Sajūta ir jārada sevī. Intervija ar Elizabeti Rancāni

Elizabete Rancāne (1988) ir latviešu māksliniece, kas dzīvo un strādā Skotijā, Edinburgā. Ieguvusi bakalaura grādu fotomākslā (Edinburgas Universitātē), maģistra grādu kultūras menedžmentā un radošajā uzņēmējdarbībā (Karalienes Margrētas Universitātē), viņa turpina radoši pilnveidoties, studējot izstāžu dizainu Edinburgā. Kopš 2007. gada Elizabete piedalījusies grupu izstādēs, kā arī organizējusi personālizstādes Latvijā, Francijā, Igaunijā un Lielbritānijā. Dzīvi ārzemēs māksliniece uzskata par nemitīgu mācīšanos. 2007. gadā viņa apbalvota ar Louis Vuitton Jauno mākslinieku balvu, kas ļāva semestri studēt Parīzes Mākslas akadēmijā.

Līdz 13. novembrim Latvijas Fotogrāfijas muzejā ir skatāma Elizabetes Rancānes izstāde Pāri robežām, kas pēta identitātes un kultūru atšķirību jautājumus, ar fotogrāfijas palīdzību aplūkojot saikni starp globalizāciju un interpersonālajām attiecībām.

Kas tevi interesē fotogrāfijā?

Tie noteikti ir cilvēki un cilvēku stāsti. Es iedvesmojos no jebkāda veida fotogrāfijām, bet, domājot par to, kas man pašai būtu jārada un jādara, necenšos sevi ielikt kādā konkrētā rāmī. Kamēr studēju, ļoti ietekmējos no studiju biedriem, pasniedzējiem un māksliniekiem apkārt. Studiju laikā kāds vienmēr teica, kā darīt, tikai pēc studiju beigšanas sāku uz visu skatīties brīvāk, sāku meklēt savu identitāti. Patiesās intereses izkristalizējas tikai tad, kad esi gatavs cīnīties ar grūtībām. Un tas nav viegli – sabalansēt darbu ar mākslu un brīvo laiku.

Tev šķiet, ka esi atradusi savu identitāti?

Es nezinu, vai to var līdz galam atrast. Tas ir tāds konstants mainīgums. Lai gan es apbrīnoju tos, kam ir konkrēta misijas apziņa. Mans ceļš ir kā meklējums, tas nemitīgi turpinās, un es to vienkārši pieņemu. Sākumā tas šķita frustrējoši, bet ar laiku es to akceptēju un sapratu, ka meklējums manā gadījumā ir daudz svarīgāks nekā pats rezultāts.

Kā mācības ir ietekmējušas tavu radošo darbību?

Domāju, ka ietekme ir bijusi liela. Katrai skolai ir savs piegājiens, pasniedzēji, no kuriem ietekmējies, balsis, kurās klausies. Un gribot negribot tu no visa tā kaut ko pārņem. Piemēram, Igaunijā varēja radīt instalācijas, un fotogrāfija kā atsevišķs medijs nemaz netika akcentēta. Taču Edinburgas mākslas koledžā varēja apjaust vienu virzienu jeb stilu, kurā studenti ietilpa. Nezinu, vai tas ir pareizi, bet redzēju, ka gan es, gan citi studenti no tā ietekmējas. Studijas ieliek diezgan stipru pamatu, tāpēc ir grūti atdalīt to, kas ir paša redzējums, un to, kas ir mācību procesā ieaudzināts. Man vienmēr bija svarīgi atrast arī pašas skatījumu, tāpēc studiju laiks kaut kādā ziņā bija arī pieaugšana.

Pastāsti vairāk par to, kā ir dzīvot un strādāt ārpus Latvijas.

