Attēlu diriģents. Intervija ar Ēriku Keselu

Holandiešu mākslinieks, dizaineris un kurators Ēriks Kesels (Erik Kessels) ir aizrautīgs vernakulārās fotogrāfijas kolekcionārs. Maijā viņš piedalījās Rīgas Fotomēnesī – gan uzstājoties ar savu lekciju, gan žūrējot SELF PUBLISH RIGA fotogrāmatu maketu konkursā iesniegtos darbus. Kesela interešu loks sniedzas no veciem ģimenes albumiem līdz internetā populāriem attēliem, kurus viņš apkopo publikāciju sērijā In Almost Every Picture (Gandrīz katrā attēlā) un žurnālā Useful Photography (Noderīga fotogrāfija). KesselsKramer izdevniecības publikācijās citu vidū redzami ģimenes izmisīgie mēģinājumi nofotografēt melnu suni, amatierfotogrāfijas vispopulārākā kļūda – pirksts priekšā attēlam – un pornogrāfisku filmu, mājas lapu un žurnālu ievada kadri. Kesels ir arī viens no KesselsKramer komunikāciju aģentūras dibinātājiem un tās radošais direktors, veidojis reklāmas kampaņas zīmoliem Heineken, Diesel, Nike un “pasaulē vissliktākajai viesnīcai” – Hans Brinker Budget Hotel. Kesela izstāde Unfinished Father (Nepabeigtais tēvs) tika nominēta prestižajai Deutsche Börse fotogrāfijas balvai.

Kas tevi aizrauj fotogrāmatās?

Es gribēju ielikt atrastos attēlus citā kontekstā, un grāmata ir ļoti labs veids, kā izstāstīt stāstu. Tāpēc sāku veidot grāmatas. Patlaban ir visai daudz mazu, neatkarīgu izdevēju, mākslinieku un fotogrāfu, kas paši izdod savas grāmatas un sadarbojas ar dizaineriem, un ir daudz vietas eksperimentiem. Fotogrāmata kļuvusi par ļoti jauku iespēju radoši izpausties un popularizēt savus darbus. Tas ir labāks veids, kā parādīt darbus, nekā portfolio, jo grāmatai ir vairāki slāņi – tinte, papīrs, iesējums, ritms, attēlu secība. Grāmata tiek veidota kā unikāls objekts, kas ir visai aizraujoši, jo rodas arvien jauni grāmatu veidošanas paņēmieni.

Patlaban ir tik daudz fotogrāmatu, ka ir ļoti grūti to vidū izcelties.

Es domāju, ka tas ir labi, jo tas piespiež tevi izveidot kaut ko, kas izcelsies un būs labāks par pārējo. Tā ir ļoti laba motivācija. Nevar būt par daudz fotogrāmatu. Ja grāmatu ir daudz, ātri vien atšķirsi labās no sliktajām. Dažreiz festivālos uz galda var redzēt 150–200 grāmatu. Man tas šķiet ļoti atbrīvojoši, jo dažas no tām tiešām izceļas. Taču tas nozīmē, ka māksliniekiem, kuri tās veido, jāstrādā nedaudz vairāk kā iepriekš. Mēs dzīvojam jaunā attēlu renesansē, labāk nesūdzēsimies, ka ir par daudz grāmatu. Jo vairāk, jo labāk.

Minēji, ka, iespējams, parādīsies jauni fotogrāmatu veidošanas paņēmieni. Kā tu redzi fotogrāmatas attīstību, teiksim, turpmākajos divdesmit gados?

Tā iet viļņiem. Piemēram, no 1990. līdz 2000. gadam fotogrāmatas joprojām bija visai tradicionālas – kafijas galda izdevumi cietos vākos –, diezgan garlaicīgas dizaina ziņā, bet ar labiem attēliem. Pēc tam parādījās arvien vairāk neatkarīgo izdevēju un dizains kļuva svarīgāks. Tas tika novests līdz galējībām. Patlaban, es domāju, tas joprojām var iet vēl mazliet tālāk, bet jau bieži redzams, ka dizains un grāmata kā objekts ir varbūt pat pārāk svarīgi. Taču, kad tas sasniegs savu augstāko punktu, man šķiet, ka viss atkal kļūs mierīgāks un mēs atgriezīsimies pie tradicionālākām, uz attēliem balstītām grāmatām. Piemēram, vienā brīdī visi ilustratori izmantoja Adobe Illustrator programmu, bet tagad tā ir zaudējusi popularitāti, atkal tiek zīmēts ar roku.

