Intervija ar Vītautu Pletku

Vītauts Pletkus (Vytautas Pletkus, 1955) ir Lietuvā pazīstams fotomākslinieks, kurš pēdējos 10 gadus ir pētījis laika attiecības ar padomju mantojumu. Fotogrāfu interesē mūsdienu cilvēka aizmirstās, lēnām izzūdošās liecības, kuras daba pakāpeniski mēģina izdzēst no zemes virsas. Latvijas fotogrāfijas muzejā līdz 10. aprīlim apskatāmā mākslinieka izstāde Izzušana ir viņa 18. personālizstāde, un to veido divi cikli: Neperspektīvi projekti (2008–2013, Neperspektyvūs projektai) un Teritorijas (2006–2011, Teritorijos). Ar tādu pašu nosaukumu nesen ir izdota foto grāmata, kuru veidojis starptautiski atzītais lietuviešu dizaineris Toms Mrazausks (Tomas Mrazauskas). Lietuvas grāmatu konkursā Viļņā šī grāmata ieguva vienu no balvām par labāko dizainu. Pirmajā ciklā tiek kolekcionēti pierādījumi, kā laiks iznīcina teritorijas identitāti, otrajā – projekti, kuri pēc padomju sistēmas sabrukuma likušies neperspektīvi vai arī tādi, kas nav piesaistīti nevienai ideoloģijai un tomēr nepabeigti vai sagrauti.

Ko jūs gribētu pastāstīt par sevi?

Man nepatīk runāt par sevi. Man labāk patīk runāt par savu fotogrāfiju vai fotogrāfiju vispār. Fotogrāfiju es izjūtu kā valodas formu, kur rakstīšana notiek ar gaismu un pēc tam skatītājs manis uzrakstīto lasa, bet lasīšanas veidi var būt dažādi. Tāpat kā literatūras veidi ir dažādi, piemēram, proza ļoti atšķiras no dzejas. Dzeja ir daudz plašāka, daudz vairāk interpretācijas iespēju. No literatūras veidiem man visvairāk patīk dzeja.

Piemēram, kuri autori?

Pārsvarā es lasu lietuviešu dzejniekus, bet, ja jāņem plašāks konteksts, tad Šarls Bodlērs.

Man arī viņa darbi ļoti patīk, tiesa, tie mēdz būt visai depresīvi.

Es laikam piedzimu ar skumju seju, un to var arī manās fotogrāfijās ieraudzīt.

Vai jūs savu fotogrāfiju arī uztverat kā dzeju?

Ne gluži. Vienkārši tā ir tuva. Vispār man tuva ir literatūra, tomēr lielāka ietekme ir kino, īpaši tāds lēnais. Piemēram, Andrejs Tarkovskis, Ingmārs Bergmans, Bella Tārs, sevišķi viņa filma Satantango, kura ilgst gandrīz astoņas stundas.

Tik ilgs laiks vienai filmai prasa zināmu pacietību.

Es domāju, ka jauniem cilvēkiem grūti uztvert šādu kino, jo tas ir ļoti izstiepts, pilns ar neskaidriem mājieniem. Man patīk arī tāda fotogrāfija, kur viss nav pateikts līdz galam, nav skaidri saprotams.

Lai skatītājs varētu veidot savu interpretāciju, būtu iespēja vēl kādu laiku domāt par redzēto, lai nebūtu tā, ka izejot no izstādes, viņš būtu visu sapratis?

Jā. Tieši tā. Vislabāk ir tad, kad tā nav vienkārši, līdz galam izlasāma. Piemēram, fotogrāfija Drupas Vabaļos.

Kas ir tas baltais? Sniegs? Nē, izskatās pēc liela auduma gabala…

Tam nav nozīmes. Mani nemaz neinteresē, kas no kā ir izveidots. Kamēr neesmu nofotografējis, nemaz nepārbaudīju, kas tur patiesībā atrodas. Parasti pirmais skatiens ir nekļūdīgs, un, jo vairāk kadrus uztaisi, jo vairāk šaubu rodas. Tas ir būtiski, jo visu bildēju uz filmiņas. Interesanti, ka man bieži ir tā, ka tieši pirmais un pēdējais kadrs uz filmiņas mēdz būt paši labākie. Manos attēlos var pamanīt daudz drupu, bet tas nenozīmē, ka man patīk izpostītas lietas un posts, vienkārši tās labi der informācijas nodošanai. Primāri izvēlos runājošas vietas, nevis postu. Neticu vienai fotogrāfiju. Tā var būt nejauša. Viss, ko daru fotogrāfijā, rezultējas sērijās.

Kā jūs sākāt fotografēt, un cik ilgi tas notiek?

