret sava brīnišķīgā prāta transportlīdzekli. Fiziskās prakses ietekmē mūsu mentālo stāvokli.

4. Sadarbība ar citiem māksliniekiem

Liels gandarījums ir tad, kad tev ir kāda ideja, tu sāc par to stāstīt citiem un jūti, ka viņi tevi saprot. Kopā jūs varat izdarīt daudz vairāk – tava ideja sāk augt. Protams, tā ir režisora ambīcija manī – man ir nepieciešami citi cilvēki, kuri katrs pienes kaut ko savu, jo savas dzīves laikā es nevaru kļūt arī par izcilu mūziķi vai, piemēram, dejotāju. Bet ir lietas, kur šīs iemaņas un zināšanas ir ļoti būtiskas.

Mani ļoti iedvesmo arī kopības sajūta – iespēja sadarboties. Cilvēki bieži ir ļoti vientuļi savā darbībā, un mēs esam ļoti vērsti uz individuālisma kultu, uz to “es” un “ego”, tāpēc sadarbības princips ir atbrīvojošs. Protams, man arī mākslinieka egocentrisms nav svešs, bet es ar to nelepojos. Jebkuras manas radošās darbības pamatā ir viena vēlme un tā ir, es pat teiktu, nepieciešamība, dalīties tajā, kas man ir būtisks vai vienkārši interesants.

5. Nejaušības un kļūdas

Nejaušība un kļūdas, kaut kas, ko tu nespēj kontrolēt, – manuprāt, tas ir lielisks iedvesmas avots. Kļūdas bieži ir daudz interesantākas un iedvesmojošākas nekā veiksme. Manuprāt, es visu laiku feiloju, tas notiek nepārtraukti, un atkal skatos – kaut kas, ko es esmu izdomājusi, nestrādā. Bet ko ar to iesākt? Vari pieņemt kļūdīšanos kā procesu, kā ceļu uz pilnību un cerēt, ka nākamreiz kļūdīsies, bet jau mazliet mazāk. Vai arī vari mest visu pie malas un iegrimt kompleksos par savu viduvējību un vājumu. Nekad jau nekas nav tā, kā tu izdomā. Nekad. Bet, iespējams, tieši tāpēc, ka ideālu sasniegt nav iespējams, rodas vēlme augt, pilnveidoties un radīt.