Nodarbošanās bez politikas

Gaišā dienas laikā nolaižoties Rīgas mākslas telpas pazemē, apņem pilnīgs miers un laiks pārstāj iet. Līdz atkal ļoti sagribas no tās ārā. Protams, tas daļēji skaidrojams ar gadalaiku, kurā notiek Rīgas fotogrāfijas biennāle un tās galvenā izstāde Restart, bet, atkārtojot šo triku divreiz, pārliecinājos, ka iedarbību rada arī pašas izstādes raksturs. Pirms ienirt izstādē vēlreiz – šoreiz atmiņu konspekta formā –, īsi atgādināšu, kas paliek ārā. Pasaule, kas nav ne mierīga, ne lēna un kurā attēliem ir izšķiroša nozīme. Mēs katru dienu uztveram milzīgu attēlu daudzumu, kas ir uztraucoši, uzbudinoši, diemžēl liela daļa attēlu ir arī melīgi un tiek izmantoti konkrētu mērķu vārdā. Kādi mērķi, tādi attēli: pie ziņām par Sīrijas bēgļiem atkārtojas vieni un tie paši kadri ar skrandainiem, agresīviem tēvaiņiem, pie rakstiem par tikumību – apkampušies transvestīti. Un tā tālāk, nav vajadzības aprakstīt informatīvos atkritumus, kuri līst pār patērētāju galvām, un piebilst, ka liela daļa to spēka slēpjas tieši vizuālajos pielikumos. Attēli, kas raisa uzticību, ir pagaisuši kā šķira – lielā mērā piepalīdzot dekonstrukcijas metodēm, kādas pētniecībā lieto mūsdienu teorētiķi. Par ticamiem attēliem neviens vairs nerunā. Tomēr tas nenozīmē, ka attēliem netic – un kā vēl! Pieminēt Krievijas propagandas ticīgo pieaugošo populāciju var šķist slikts tonis, ja vien tā nebūtu daļa no virszemē paliekošā. Ko mums ar šo acīm redzamo pretrunu iesākt? Protams, izstāžu veidotājiem ir tiesības izvēlēties fokusu, bet man šoreiz pārfokusēties bija grūti – tiesa, visa izstāde it kā ir veltīta fotogrāfijas medija apcerei labākajās dekonstrukcijas tradīcijās, bet tēmas izvērsums piedāvā piemērus, kas izskatās kā vāri stādiņi, kas ievietoti siltumnīcā, barojošos šķīdumos mērcētā vatē. Visdrošāk aizsargāti tie ir no jebkādas politikas. Varbūt izstāde pārstāv kādu Eiropā aktuālu virzienu, bet atgādināšu, ka tā nav bijis vienmēr. Ne tik sen, Latvijai līdz ar citām Austrumeiropas dalībvalstīm stājoties Eiropas Savienībā, tieši attēlu izplatīšanai bija politiski mērķi un patoss, un latviešu fotogrāfi ar lielu nopietnību tajā iesaistījās.

Pilnīga taisnība Aigai Dzalbei, ka “izstāde Restart iekļauj 18 mākslinieku darbus, kas runā katrs par savu tēmu” (biennāles katalogs, 14. lpp.). Maijas Rudovskas teiktais par biennāli kopumā, proti, ka “attēls ir ieguvis daudz lielāku varu nekā iepriekš – tas kļuvis par vadošo ieroci komunikācijā un reprezentācijā, kā arī par neatņemamu politiskā un sociālā diskursa dalībnieku”, uz izstādi tikpat kā neattiecas. Ir gan daži viegli mājieni nenoteiktā virzienā, piemēram, Janas Romanovas grāmata – objekts Shvilishvili – veltīta viņas ģimenes radurakstiem Gruzijā, kuru tālā fonā iespējams nolasīt Gruzijas un Krievijas attiecību stāstu. Kamills Lorelli internetā atrastu attēlu kolekcijā rāda bērnus ar rotaļu ieročiem. Tālāki vispārinājumi, protams, var būt tikai spekulācijas, lirika un asociācijas. Agņeška Poļska un Viteks Orskis darbā Ieroči stāsta par gadījumu Varšavā 1968. gadā, bet jāatzīst, ka tieši attēlam tajā nav nekādas nozīmes, milzīga projekcija mehāniski vīdžejo pati savā nodabā.

Daudz atsaucīgāk izstādi varētu uztvert skatītāji, kam mūždien aktuāla ir identitātes un vispār iekšējās pasaules tēma. Kas tur bija Megijas Rustamovas filmā, īsti neieklausījos, un attēlu pavadījums to nekā nesekmēja, tādēļ atliek paļauties uz anotācijā sacīto, ka “kamera mūs vada cauri sievietes dzīvesstāstam”. Lomu, ko stereotipiski atvēl sieviešu mākslai, izpilda arī Karolīna Papa: “… es pārstrādāju skumjas, nepieciešamību justies droši.” Par laimi, izstādē ir arī dzīvelīgākas sievietes, kas nevairās arī jokot, – Nataša Karuana atļaujas inscenēt ainiņas, kurās ļaudis ķer mīlestības trieciens jeb rāda, kā, viņuprāt, tas varētu izskatīties. Man personīgi vislabāk patika nodalījums visdziļāk izstāžu telpā pa labi – tajā varēja atrast kādu kopsaucēju, saistītu ar ķermeniskām, jutekliskām pieredzēm. Tomēr gan Izabellas Venceles, gan Katinkas Goldbergas darbos var atrast arī tendenci, kas tikpat labi attiecas uz visu izstādi kopumā – neuzticību sejām, gandrīz bailes, lai starp citiem ķermeņa locekļiem neparādītos arī galva, kas laikam taču skaitās pārāk sakompromitējusies iepriekšējo estētisko konvenciju iespaidā. Personiski stāsti bez personām – neviļus formulēju šādu izstādes vadmotīvu.

Par izstādes zvaigzni Amāliju Ulmani man nav daudz sakāmā. Ja jums nākas sastapties ar visas pasaules atkritumu uzmācīgo banalitāti un vienveidību, vienmēr ir iespēja mēģināt pārrakt šīs virtuālas grēdas, mēģinot tajās atrast kādas likumsakarības un interesantas klasifikācijas, kā to kataloga rakstā Tīklotā fotokamera darbībā: kādēļ ne katrs pašportrets ir selfijs, bet katrs selfijs ir fotogrāfija darījusi ļoti cienījamā kolēģe Alise Tīfentāle, vai veltīt savu laiku kam jēdzīgākam.

Ak jā, nav vajadzības pieminēt visus, bet nevar nepieminēt Uldi Briedi. Viņa vēsturiskā reportāža Rīga–Vladivostoka (1975) izstādes kontekstā šķiet mazliet pievilkta aiz matiem, bet tā atgādina par kaut ko būtisku – par laikiem, kad fotogrāfija nozīmēja nevis refleksīvu pašnodarbinātību, bet gan apņēmību un piedzīvojumu.