/ Laima Vainiņa / Blogs

Melanholiskā erotika

Laikmetīgo mākslinieku tendence tiekties ārpus ierastās darbības rāmjiem, lauzt sociālās normas un tradicionālos priekšstatus, spēlēties un manipulēt ar skatītāja uztveri ir visai pašsaprotama prakse. Tomēr bieži vien, lai attīstītu pilnvērtīgu un individuālu pasaules skatījumu, kas spētu radīt rezonansi plašākā kontekstā, nepieciešami vairāki gadu desmiti aktīvas radošas darbības. Norvēģijā dzimušais, Losandželosā dzīvojošais fotogrāfs Torbjerns Redlands (Torbjørn Rødland, 1970), kura pirmās fotogrāmatas White Planet, Black Heart (2006) priekšvārdā rakstīts, ka viņš fotogrāfijai nozīmē to pašu, ko Pet Shop Boys – popmūzikai, jau ar pirmajiem darbiem pamanījies izkopt tikai sev raksturīgu vizuālu valodu. Patlaban Redlands ir slavens ar provokatīvām fotogrāfijām, kurās pauž attieksmi pret fotogrāfijas medija interpretācijas iespējām, cilvēka dabas un kultūras mītiem. Asociāciju provocēšanas nolūkā viņš veikli balansē starp dīvainību un normālību. Lielākoties viņa darbu tēlu valoda recenzijās tiek saukta par absurdu, melanholisku, erotisku, grotesku un pat perversu. Viņš tiek dēvēts arī par mūsdienu sirreālistu un inscenētāju, kurš manipulē ar vēlmi nokļūt citā realitātē, kur nav spēkā ikdienas prasības un noteikumi.

Torbjerns Redlands. Melnais Dukati, 2010-13
Torbjerns Redlands. Melnais Dukati, 2010-13
Torbjerns Redlands. Zelta asaras, 2002
Torbjerns Redlands. Zelta asaras, 2002

Pusaudža gados Redlands aizrāvās ar zīmēšanu un pelnīja naudu, veidojot karikatūras un politiskas ilustrācijas vietējā avīzē. Tomēr viņš ātri vien saprata, ka šī nav nekas vairāk kā spēlēšanās ar viegli atkodējamām idejām. Tad tēvs, kas amatieru līmenī aizrāvās ar fotogrāfiju, viņam 11 gadu vecumā uzdāvināja pirmo kameru. “Deviņus gadus vēlāk diezgan skaidri redzēju, ka manas fotogrāfijas ir personiskas, kamēr zīmējumi pauda vienīgi asprātību un jautrību,” atceras mākslinieks. Tādēļ likumsakarīga bija viņa nodošanās fotogrāfijas studijām Bergenas Nacionālajā mākslas un dizaina akadēmijā Norvēģijā un kultūras studijām Stavangeras Universitātē. Mākslinieka darbi kopš 90. gadiem tiek izstādīti visā pasaulē. Viņš ir piedalījies Venēcijas biennāles galvenajā izstādē (1999), un Astrup Fearnley modernās mākslas muzejā Oslo tika sarīkota viņa darbu retrospekcija (2003). No 2004. līdz 2007. gadam Redlands izveidoja piecus video darbus. Viens no tiem ar nosaukumu 132 BPM tika izstādīts MoMA PS1 un Hirosimas Pilsētas laikmetīgās mākslas muzejā. Viņa darbi atrodas daudzās publiskās kolekcijās, piemēram, Stedelijka muzejā Amsterdamā, Čikāgas Laikmetīgās mākslas muzejā, galerijā Corcoran Vašingtonā, Ņujorkas Vitnija amerikāņu mākslas muzejā u. c. Mākslinieks īslaicīgi dzīvojis Tokijā, Pekinā, Melburnā, Parīzē, Berlīnē, Oslo, Tallinā un Ņujorkā, bet kopš 2010. gada dzīvo un strādā Losandželosā.

Torbjerns Redlands. Tas ir mans ķermenis, 2013-15
Torbjerns Redlands. Tas ir mans ķermenis, 2013-15
Torbjerns Redlands. Bez nosaukuma, 2009
Torbjerns Redlands. Bez nosaukuma, 2009

