Process bez mums
Šī gada festivāls Rencontres d’Arles, kas ik gadu jūlijā notiek Francijas dienvidu pilsētā Arlā, pievēršas gan fotogrāfijas transformācijām digitālajā laikmetā, gan medija klasiskajām vērtībām. Arlā var skatīt klasiķu – Dona Makkalina (Don McCullin), Sida Grosmana (Sid Grossman) un Pītera Mičela (Peter Mitchell) – retrospekcijas, bet Garija Vinogranda (Garry Winogrand) 50.–70. gadu ielu fotogrāfijas no Manhetenas tiek rādītas kopā ar Ītana Levitas (Ethan Levitas) mūsdienās uzņemtajām, tādā veidā veidojot dialogu starp paaudzēm un praksēm. Vairums izstāžu, kā arī ikgadējā balva Discovery Award pievēršas fotogrāfijas procesiem, kas pēdējos gados kļuvuši tik populāri – kolāža, performance, arhīvu izmantošana, manipulācijas. Britu māksliniece Katerīna Džeba (Katerina Jebb) savus darbus par skaistumu, nāvi un fotogrāfiju veido, lielākoties izmantojot lielformāta skeneri, bet Īmona Doila (Eamonn Doyle) skaņas un fotogrāfiju instalāciju ar ielu fotogrāfijām no Dublinas var uzskatīt par aizraujošu mēģinājumu atsvaidzināt šo klasisko dokumentālās fotogrāfijas žanru. Spāniete Laija Avrila (Laia Abril) izmanto atrastās fotogrāfijas, tekstu, objektus un dažādu sieviešu liecības, lai veidotu šausminošu stāstu par abortiem valstīs, kur tas joprojām ir nelegāls. Eksperimentiem visbagātākā noteikti ir Ērika Kesela kūrētā izstāde Fabulous Failures, kurā mākslinieki apspēlējuši neveiksmes konceptu gan saturā, gan iekārtojumā. Īsumā var teikt, ka Arlā veidojas kopaina tām vēsmām, kas raksturo mūsdienu fotomākslu.
Arlā acīmredzami iztrūka Austrumeiropas un Ziemeļvalstu fotogrāfijas. Šis viens no senākajiem un prestižākajiem fotogrāfijas festivāliem, pēc Paris Photo gadatirgus, ir galvenā tikšanās vieta fotogrāfiem, kuratoriem, institūciju vadītājiem un citiem nozares praktiķiem un cienītājiem. Līdzās iespējai apskatīt desmitiem izstāžu, tā ir vieta, kur šīs salīdzinoši nelielās industrijas pārstāvji veido un atjauno kontaktus, prezentē sevi vai savas institūcijas, plāno un attīsta sadarbības projektus u. tml. Lai arī starptautiski tīklojumi veidojas arī ārpus Arlas, tieši Arla ir viena no retajām vietām, uz kuru brauc gandrīz visi. Fakts, ka ne galvenajā programmā, ne satelītpasākumos neparādās mūsu reģiona fotomāksla, ir kārtējais atgādinājums par to, ka Baltijai trūkst nevis kvalitatīvas un konkurētspējīgas fotomākslas, bet gan spēcīgu lobiju – kuratoru, galeristu, centru un festivālu direktoru, pētnieku un profesoru, kas parasti ietekmē muzeju, galeriju un festivālu programmu saturu.
Arlas festivāla oficiālajā programmā vietas visiem nepietiek, lai līdzās franču, britu un amerikāņu fotogrāfijai iepazīstinātu ar visām perifērijām. Šogad vairākas valstu institūcijas bija atradušas tam risinājumu, organizējot savus satelītpasākumus pilsētas centrā. Piemēram, trīs poļu fotofestivāli apvienojās, lai izveidotu projektu Polish Paradise, kura ietvaros prezentēja poļu māksliniekus un fotogrāmatas. Japānas Jakušimas fotogrāfijas festivāls noīrēja izstāžu telpu, lai iepazīstinātu ar Japānas jaunajiem talantiem. Šveices kultūras fonds Pro Helvetia organizēja diskusiju sēriju ar dažādiem starptautiskiem māksliniekiem un kuratoriem, iezīmējot savas valsts fotomākslu globālā kontekstā. Šāda veida pasākumi darbojas gan kā institūciju, konkrētu cilvēku un arī valsts vizītkarte, gan kā fons profesionālu tīklojumu veidošanai.
Lietuvai jau vairākus gadus par šādu fonu kalpo Kauņas fotogrāfijas galerijas grāmatu galds Cosmos Arles Books pasākumā, kurā ar saviem grāmatu stendiem piedalās ap 50 izdevēju un grāmatnīcu. Pērn galerijas izdotā Vita Luckus monogrāfija Arlā ieguva balvu kā labākā vēsturiskā grāmata. Šogad uz Kauņas galerijas galda līdzās senākiem izdevumiem varēja redzēt arī pēdējā gada laikā Lietuvā izdotās fotogrāmatas, no kurām gan tikai pēdējo bija izdevusi pati galerija, proti, Endrjū Mikša Tulips, Ievas Balodes Invisible Images, Visvalda Morkeviča Public Secrets, Aurēlijas Maknītes Burning Slides un Vītauta Pletkus Vanishing. Tās visas ir patstāvīgi mākslas darbi, nevis vienkārši darbu katalogi. Nākas sev jautāt – vai Latvijai būtu, ar ko šādu grāmatu stendu aizpildīt? Par mierinājumu der tikai fakts, ka mūsu kaimiņu igauņu fotogrāfi vai institūciju pārstāvji pēdējos gados Arlā vispār nav redzēti (tas gan drīzāk skaidrojams ar to, ka Igaunijā laikmetīgā fotogrāfija ir vairāk integrēta laikmetīgās mākslas praksē, kamēr klasiskā fotogrāfija kā autonoma nozare ir vēl marginālāka nekā Latvijā).
Ko lai dara? Atšķirībā no daudzām citām Austrumeiropas valstīm, Latvijai diemžēl nav institūtu Vakareiropas centros, kas Latvijas kultūru (un līdz ar to arī fotogrāfiju) popularizētu konsekventi un stratēģiski. Parasti Latvijas kultūras eksports notiek stihiski un margināli, nespējot sasniegt vēlamo mērķauditoriju. Arlas kontekstā, protams, galvenais mērķis būtu kādreiz oficiālajā programmā ieraudzīt Latvijas vārdu. Franču kuratoriem, protams, ir ļoti grūti uzzināt par Latvijas fotomākslu, ja to nepārstāv neviena galerija, netiek izdodas fotogrāmatas, bet paši fotogrāfi kūtri piedalās portfolio skatēs. Ja franču kuratori neņem latviešus lielajās izstādēs, atliek veidot savus satelītpasākumus (kaut vai kopā ar kaimiņvalstīm).