Ir pagājuši tieši seši gadi, un es beidzot sāku justies kā daļa no tās vides un sabiedrības. Dzīvi ārzemēs drīzāk uzskatu par tādu mācību ceļu, man visu laiku ir sajūta, ka tā vieta var man kaut ko iemācīt un palīdzēt pilnveidoties. Sākotnēji doma bija iegūt izglītību un atgriezties Latvijā, bet es tomēr paliku. Sāku studēt otro maģistru un paralēli strādāt pilna laika darbu dizaina studijā. Kaut kas mani tur ir noturējis. Mans ceļš ārzemēs ne vienmēr ir bijis ērts, bet vērtīgs noteikti. Nav jau viegli būt māksliniekam, it sevišķi tāpēc, ka universitātē tevi māca tādu “nepārdod sevi komercijai” attieksmi, bet realitātē par visu ir jāmaksā. Ir jāmaksā rēķini, foto filmas ir dārgas, skenēt arī ir dārgi, respektīvi, ja gribi turpināt savu radošo darbību, tas ir dārgs prieks. Manā gadījumā radošajā industrijā iekļūt nemaz nebija tik vienkārši. Ārzemēs noteikti nav viegli ielikt kāju durvīs un atrast savu vietu. Daudzi vēlas, piemēram, strādāt galerijā vai dizaina studijā, jo tas ir prestiži un cilvēkiem patīk šis statuss. Bet, domājot par to, ko darīšu uzreiz pēc studiju beigšanas, esmu diezgan mainījusies. Tagad uz to skatos daudz citādāk – saredzu, ka jebkas, ko esmu darījusi, liek man augt un saredzēt industrijas dažādās šķautnes. Pabeidzot studijas, ir tikai viena ideoloģija – “māksla pāri visam”, gribas radīt, turpināt radošo praksi, attīstīt sevi un attīstīt projektus. Bet tad sākas struggle un reality check, un daudziem nākas turpināt savu darbību komerciāli. Es tomēr to nevēlējos, tāpēc eju divus paralēlus ceļus – viens ir profesionālais ceļš jeb tas, ko es tagad daru muzeju un izstāžu dizainā, un fotogrāfija man patiesībā ir kā blakus interese. Es pat priecājos, ka tā ir, jo jūtos mazāk ietekmēta un neatkarīgāka, kas, manuprāt, ir labi mākslinieka darbībā. Varbūt tas izklausās pārāk ciniski, bet mans mērķis nav censties tikt konkrētā galerijā, konkrētā izstādē, vai panākt to, lai par mani uzraksta skaistu recenziju.

Tava izstāde Pāri robežām ir ne tikai par dažādām kultūrām, bet arī par identitātes meklējumiem. Kā tu nonāci pie šīs idejas?

Svarīgākais faktors bija vide, kurā es atrados, Edinburga un cilvēki man apkārt. Nākot no Latvijas, man pirms tam nebija tik daudz saskarsmes ar dažādu kultūru pārstāvjiem, un studiju sākšana ārzemēs bija liels solis. Mani apbūra daudzveidība. Lai gan Edinburga nav nekāda metropole, vide tur tomēr ir ļoti multikulturāla, un tas mani iedvesmoja. Izvēloties diplomdarba tēmu, domāju par to, kas mani patiesi interesē. Cilvēka stāsts joprojām ir palicis kā galvenais fokusa punkts. Sākotnēji es fotografēju ar lielformāta kameru cilvēku pārus viņu etniskajos tautas tērpos, kas atradās viņu mājās un raksturoja viņu kultūru. Tā arī attīstījās viss pārējais darbs. Turpināju cilvēkus fotografēt viņu mājās, atklājot vēl vairāk detaļu. Vēlāk sāku interesēties arī par globalizāciju, par to, kā cilvēki pārvietojas uz citām valstīm, iepazīst kultūras, atklājot jaunu paaudzi, kas rodas, sajaucoties dažādām etniskajām grupām. Šie cilvēki ir interesanti ne tikai vizuāli, bet saistoši ir arī viņu dzīvesstāsti. Tēma ir tik plaša, ka to var pētīt no dažādiem aspektiem, un tāpat pie vienas konkrētas atbildes nenonākt.

Kur tu atradi šos cilvēkus?

Tas bija viens no projekta grūtākajiem aspektiem. Sāku ar draugiem, tad liku ziņas arī feisbukā, kā arī portālā, kas ir līdzīgs latviešu ss.lv. Galvenokārt viņus atradu caur paziņām, jo cilvēki tomēr sargā savu identitāti un ne vienmēr vēlas stāties kameras priekšā, it sevišķi, ja runa ir par pāri vai ģimeni. Apbrīnoju šo cilvēku atklātību un to, ka viņi piekrita, jo domāju, ka arī viņiem tas nemaz nebija viegli. Man paveicās, ka mani draugi pazīst daudz cilvēku, līdz ar to tas radīja man lielāku pieeju cilvēku tīklam.

Kā bija strādāt ar šiem dažādo kultūru pārstāvjiem?

