Ieskats Minskas fotomēnesī
No septembra līdz novembrim Baltkrievijas galvaspilsētā norisinās Minskas fotogrāfijas mēnesis, kur vienlaikus ar oficiālo programmu skatāmas vēl vairāk nekā desmit fotogrāfijai veltītas izstādes. Galvenās programmas ietvaros P. Broiki Literatūras muzejā norisinās Katrīnas Ķepules personālizstāde Sēdi klusu, bet satelītprogramma piedāvā izstādes Laikmetīgās mākslas centrā, piemēram, Non-Fashion, kurā piedalos arī es ar sēriju Portretu darbnīca; savukārt oktobra vidū centrā tiks atklāta Jāņa Deinata izstāde.
Fotomēneša organizators Andrejs Lenkevičs uzsver, ka šī gada tēma ir “centra un perifērijas opozīcija”. Galvenā festivāla norise ir mākslas centrs CECH, kur izstādīti mūsdienu fotogrāfijā pazīstami projekti – Roba Hornsta Soču projekts, poļu apvienības Sputnik darbs Stand by, Austrālijas mākslinieku grupas projekts Mīti par pārmaiņām u. c. Daļa izstādes veltīta baltkrievu fotogrāfijai, piemēram, grupas LED projekts Aizmirstais reflekss, kurā jaunie fotogrāfi, kas nav dzīvojuši Padomju Savienībā, mēģina iejusties un restaurēt nostalģiskas sadzīves ainas no sociālistiskās pagātnes. Savukārt Valērija Labko retrospekcija iepazīstina ar baltkrievu padomju laika alternatīvo fotogrāfiju. Par festivāla līdzekļiem tiek izdota arī Labko monogrāfija. Tas no festivāla organizatoru puses ir cēls žests, jo monogrāfijā tiek ieguldīti festivāla katalogam paredzētie līdzekļi.
Izstādi varu apskatīt netraucēti. Vēsajā rūpnīcas angārā, pa kura stikloto jumtu rībina lietus, bez manis ir tikai biļešu kontroliere. Viņa pievērš manu uzmanību austrāliešu fotogrāfa Reja Kuka (Ray Cook) ekspozīcijai, piebilstot, ka darbs esot izraisījis lielu ažiotāžu. Par to neliecina Ziemassvētku noskaņās mīlīgi iekārtotais namiņš ar fotogrāfijām no nomaļa cirkus dzīves, nu, vismaz tāds iespaids rodas, jo darba anotācija ir tikai baltkrievu valodā. Tomēr noskaidroju, ka tas nav vis cirks, bet vīriešu bordelis. Konteksts maina uztveri, kaut attēlos joprojām redzu baltu pūdeli un jaunus vīriešus klaunu maskās. Arī nomales un centra konfliktu izstādē neredzu, ja vien eiropietis savā “centriskumā” neiedomājas Austrāliju nosaukt par ģeogrāfisku nomali. Bet varbūt nomalē paliks skatītājs, kas tā arī neapmeklēs šo centrālo foto notikumu Minskā?
Fotomēnesis ir iedvesmojis vairākus neatkarīgos kuratorus, kas šajā laikā rīko citus mūsdienu fotogrāfijai veltītus projektus.
Jaunās kuratores Annas Loktionovas organizētā avangarda kino režisores Marī Losjē (Marie Losier) izstāde Hallo, happiness! (Esi sveicināta, laime!). Tā ir iekārtota tikko izremontētajā Laikmetīgās mākslas muzejā. Izstādes scenogrāfiju veido filmu stopkadru lielformāta foto izdrukas un video fragmentiem. Anna Lok uzskata: “Būt par kuratoru Baltkrievijā ir varoņdarbs. Mums ir divas aizliegtās tēmas – politika un queer. Bet tieši geji un transvestīti ir Marī Losjē filmu galvenie varoņi. Par laimi, ierēdņi izstādes konceptu nelasa un dejojošos, par nārām pārģērbtos jaunekļus, kas TV ekrānos redzami pašā pilsētas centrā, uzskata par daiļām meitenēm.”
Arī šī izstāde, kaut atrodas pašā Minskas centrā, ar skatītāju apmeklējumu nevar lepoties. Kāds garāmgājējs ilgi aplūko video skatlogos, līdz beidzot ienāk, kur viņu aiztur biļešu kontroliere. “Vai tad tā ir māksla!” viņš ir sašutis. Uz ko biļešu kontroliere korekti atbild, ka “izstādes kontekstā tā ir domāta māksla”. “Tātad ārpus izstādes tomēr nav māksla”, uzvaroši paziņo potenciālais apmeklētājs un aiziet. Izstādi atkal varu apskatīt viena, bet Marī Losjē filmas Balāde par Genesis un Lady Jaye seansā ierodas izstādes kuratore Anna Loktionova.