Es sāku fotografēt studiju gados. Mana specialitāte ir absolūti nesaistīta ar mākslu. Ar fotogrāfiju aizrāvos aptuveni piecus gadus, un pēc tam bija 20 gadu pārtraukums, kad vispār nefotografēju. Sākumā tas bija kā vaļasprieks, pēc tam pat grūti pateikt, bija tāda iekšēja sajūta. Pajautājiet dzejniekam, kāpēc viņš sācis rakstīt dzeju.

Jo viņš vienkārši nevar nerakstīt.

Tā man notika ar fotogrāfiju. Es vienkārši nopirku kameru un sāku fotografēt.

Kādu sajūtu vai domu jūs vēlētos izvirzīt priekšplānā, domājot par abos ciklos ietvertajām fotogrāfijām?

Nepagājušās pagātnes tēli tagadnē. Kaut kas tāds, kas vienlaikus ir pagājis un palicis, atstājis savas pēdas, turpinās esošajā.

Filozofijā, zinātnē, īpaši fizikā eksistē dažādas izpratnes par laiku, par tā koncepciju nebeidz diskutēt pēdējos trīs tūkstošus gadus, ko jums nozīmē laiks?

Tas saplūst ar objektiem un apkārtesošo telpu. Es eju uz tādām vietām, kuras ir it kā sastingušas, kur pārmaiņas ir ļoti trauslas, kur rodas iespaids, ka laiks plūst ļoti lēnām. Viss notiek pēc dabas ritma, cik tā iejaucas, tik arī notiek pārmaiņas. Nav cilvēka urbānās invāzijas. Tā pati par sevi eksistē pilnīgā aizmirstībā. Laikā sastingušas vietas. Sastindzis laiks.

Kā jūs atrodat konkrētās vietas?

Kad es dodos no rītiem fotografēt, mani radinieki nezina, uz kurieni dodos, jo pats to nemaz nezinu.

Kā tad jūs zināt, kur doties, ja jūs nezināt?

Zinu aptuveno virzienu, kur braukšu. Sākumā, kad fotografēju sēriju Teritorija, es skaidrāk zināju. Tur pārsvarā ir pamestas un aizmirstas nomales. Es izvēlējos materiālu, balstoties uz internetā atrasto informāciju. Ļoti daudz strādāju, lai visu izpētītu, jo citreiz, lai nokļūtu galamērķī, nācās braukt 100–120 km. Man bija jāzina, ko es tur atradīšu. Varbūt tur jau būs uzcelts jauns žogs, apkārtni sargās suņi utt., un tas man galīgi nederētu. Mēdz būt, ka gaisma vai diennakts laiks nav piemērots, tad es atgriežos tajās vietās pēc pusgada, gada.

Jūsu fotogrāfijās redzamie cilvēki izskatās kā ātri gaistošas, nenotveramas parādības, kuras tiecas pēc iespējas ātrāk tikt prom no tās vietas, laužas ārā no kadra – ir redzamas tikai viņu muguras, sejas ieslīgušas ēnās vai to vispār lielākoties nemaz nav.

Pirmajā ciklā Teritorija man vispār nebija nepieciešami cilvēki, tomēr vienmēr to klātbūtne ir jūtama – viņi tur ir bijuši vai atrodas kaut kur netālu. Īpaši otrajā ciklā. Tur jau parādās cilvēku figūras. Viņi kaut kur pavīd, paiet garām, ātri aizsteidzas, bet arī tādu kadru nav pārāk daudz. Pirms 10 gadiem es veidoju ciklu Kauņas tilti, tur bija daudz miglas, pilnīgi cita estētika, ar to sēriju tika izveidota arī pirmā grāmata. Ja būtu laiks, es parādītu savu jaunāko darbu, pie kura tagad strādāju. Tam jau ir izveidotas skices grāmatai. Tur ir ciparu kamera, gaisma, krāsas, daudz humora, atgriešanās pie mūsdienu dzīves, glamūrs.

Jums apnika melnbaltā estētika?

Nē, es vienkārši to sēriju pabeidzu, es pateicu visu, ko gribēju.

Vai ir kaut kādas būtiskas atšķirības starp to, kā informāciju nodod krāsaina fotogrāfija un kā melnbalta?

Viens no maniem mīļākajiem fotogrāfiem ir čehu fotogrāfs Jozefs Sudeks, kurš jaunībā zaudēja roku, bet tas viņam netraucēja staipīt uz muguras lielās studijas kameras. Viņš uzņēma ar lielformāta kameru, apbrīnojami izteiksmīgi izceļot katru sīkāko dabas detaļu. Melnbalta fotogrāfija vairāk koncentrē domu, tā noņem ārējos slāņus, liekās detaļas, uzmanības lokā ir vairāk kompozicionālie risinājumi, bet krāsainajā nāk klāt krāsu laukumi. Ar krāsu strādāt ir daudz grūtāk.