Mēs tik daudz esam onlainā, ka dažreiz mums patīk ļoti intensīvi būt oflainā. Pirms dažiem gadiem izdevēji prognozēja, ka ļoti pieprasītas būs e-grāmatas, varbūt tā arī kādu laiku bija. Jautri, ka mūsdienās filmu var lejupielādēt divās minūtēs, taču kinoteātri nekad nav bijuši tik populāri kā pašlaik. Kas to būtu domājis! Cilvēkiem patīk iziet ārā, redzēt īsto lietu, nevis pastāvīgi ieurbties datorā. Tas pats ir ar fotogrāmatām.

Uzsvars uz fotogrāmatu dizainu iet roku rokā arī ar laikmetīgās fotogrāfijas tendenci eksponēt fotogrāfiju kā objektu.

Jā, tas ir tas pats. Arī, kad pats kūrēju, neveidošu izstādi tikai ar garlaicīgām izdrukām pie sienas, fotogrāfiju var izmantot arvien dažādāk – izdrukāt lielā izmērā, pakārt gaisā, tā var tikt projicēta, izdrukāta kā paklājs. Tik daudz iespēju, kāpēc tās neizmantot.

Pastāsti par idejām, kas ir pamatā publikācijām In Almost Every Picture un Useful Photography!

Useful Photography sākās kā sava veida provokācija pierastajiem fotožurnāliem. Domājām, ka vēlamies veidot fotožurnālu, kas būtu pilnībā piepildīts ar fotogrāfijām, kuras mums ikdienā ir līdzās, bet to autoru vārdus nezinām; ar fotogrāfijām, kurām ir praktisks pielietojums. Pēdējā izdevumā ir attēli, kuros vīrieši līdzās penim tur dažādus objektus. Tas lielā mērā ir sabiedrības atspulgs, visi viens otru kopē, un internetā var atrast brīvi pieejamus astoņus tūkstošus šādu attēlu.

In Almost Every Picture sērija līdzinās romāna izmēra grāmatām, attēlu secība tiek izmantota, lai pastāstītu stāstu. Dažkārt stāsts ir atrasts fotoalbumā, dažkārt internetā, un grāmata kļūst par veidu, kā šo stāstu nodot tālāk – es izņemu attēlus no to konteksta un ievietoju citā kontekstā. Man grāmata ir kaut kas nemirstīgs, jo tā dzīvo diezgan ilgu laiku, un tā ir mazliet arī kā piemineklis. Cilvēki var to paņemt rokās vai ne, tā var ceļot, un tā paliks cilvēku atmiņā. Tā īsti nenotiek ar attēliem internetā.

Tu esi saukts par laikmetīgo antropologu. Vai piekrīti šim apzīmējumam?

Mums līdzās ir tik daudz attēlu, tāpēc jūtos gandrīz kā izmeklējot, veicot atklājumus, atrodot stāstus vai veidojot tipoloģijas. Dažreiz no attēliem, kurus cilvēki uzņem, varat atklāt, kādi viņi ir. Tur ir vairāk informācijas nekā tikai pats attēls.

Tu esi radošais direktors, fotogrāfiju kolekcionārs, kurators un izdevējs, dažkārt tu pasniedz, veido arī pats savus darbus. Kā tu to visu vari paspēt?

Jāiemācās deleģēt lietas un nevēlēties visu darīt pašam. Piemēram, fotogrāfs ar kameru dažkārt kļūst par kontrolfrīku. Starp mani un attēliem ir lielāks attālums, varu atļaut iesaistīties arī citiem cilvēkiem. Esmu vairāk ieinteresēts katra jauna projekta stāstā, kādu iespaidu tas atstāj, kā cilvēki uz to skatās un kādas diskusijas tas rada, nevis mērīt sienas, pie kurām kāršu lietas vai iedziļināties katrā attēla drukas detaļā. Ir citi cilvēki, kuriem patīk to darīt. Negribu izklausīties augstprātīgs, drīzāk gribu teikt, ka katram vajadzētu darīt to, kas viņam vai viņai labi padodas. Es vienlaicīgi daru daudz lietu, bet tajā pašā laikā koncentrējos tikai uz ideju. Tas ir kā orķestris, un mana tajā ir diriģenta loma.