Grāvlejs raksta vēsturi
Līdz 4. septembrim Latvijas Fotogrāfijas muzejā skatāma Ivara Grāvleja veidotā izstāde Nezināmā latviešu fotogrāfija. Ekspozīcija veidota tā, lai radītu priekšstatu par nopietna pētījuma rezultātu – fotogrāfijas, planšetes, video, vitrīnas un objekti četru dažādu paaudžu fotogrāfu daiļradi ievieto Latvijas fotogrāfijas vēstures kontekstā. Pats būtiskākais, kas nebūt nav acīmredzami, ka visi šie autori – Kārlis Kalnbērzs, Toms Rozenbaums, Jānis Auseklis, Jānis Piparsons – ir Grāvleja fantāzijas auglis. Ja vien nebūtu Jāņa Piparsona, kura esamību mūsdienu informācijas laikmetā ir viegli apšaubīt (dzimis 1982. gadā un ievērību guvis 2004. gadā ar slepus tualetē uzņemtu Vairas Vīķes-Freibergas dzimumorgānu foto), pārējo trīs autoru eksistencei ir ārkārtīgi liela vēlme noticēt – kā svaigai vēsmai citādi vienmuļajā Latvijas fotomākslas kopainā.
Pirmskara Latvijā dominēja etnogrāfiskā fotogrāfija, Padomju Latvijā – tā sauktais salonisms, bet pēdējos 20 gados – dokumentālais subjektīvisms. Grāvlejs piedāvā to, kā ļoti trūka starpkaru un padomju periodā, – tādus autorus, kuru praksi ietekmējusi māksla un filozofija, sociālais un politiskais klimats. Latvijas fotogrāfijas vēsture (ja neskaita jau pirms vairāk nekā 30 gadiem izdoto grāmatu Latvijas fotomāksla. Vēsture un mūsdienas) ir izkaisīta pa žurnāliem, izstāžu katalogiem un mākslinieku grāmatām, tāpēc trūkst autoritatīvu kopsavilkumu. Viegli atrast informāciju var tikai par meinstrīmu, tāpēc marginālas izpausmes apzināti vai neapzināti paliek ēnā, un tagad varam tikai zīlēt, vai Latvijas fotomākslu, tāpat kā Rietumos, 20. gados ir ietekmējis sirreālisms, bet 60. gados – postmodernisms? Vēsture par to klusē, bet varbūt tomēr pierādījumi joprojām guļ neatklāti kādos bēniņos? Grāvlejs piedāvā šo tukšumu aizpildīt ar ticamu fikciju, un viņam nevar neko pārmest, ņemot vērā, ka jebkura vēsture ir tikai valdošās ideoloģijas interpretācija par pagātni. Kamēr pētnieki klusē, vēsturi raksta Grāvlejs.
Vēstures veidošana ir saistīta ar varu, tāpēc īpašu aizkustinājumu rada fakts, ka šī izstāde norisinās Fotomuzejā – institūcijā, kuras primārā funkcija ir krāt un pētīt, veidojot oficiālo diskursu par Latvijas fotomākslas vēsturi. Tā kā muzejs nav izdevis nevienu pētījumu vai grāmatu par savu krājumu, kā arī pagaidu izstādes netiek veltītas fundamentāliem Latvijas vēstures posmiem vai fenomeniem, Grāvleja vēstures falsifikāciju var uzskatīt par izcilu muzeja pašironiju. Nav šaubu, ka daļai skatītāju šķitīs, ka muzejs leģitimizē neesošus faktus.
Izstādes pamatā ir Grāvleja maģistra darbs Prāgas FAMU. Tas, ka Grāvlejs ir spējis iegūt zinātnisko grādu ar daiļliteratūru, apliecina jau sen zināmu faktu, ka ārvalstu akadēmiskajās struktūrās trūkst kompetences un informācijas par Latvijas fotogrāfiju un viss atkarīgs no pašu studentu uzņēmības, ambīcijām un godaprāta. No otras puses, varam apbrīnot, ka pat zinātniskais grāds Grāvlejam ir mākslas darbs, asprātīga un nežēlīga izglītības sistēmas un mākslas zinātnes kritika. Grāvleja izstāde aktualizē nozīmīgas fotonozares problēmas – žanru vienveidību un pētniecības deficītu. Tāpēc skatīties izstādi ir jautri, bet reizē ļoti skumji.
