Patīk vai nepatīk, bet tā ir vizuāla valoda

Līdz 31. jūlijam Latvijas Fotogrāfijas muzejs piedāvā iepazīties ar piecām fotogrāfēm – Hristinu Vazu (Grieķija), Laru Kjarabellīni (Itālija), Utu Beieri (Vācija), Mariju Moshu (Grieķija) un Guntu Podiņu (Latvija) –, kas apvienojušās grupā Concrete Collective. Viņas vieno arī maģistra grāds Londonas Mākslas universitātes Komunikācijas koledžā.

Izstāde Parādi man aizmirstās vietas aizņem muzeja abu stāvu izstāžu zāles un ir veidota, izmantojot sešus vizuālus stāstus. Pieci ir katras autores personīgi veidoti, bet sestais – visu piecu kopdarbs ar nosaukumu Ierastais PATĪK (LIKE) interneta laikmetā. Jāsaka, ka tik plaši lietotais vērtējums “Patīk” postdigitālajā sabiedrībā ir kļuvis par sava veida sinonīmu vērtībai, neatkarīgi no tā, kurš vērtē, galvenais ir laiku skaits. Vēl nesen pozitīvisma pārņemtā sabiedrība konstruēja savu laimes ilūziju dzīvesstila žurnālos, bet sociālie tīkli to ir pacēluši jaunā kvalitātē. Dalīšanās ar personīgajiem laimes mirkļiem, skaudība par citu veiksmi – tas viss piepilda katra indivīda ikdienu virtuālajā pasaulē. Šī šķietamība nemanot ir pārņēmusi sabiedrību kā drudzis un pamazām aizvieto ierastos dzīves ideālus. Svarīgāks ir tas, ko varam izvietot uz savas profila sienas, nevis tas, ko izdarām reālajā dzīvē, un fotogrāfija tam ir kļuvusi par lielisku rīku.

Attēli sociālajos tīklos kļuvuši par ierosmi dažādu autoru darbiem. Privāti, brīžam pat intīmi mirkļi, kuros piedāvā ielūkoties paši šo mirkļu īpašnieki, piedzīvojumi un pārdzīvojumi – tas viss veido vizuālo plūsmu globālajā tīmeklī. Vizuālais ekshibicionisms ir kļuvis par normu, pazūd privātuma robežas. Intravertām, noslēgtām un, iespējams, asociālām personībām internets ļauj iejusties citādas identitātes konstrukcijā, slēpjoties aiz virtuālā tēla. Viss, kas ir nepieciešams, lai uzturētu šo tēlu, ir laiku skaits zem attēla.

Izstādi caurvij identitātes jautājumi. Tās var būt individuālas atmiņas, kā Guntas Podiņas darbā Atmiņu ainavas. Varētu teikt – tās ir pelēkās ikdienišķības ikonas, kas ar savu neskaidro kontekstu, bet tik ļoti pazīstamo pieredzi raisa šo mirkļu atkārtotu pārdzīvojumu skatītājā.

Hristinas Vazu projekts Grieķijas krīzes aizkulises (2009–2011) savij autores identitātes daudzās šķautnes ar visai pasaulei labi zināmo politisko situāciju Grieķijā. Pirmajā mirklī var šķist, ka tas ir ierindas preses ziņu sižets, bet tas ir tikai šķietami. Būdama iesaistīta gan kā valsts pilsone, gan piederīga tai sabiedrības grupai, kas šo situāciju vēroja no iekšienes, autore izveidojusi projektu, kurā apvienojas gan ielās protestējošo, gan situācijas risinātāju pārdzīvojumi. Šo stāstu caurstrāvo spriedze, gaidas un neskaidrība par rītdienu, ko pārdzīvoja grieķi.

Gaidas uz pārmaiņām piemīt daudzām tautām. Veidojot Gruzijas sociālo portretu, Uta Beiere ir centusies ielūkoties gruzīnu kolektīvās identitātes dzīlēs. Veidojot latviešiem labi pazīstamās Kaukāza valsts dokumentēšanu no pagalma puses un tālu prom no tūrisma maršrutiem, viņa caur dzīves apstākļiem ir centusies atspoguļot gruzīnu nepiepildītos sapņus par pārmaiņām pēc PSRS sabrukšanas, nonākot postkoloniālas sabiedrības statusā. Arī Latvijā šis stāsts ir labi pazīstams.

Pašlaik pasaulē šādu stāstu ir daudz. Tie parasti nenonāk sociālajos tīklos, jo tos neviens nelaikos. Tādēļ nereti vienīgā vieta, kur atrast šos stāstus, ir muzeju un galeriju telpas. Lara Kjaralebllīni, stāstot par Balkānu trauslo miera stāvokli un Bosnijas iedzīvotāju sapņiem. Autore izmanto ne tikai poētiskus attēlus, lai ilustrētu šīs ilgas pēc atbrīvojuma no bailēm, bet apvieno tos ar rakstītiem tekstiem, kas, sakārti diegos, virmo kā šo sapņu verbāla interpretācija. Tie ir sapņi, kas daudziem nav piepildījušies atsevišķu politisko ambīciju apmierināšanas dēļ.

Sapņus sapņo ne tikai tie, kuru dzīves ir iedragājusi kara pieredze Bosnijā vai Gruzijā. Sapņo par nākotni arī tie, kuriem ir atņemta iespēja izdzīvot piederību ģimenei. Viņu ikdiena paiet bērnu namos. Viņiem kopš dzimšanas ir marginalitātes zīmogs. Savukārt Marija Moshu projektā Kad izaugšu, vēlos kļūt par princesi attēlojusi visu meiteņu sapni, arī to, kas dzīvo bērnu namos. Pasakai par Pelnrušķīti tic ikviena sieviete. Tā ir cerību, sapņu un ilūziju ikona, kas tiecas pāri robežām un politiskajiem un sociālajiem aizspriedumiem.

Sapņi un ilūzijas ir neatņemama individuālās un kolektīvās identitātes sastāvdaļa – cerības par laimīgo nākotni un pagātnē ierakstīto atmiņu rētas, kuras ir tik viegli atplēst ar kādu nejaušu attēlu. Un nav svarīgi, vai šis attēls ir veidots ar profesionāla fotogrāfa roku, vai tas ir kāda pusaudža mirkļa tvērums no sociālajiem tīkliem. Svarīgāka ir prasme veidot stāstu par sevi un pasauli ap sevi.