Tāpēc jūs izvēlējāties tagad ar to sākt strādāt?

Nē. Šai izvēlei par pamatā ir mūsdienu dzīves krāsas. Piemēram, aizejiet uz lielveikalu un pavērojiet, kādās krāsās ir bērnu rotaļlietas. Tās ir ļoti košās krāsās. Tagad esmu sācis pievērst uzmanību dažādām lietām spilgtās krāsās, kas mūsdienu dzīvē, patērētāju sabiedrībā ir pārāk pašsaprotamas. Tas mani ir kaut kā aizķēris, tāpēc esmu sācis fotografēt kiču. Man nesen vienā intervijā jautāja, kā es redzu tagadējo dzīvi, un es atbildēju, ka viss svārstās starp nabadzību un kiču.

Pasaulē pēdējā laikā ir kļuvis aktuāli dažādiem māksliniekiem spēlēties ar kiča ideju.

To var apspēlēt un apzināti izmantot. Piemēram, mums tagad Viļņā ir gleznotāja Šarunas Saukas izstāde. Viņš laikam ir viens no mūsu pazīstamākajiem māksliniekiem. Viņš, lūk, apzināti izmanto kiču un, no tā smeļoties iedvesmu, veido savus darbus. Var arī paslīdēt. Piemēram, Rimantas Dichavičus, kurš padomju laikos taisīja melnbaltus aktus, bet tad pārgāja uz krāsainām kolāžām, fotošopu, un tagad 79 gadu vecumā viņa darbus vairs nav iespējams skatīties – tur ir vienīgi ārišķība.

Vai jums ir viegli iekļauties un tikt līdzi laikmeta pārmaiņām, arvien straujākajai tehnikas attīstībai?

Man patīk visu vērot no malas. Es sevi uzskatu par dokumentālistu, nevis žurnālistu.

Ar fotogrāfiju jūs mēdzat nopelnīt?

Neregulāri, bet kāzas es nebildēju, kaut arī pašā sākumā to biju darījis. Kāzas ir arī viens no kiča izpausmes veidiem, tāpat arī bēres, reliģija un interjeru iekārtojums, rotājumi.

Kā jūs vērtējat savus darbus uz kopējā mākslas un dažādu sabiedrības procesu fona?

Kā alternatīvu oficiālajām, populārajam tendencēm, kur visiem viss ir skaisti, pozitīvi, pārmērīgi izskaistināts.

Kuri Lietuvas fotogrāfi, mākslinieki jums ir tuvākie vai līdzīgākie?

Aleksandrs Ostašenkovs. Viņš jūt lietas ļoti līdzīgi. Vēl man ļoti patīk Remigijs Treigis, kuram ir tāda pati lēnā fotogrāfija. No režisoriem noteikti tikai viens – Šarunas Bartas un viņa agrīnās filmas, piemēram, Koridors.

Kā, pēc jūsu domām, jūsu darbus uztver skatītājs? Cik jums ir svarīga skatītāja pieredze?

Ja atradīsies vismaz divi skatītāji, kuru acīs atspoguļosies mana dvēsele, tad man ar to pilnīgi pietiek. Tāpēc es arī nemēdzu nevienu informēt par savu biogrāfiju, kad man to pieprasa, es atsūtu vien kādas trīs rindiņas, jo, manuprāt, tas nav būtiski. Svarīgākais ir pati fotogrāfija.

Jums arī nav savas mājaslapas.

Jā, nav. Man vienkārši tā nav nepieciešama. Es internetā maz publicēju savus darbus. Esmu individuālists. Manuprāt, mani attēli nav domāti plašai publikai. Man pietiek, ja uz izstādi atnāk daži simti skatītāju un no tiem daži kļūst par maniem skatītājiem. Iespējams, tā izpaužas autora egoisms, jo sākumā tiek strādāts sev, nevis skatītājiem.

Jums nav tā, ka, ja ieinteresē kāda mākslinieka darbi, rodas arī interese par viņa personību un parādās vēlme uzzināt kaut ko vairāk?

Nu ja tiks uzrakstīti memuāri par mani, neiebildīšu, bet es uzskatu, ka garie fotogrāfu nekrologi, kā es tos saucu, ir autora narcisma pazīme.

Kas, jūsuprāt, notiks ar fotogrāfiju pēc 20 gadiem?

Nezinu, kā pie jums Latvijā, bet Lietuvā var novērot jauniešu atgriešanos pie analogās fotogrāfijas. Tomēr vairums gadījumu izskatās, ka tā ir tāda kā modes lieta – paņem filmiņu un ja vēl melnbaltu, tad viss, māksla gatava. Manuprāt, arī pēc 20 gadiem analogā fotogrāfija joprojām būs dzīva.