Tukšo laukumu aizpildīšana
Ar starptautisku izstādi Teritorijas maija sākumā tika atklāts jau otrais festivāls Rīgas Fotomēnesis, kas šoreiz piekļāvies tēmai “teritorijas, robežas un savienojumi”, liekot notikumam izskanēt gan sociālpolitiskā, gan emocionālā gultnē. Septiņiem izstādes autoriem iespēju satikties vienotā ekspozīcijā snieguši trīs kuratori – JH Engstrēms, Alnis Stakle un Arnis Balčus.
Izstādes tematiski plašā izjūtu un gara stāvokļu spektra atslēgvārdi ir kontemplācija, intimitāte, neērtības sajūta, neveikla atmosfēra/situācijas, sevis meklējumi, nolemtība, mūžība un atmiņas. Kā katalogā norāda Alnis Stakle, izstādes mērķis nav atrast vienojošās īpašības izvēlēto autoru loka darbos, jo tā var rasties bieži sastopamie liekie vispārinājumi par bijušā Austrumu bloka un Ziemeļvalstu fotogrāfijas niansēm un izteiksmes veidu.
Izstādē redzamās fotogrāfijas ne tikai nojauc robežas starp apzinātām/neapzinātām, bet arī pazīstamām/nepazīstamām teritorijām, kuras autoru darbos parādās gan kā fiziskā realitātē atspoguļoti dvēseles stāvokļi (Sāra Skorgena Teigena), gan instinktīvā līmenī, izmainītā apziņas stāvoklī izpildītas mehāniskas darbības, jeb going through the motions (Igors Samoļots). Jautājums, vai autora personiskās attiecības ar fotogrāfijās redzamajiem personāžiem vai attēloto vidi maina vēstījuma formu, ir viens no izstādes aicinājumiem – “aplūkot fotogrāfiju kā realitāti reprezentējošu objektu un kā mākslinieka privātās dzīves atspulgu.”
Pavisam jaunā Ņujorkā studējošā latviešu autora Daniela Mekša video darbs, kurā fotogrāfijas pavada autora stāsti, notvertie dzīves momenti liekas tiklab bezrūpīgi un aizrautības pilni, cik nomācoši, neziņas un nolemtības caurstrāvoti, lai gan arī šis pieņēmums ir daļa no personīgā pieredzē balstītiem apsvērumiem. Varbūt pie vainas ir pavadošais verbālais vēstījums, kurā apspriesta, piemēram, Dieva eksistence un jēgas meklējumi. Kas līdzīgs nolasāms arī Madridē dzīvojošās latvietes Kristīnes Ķepules nelielo formātu fotogrāfiju sērijā Sit Silently, kurā iekšējās pārdomas tiek risinātas caur refleksiju par apkārtējām norisēm, kas, tāpat kā Mekša gadījumā, skar autores ikdienu.
Teritorija tās fiziskajā nozīmē attēlota somu fotogrāfa Heiki Kaski uzņēmumos no Kalifornijas pilsētas Tranquillity un lietuviešu izcelsmes amerikāņu mākslinieka Endrjū Mikša fotosērijā Tulips. Mazapdzīvoto un nomaļo Trankvilitiju Kaski pārvērš vizuālā piedzīvojumā, kurā autora klātbūtne gandrīz nav jūtama; iemūžinātie cilvēki, kailās, tuksnesīgās ainavas ar nokaltušiem kokiem un nedaudzām apskretušām mājām, putekļos grimstošie ceļi un pieticīgie, namu vecmodīgo interjeru fragmenti no skatītāja neprasa noteiktas emocijas, piemēram, līdzjūtību vai nosodījumu, tām drīzāk piemīt tīri distancēts, dokumentāls raksturs. Pretēju iespaidu rada Maskavā dzīvojošā Igora Samoļota sērija Be Happy!, kurā autora un attēloto jauniešu mijiedarbība ir daļa no, varētu teikt, mākslinieciskā uzdevuma. Atšķirībā no Kaski uzsvērtās distances starp skatītāju un nomaļās pilsētas vidi, Samoļota fotografētās mazpilsētas jauniešu grupas ikdiena rada savdabīgu intimitāti. Lai gan fotogrāfijās lielākoties redzama nebeidzama dzeršana, ballēšanās un sekss, autors fotosērijā koncentrējies uz jaunību, atvērtību, draudzību un mīlestību, neizvēršot projektu sociālā drāmā par nomaļas Krievijas ziemeļu pilsētiņas skaudro dzīvi.
Netradicionāls piegājiens fotogrāfijas medijam ir norvēģu mākslinieces Sāras Skorgenas Teigenas skiču albumā Fractal State of Being iestrādātajos fotouzņēmumos, kurus turpina un papildina mākslinieces zīmējumi. Tos var uztvert kā meditācijas veidu un pašizziņas ceļu; to dziļi personiskais raksturs parādās kā abstrakcija. Tāpat un pilnīgi citādi fotogrāfijas teritoriālā robeža paplašināta baltkrievu fotogrāfa Igora Savčenko pirmajā darbu sērijā Alphabet of Gestures, kas pirmoreiz publicēta 1989. gadā, taču papildināta līdz 1994. gadam. Sēriju veido fotogrāfijas no autora ģimenes arhīva, kas uzņemtas 30.–60. gados. Mākslinieks fotogrāfijas atbrīvojis no visa liekā, skatītāja brīvai interpretācijai atstājot tikai izgrieztus fragmentus ar attēloto personāžu žestiem, kustībām.
Scenogrāfa Artūra Arņa telpas iekārtojums – nekrāsotas finiera sienas, kas veido robežjoslām līdzīgu kartējumu, – palīdz izstādei kļūt par personisku ceļojumu, tuvinot skatītāju mākslinieka pieredzei. Klātbūtnes sajūta fotogrāfijā man ir visnozīmīgākais uztveres veids. Asociācijas, kuru pirmsākumus saskatu iepriekš piedzīvotos vai iztēlotos notikumos, situācijās un sajūtās, kuras ļauj fotogrāfijai mani ievilkt sevī un intuitīvi iztēloties iemūžinātā notikuma eksistences maņu uztveres aspektus – telpas vai vides smaržu, kopējo noskaņojumu. Izstādē redzamajos darbos atstāta arī brīva vieta iztēlei – vai tas būtu uzņemtā momenta pilnvērtīgs iespaids, vai noteiktā mirkļa rašanās apstākļi un turpmāka eksistence. Iespējamu tukšo laukumu aizpildīšana paliek skatītāja ziņā. Lai arī izstādē var skatīt dažādas laikmetīgas tehniskās un mākslinieciskās pieejas fotogrāfijā, šie septiņi projekti apliecina pašu svarīgāko medija potenciālu – raisīt skatītājā emocionālu rezonansi.
Izstāde Dzelzceļa muzejā apskatāma vēl līdz 16. jūnijam.