Pēc filmas par samaksātajiem trīs rubļiem man pienākas arī lekcija, bet Anna ierosina tās vietā aiziet iedzert. Pēc trešā “karambuļa” (baltkrievu mākslinieku vidē iecienīta sildīta kandža ar pipariem) Anna paziņo, ka arī es esmu queer māksliniece un uzaicina mani piedalīties viņas rīkotajā festivālā DOTYK. Mēs saskandinām kārtējo “karambuli” par starptautisko kultūras kontaktu dibināšanu.
Minskas Laikmetīgās mākslas centrā iekārtota neatkarīgās kuratores Dinas Daņilovičas izstāde Non Fashion. Kuratore izstādē vēlas diskutēt par modi kā laikmeta jēdzienu: “Kādas modes tendences nosaka, vai konkrētā autora fotogrāfija ir laikmetīga? Kas notiek ar laikmetīgo mākslu, kad mode mainās? Laikmetīgā vara un mākslas. Nepareizais ķermenis mūsdienu modē un dejā.” Šādas tēmas atspoguļo ne tikai izstādes darbi, bet arī izstādi papildinošās lekcijas. Izstādē iekļauta arī mana foto sērija Portretu darbnīca, kas, pēc kuratores domām, lieliski raksturo mūsdienu fotogrāfijas tendences: “Kaut Portretu darbnīcā tiek izmantoti klasiski portreta fotogrāfijas paņēmieni, konteksta maiņa un autora attieksme to padara laikmetīgu.”
Dalība šajā izstādē man nāca negaidīti. Īsi pirms izstādes saņēmu uzaicinājumu feisbukā un kāds paziņa izdrukātās fotogrāfijas pa ceļam uz Minsku nogādāja izstādē. Savukārt ar airBaltic atbalstu varēju bez maksas doties uz Minsku, kur mani jau gaidīja kuratore un neliels dzīvoklis Minskas centrā ar četriem runčiem. Tāpēc, kad ierados uz izstādes autoru prezentāciju, biju patīkami pārsteigta gan par plašo mākslas telpu, gan par gaumīgi iekārtoto ekspozīciju, gan par autoru kolektīvu.
Kad jautāju, pēc kādiem kritērijiem kuratore šajā izstādē atlasījusi tieši manus darbus, viņa teica, ka izskatījusi simtiem fotogrāfu mājas lapas un tieši šie darbi viņu ir uzrunājuši, turklāt tie noteikti piestāvot sarkanajai izstāžu zālei.
Šajā izstādē ievērības vērti ir baltkrievu mākslinieces Žannas Gladko darbi. Viņa, līdzīgi Sindijai Šērmanei, veido pašportretus, kuros diskutē par sievietes identitātes jautājumiem. Viņas mākslas pamatā ir pašas radīts mīts par tēvu, kurš nevēlējās meitu un audzināja viņu kā puiku. Pubertātes laikā radās pirmais konflikts ar tēvu, kurš it kā esot sacirtis viņas klavieres. Šajā izstādē Žanna ir iejutusies astoņu harizmātisku sieviešu tēlos. Tomēr šo sieviešu spēks sērijā Heroic tiek attēlots caur vīrišķības simboliem – ieroči, muskuļotas rokas, cigarete zobos, utt.
Baltkrievu autore Maša Svjatogora veido ironiskas fotokolāžas ar kailām meitenēm. Viņas sērija Maskas tapusi it kā nejauši – fotografējot draudzeņu aktus, viņa nav iedomājusies rakstiski noslēgt vienošanos ar modeli, bet, kad vēlējusies darbus publiskot, saņēmusi protestus. Lai ieguldītais darbs nebūtu veltīgs, Maša modeļu sejas nomainīja pret renesanses laika gleznotajām daiļavām.
Ļoti interesants, bet tikai Baltkrievijas kontekstā saprotams darbs ir diapozitīvi no Eleonoras Ezerskas personiskā arhīva Saules apspīdētā. Šī Baltkrievijas TV dīva tika atrasta mirusi vientulībā 67 gadu vecumā. Fotogrāfijās smaidošā un iekārojamā sieviete ir viņas pašas radītais tēls, kam nebija nekā kopīga ar Eleonoras vientulību reālajā dzīvē.
Viena no izstāžu zālēm veltīta latviešu modes dizaineriem Mareunrol’s. Četrās projekcijās redzami foto un video no dažādos laikos tapušajām kolekcijām. Nojaušu, ka foto un video autori varētu būt Iveta Vaivode un Mārtiņš Grauds, tomēr anotācijā rakstīts tikai – “Mareunrol’s”.
Ievērības cienīgs ir šīs izstādes budžets – 100 USD draugs Dinai piešķīra lēta vīna un naglu iegādei.