Redlanda neordinārā domāšana, priekšmetu un cilvēku dīvainās attiecības darbos izjauc ierastās fotogrāfijas likumības. Uzstādījumi ar pakļautām meitenēm, sasietām ķermeņa daļām, būrī iesprostotu bērnu, ap roku aptinušos astoņkāji, ap ķermeni aptītu cīsiņu virteni, hotodogā iespiestu zobu pastu un melnu banānu rada spēcīgas iracionālas izjūtas un apjukumu, jo apgāž ierastās sociālās normas un žanra klišejas. Ar kameras palīdzību autors mēģina piekļūt pēc iespējas tuvāk saviem modeļiem, izspiežot ārpus kadra visas liekās nozīmes. Uz jautājumu, vai kamera viņam sniedz priekšrocību panākt no modeļiem vairāk nekā ierasts, Redlands atbild, ka “neierastām darbībām piešķirt fizisku formu ir daudz grūtāk, nekā vienkārši izmantot zīmuli. Bet tas sniedz arī milzīgu gandarījumu”. Būtisks motīvs ir cilvēka ķermenis, kas attēlots ir lielu precizitāti un skaidrību. Bieži vien tas šķiet deformēts un pat kroplīgs, atsvešināts no realitātes. Tā dzimums mēdz būt nenosakāms; bērni atgādina pārdabiskas būtnes vai pieaugušos bērna ķermenī un ar stindzinošu vai pārspīlēti mierīgu skatienu raugās objektīvā; tuvplāni ar klasiskā skaistuma un harmonijas principiem neatbilstošām pusapģērbtām sievietēm, kuru sejas klāj dažādi šķidrumi un ķermeņu daļas ievietotas pretrunīgās attiecībās ar asiem priekšmetiem, tikpat labi iederētos kādā šausmu trillerī. Pavisam dīvainais pirmajā mirklī šķiet normāls, jo estētisks un intīms draudu attēlojums sākotnēji apbur, nevis izraisa šausmas.

Torbjerns Redlands Oslo 2003. gadā. Foto - Arnis Balčus
Torbjerns Redlands Oslo 2003. gadā. Foto – Arnis Balčus

Fotogrāfu vienmēr ir interesējis veids, kā notikumi kļūst par mītiem, tādēļ viņš pārveido faktus un reducē sarežģītus konceptus vienkāršās labā un ļaunā reprezentācijās. Redlanda attēlu uztvere un koncepcija vispilnīgāk vērojama viņa rūpīgi veidotajās foto grāmatās, kurās autors intuitīvi un intelektuāli aicina personiskās un individuālās redzamā materiāla interpretācijas sasaukties ar plašākām kultūras nozīmēm. Runājot par grāmatas veidošanas principiem, Redlands norāda, ka viņu “garlaikoja tematiskās foto grāmatas. Tajās pārāk liels uzsvars bija likts uz konkrētiem motīviem. Eds Ruša (Ed Ruscha) apzinājās, ka 26 benzīntanku koncepts ir smieklīgs – tā bija arī daļa no viņa protesta, kas to padarīja tik veiksmīgu. Savukārt mani daudz vairāk interesē intuitīva sasaiste, nevis sēriju izkārtojums. Es vēlējos novērsties no 100-kaut-kā vai fotogrāfijas-no-kaut-kurienes koncepta grāmatām. Tāpēc tiecos izveidot tādu grāmatu, kas arī skatīšanās laikā turpina izaicināt uztveri. Man ir svarīgi izjaukt ierasto grāmatas loģiku un tajā pašā laikā padarīt to erotisku.” The New York Times viņa grāmatu Vanilla Partner (Mack) ierindoja starp desmit labākajām 2012. gada grāmatām. Redlands ir izdevis septiņas fotogrāmatas. Viņa jaunākā grāmata Konfabulācijas (Confabulations) izdota šīgada maijā izdevniecībā Mack un piedāvā virkni analogajā tehnikā uzņemtu fotogrāfiju, kas rāda atmiņu traucējumu fragmentus un bērnības fantāzijas. Grāmatas nosaukums aizgūts no psihiatrijas termina, kas apzīmē spontāni radušās fantāzijas, kas aizpilda atmiņas caurumus, līdz cilvēks tās sāk uztvert kā īstas atmiņas. Redlands strādā ar ikdienišķām lietām, to izvietojums kadrā un attēlu savstarpējā mijiedarbība veido visai skarbas un negaidītas attiecības un noskaņojuma traucējumus, kas ievelkas no vienas ainas otrā. Piemēram, kanēļa smalkmaizītē ievietotas protēzes, kokā sēdošas jaunas meitenes lejup vērstais skatiens, dīvainā poza, tuvplāns ar grūtnieces vēderu, kam līdzās novietots nazis, utt. Vizuālie motīvi ir tik daudzšķautņaini, ka, lai pilnvērtīgi uztvertu kopainu, attēlus nākas pētīt vairākas reizes.

Grāmatas "Confabulations" atvērums
Grāmatas “Confabulations” atvērums

Redlanda jaunākās fotogrāfijas līdz 27. augustam ir apskatāmas viņa personālizstādē ar nosaukumu Matejs Marks Lūkass Jānis un citas fotogrāfijas Evas Presenhuberas galerijā (Galerie Eva Presenhuber) Cīrihē Eiropas laikmetīgās mākslas biennāles Manifesta 11 ietvaros. Vienlaikus norit vēl viens projekts, ko Redlands veidoja speciāli biennālei kopā ar Cīrihē strādājošu zobārstu Danielu Fontanu (Danielle Heller Fontana). Šīs sadarbības rezultātā radīti satraucoši darbi – refleksija par zobu sapņiem un bailēm no zobu sāpēm. Savukārt Berlīnes biennāles ietvaros Berlīnes Mākslas akadēmijā Rodlenda darbi skatāmi līdz 18. septembrim.