Situāciju atviegloja tas, ka es pati nebiju vietējā. Negribēju justies kā baltais cilvēks no Rietumiem, kas tagad kā antropologs pētīs atšķirīgo. Es noteikti tam negribēju pieiet ar domu – tu esi citādāks, vai es drīkstu tevi fotografēt? Dažkārt cilvēki gribēja zināt to, kāda konkrēti ir mana nostāja, jo tie, kas bija no citām rasēm, bija saskārušies ar rasismu un dažādām attieksmēm, tāpēc viņi pastiprināti interesējās par manu projektu. Katram cilvēkam bija cita pieeja. Nācās būt diezgan elastīgai un prast iekāpt otra zābakos, lai varētu piekļūt cilvēkam tuvāk. Es tos cilvēkus nekad nebiju satikusi, un aptuveni stundas laikā man bija jāiegūst viņu uzticība. Tas ir smags darbs un izaicinājums vienlaikus. Man patika tas, ka viņi bija mazliet ciniskāki un spēja pajokot par Eiropā notiekošo, kā arī negatīvajām attieksmēm vairāk nekā mēs. Cilvēki, ar kuriem es saskāros, bija diezgan atvērti, jo viņi ir daudz ceļojuši, viņu vecāki ir imigrējuši, un viņi ir uzauguši mainīgā vidē, neasociējot sevi ar vienu konkrētu valsti. Es, protams, nerunāju par visiem. Identitātes jautājums ir diezgan sarežģīts, un tas nebeidzas tikai ar nacionalitāti, atrašanās vietu vai acu krāsu.

Šajā projekta tu runā arī par māju sajūtu. Kas rada māju sajūtu tev?

Dzīvojot Igaunijā, es jutos diezgan ērti. Tā bija vide, kuras vēsturi un mentalitāti es spēju saprast. Jutos diezgan iederīga. Savukārt, kad aizbraucu uz Edinburgu, pat tas, kā es runāju angliski, nebija tā, kā skolā tika mācīts. Viss bija citādāk. Māju sajūtas man nebija ilgi, tā drīzāk bija izdzīvošana konkrētam mērķim. Tikai tagad, pēc sešiem gadiem, sāku sajust, ka esmu piederīga tai vietai. Esmu pieņēmusi, ka Skotija ir valsts, kurā es dzīvoju, un turpmākajā laikā to nemainīšu. Protams, vienmēr ir patīkami atbraukt arī uz Latviju, bet māju sajūta patiesībā ir jārada sevī pašā.

Esi ieguvusi bakalaura grādu fotomākslā un maģistra grādu kultūras menedžmentā un radošajā uzņēmējdarbībā, un joprojām turpini studēt, šoreiz – izstāžu dizainu. Kas tevi mudina apgūt tik daudz lietu ārpus vienas konkrētas disciplīnas?

Es nespēju apstāties pie viena konkrēta nosaukuma, piemēram, ka es esmu fotogrāfe vai gleznotāja. Apskaužu tos cilvēkus, kam ir viena misija. Es vēl taustos un meklēju sevi. Man tas vienkārši tas ir nebeidzams process, un es jūtu, ka nedrīkstu apstāties. Mākslas grāds man ir daudz devis, bet pēc absolvēšanas jutos mazliet pazudusi, kā iemesta aukstā ūdenī. Man vienmēr ir bijis interesanti sevi bagātināt, neapstāties pie kaut kā viena un nemitīgi paplašināt skatījumu, un katra izglītība noteikti ir nākusi man par labu. Vēl man šķiet, ka šajā laikā māksliniekam pašam ir jāspēj būt kā uzņēmumam, jādarbojas gan radošajā, gan biznesa pusē. Ja vēlies būt veiksmīgs, ir jāspēj domāt radoši ar reālistisku biznesa praktisko domu. Tagad es nodarbojos ar izstāžu dizainu, vairāk mūsdienīgu muzeju dizainu. Arī tas ir cieši saistīts ar mākslu, līdz ar to palīdz paskatīties ne tikai no mākslinieka prizmas, bet liek aizdomāties arī par skatītāju, proti, par to, kā darbs tiek izstādīts, kā dažādi prezentēšanas veidi var ietekmēt to, kā šo darbu saredz. Radīšana vispār ir nemitīgi meklējumi un jautājumu uzdošana.

Vai tu nākotnē plāno strādāt arī ar citiem medijiem?

Jau tagad studiju ietvaros man nāksies to darīt. Tas būs interesanti. Strādāšu ar gaismu un telpu dizaineriem, kā arī kustības grafikām. Mūs uz to ļoti vilina – nebūt individuālistam, kurš dara visu viens pats, bet saprast, ka daudz kas rodas komandas darbā. Un tas, kā tu to veido, ir panākumu atslēga. Domāju, ka noteikti izmantošu citus medijus. Mani interesē vairāku disciplīnu apvienošana, piemēram, grafiskais dizains, fotogrāfija, gaisma, smarža, skaņa. Man tas šķiet unikāli – cik daudz emociju un informācijas ir iespējams sniegt caur dažādiem medijiem.