Plaisājošie vīrieši iekļaujošā skatienā

Pirms kāda laika biju pievērsies ķermeņa stiprināšanai sporta zālē un īsu brīdi to apmeklēju daudz maz regulāri par spīti mērenajām antipātijām (sviedru un siera smaka ģērbtuvēs, skaļa mūzika zālē, mehāniskais vingrošanas veids). Lai kaut kā sevī uzturētu entuziasmu, vizīti izvērtu lauka pētījumā. Šoreiz runa būs par vīriešiem, kaut arī sieviešu pusē bija gana daudz interesanta. Ja arī savstarpēji nepazīstamie viens otram velta tik acumirkļus, svaru zāle ir skatuve, uz kuras jātēlo godam – palēninātas kustības, pleci līgani, bet nosvērti seko soļiem, pagalam nopietnas un stīvas sejas, mērķtiecīgs skatiens, kas ik pa laikam pieslēpti raizīgi iemetas spoguļos. Tikai retais nezina, kā zālē uzvesties, ko tad pat olimpiskākie kolosi atturīgi, bet kārtīgi nopēta. Visu šo procesu no sienām vēro milzīgi reklāmplakātu varoņi, ko anonīmo kolektīvs, popmūzikas un procesa mehānikas apklusināts, spītīgi cenšas atdarināt.

Fototēla lomu pilda labi būvēts vīrietis, vai nu tēkreklā, vai īpaši ērtā ģērbā ar garām rokām – tas svara stieni ļaujot cilāt daudz efektīgāk, vēsta reklāmas teksts. Ja neskaita formīgos, bet ne pārāk uzsvērtos muskuļus, vienīgā ķermeņa daļa, uz kuru zāles apmeklētājam jākoncentrējas, ir seja. Tā ir tik viengabalaina – normāla, glīta –, ka mierīgi var tikt reducēta uz caururbjoši pārliecināto skatienu. Ja salīdzināsiet ar sieviešu tēliem, ievērosiet graujošu kontrastu. Tajos viss ir otrādi – jākoncentrējas uz dažādām ķermeņa daļām – dibenu, vidukli, krūtīm, kājām –, un šajā ziņā neko nevar reducēt, bet seja ir pagriezta uz citu pusi.

Teiksiet, nekas unikāls. Populārie mediji ir sieviešu dotumu un vīriešu pārliecinošo skatienu pilni. Tāpat varētu pārmest, ka plate veca – zinām, zinām par sievietes seksualizēšanu un objektivēšanu mūsdienu patriarhālajās sabiedrībās un cik tas slikti. Iespējams. Tomēr realitāte diez ko neliecina par šādu zināšanu dziedinošo spēku. Tāpēc attiecīgās tēmas ir jākustina bieži, kamēr vairs neliekas būtiskas tikai gudrai parunāšanai īpašos brīžos, bet visupirms iedzīvojas sarunvalodās un tieši tāpēc pamazām maina rīcību. Turpmākajā rakstā sniegšu nelielu ieskatu tēmā, kura Latvijā ir vēl zināmāka par feminismu – vīrišķību studiju (man studies, masculinities) mijiedarbība ar autorfotogrāfiju –, šoreiz apskatot dažus hegemoniskās vīrišķības izjautāšanas un pārformulēšanas piemērus.

Vīrišķību studijas ir salīdzinoši jauna akadēmiska disciplīna, kas sākusi veidoties pagājušā gadsimta 70. gados un nu jau krietni sazarojusies, visa cita starpā aktualizējot vīriešu reprezentāciju medijos un ko ar to iesākt. Top arvien jauni autorfoto darbi, kuri sabalsojas ar zinātnisko lauku un tiek pieteikti kā tieši vīriešu identitātei veltīti. Tas gan nenozīmē, ka iepriekš fotogrāfi nebūtu pievērsušies stiprajam dzimumam, piemēram, Robertu Mepltorpu vai Tomatso Jato te būtu kauns nepieminēt, bet zinātniskais konteksts ir ievērojami mainījis pievēršanās apzinātības līmeni un pavisam noteikti padarījis vīriešu tēmu modīgāku un stipri vien daudzpusīgāk risinātu.

Fotogrāfija šajā procesā pilda būtisku lomu, gan autorfotogrāfu izpildījumā, gan dažādos citu veidu fotoattēla pielietojumos. Pamācošs piemērs tam ir Breta un Keitas Makkeju (Brett McKay and Kate McKay) vīriešu dzīvesstilam veltītais blogs Vīrišķības māksla. Kā jau populārā medijā, tajā var atrast asprātīgi noformētus piecus padomus, teiksim, kā būt neatlaidīgi mērķtiecīgam. Tomēr netrūkst arī gana kompetentu vizuāli tekstuālu ieskatu Amerikas vēsturē. Blogs piesaistīja uzmanību tieši fotogrāfiju izmantojuma dēļ. Makkeji dažos ierakstos runā drīzāk vizuāli, veikli apkopojot un atlasot arhīvu bildes un tekstu lietojot tikai tik, cik nepieciešams skatījuma ievirzei (skat., piemēram, šo ierakstu). Attēli līdz ar to nekļūst par raksta ilustrācijām, bet mēmās arhīva vienības tiek atmodinātas ar vārdu palīdzību bagātīga vēsturiska materiāla vēstīšanai. Lai ko tādu paveiktu tekstā, būtu nepieciešama pabieza eseja. Turklāt šāda pieeja atstāj skatītāja ziņā lielāku interpretācijas brīvību.

Makkeju blogs ir vismaz daļēja alternatīva tam, ko teorētiķi mēdz dēvēt par hegemonisko vīrišķību. Jēdziena izpratne ir samezglota, tāpēc šī raksta kontekstam ir gana norādīt, ka hegemoniskā vīrišķība paredz hierarhiju pašas vīrišķības izpratnes ietvaros un attiecībā pret sievietēm. Ļoti vienkāršojot – hegemoniskas vīrišķības struktūra sabiedrības centrā izvirza un par normalitātes atskaites centrālo asi izvirza mačisku vīrišķīgu identitāti un, nebūs pārspīlēts, ja piemetināšu – šīs identitātes ādaskrāsa ir balta. Makkeju pieeja hegemonisku vīrišķību izaicina tikai daļēji, jo vienās publikācijās to it kā kariķē, bet citās šķietami viennozīmīgi reproducē, vai abējādi. Labs piemērs ir intervija ar fotogrāfu Mihaelu Lebrehtu (Michael Le Brecht). Panākumiem bagātā fotogrāfa titulbilde liek mums ieņemt pozīciju – vai nu esam tādi paši veči un visdrīzāk bildei nepievēršam vērību, varbūt kādā šāds ģīmis raisa patiku, bet vēl viena versija ir sajusties nožēlojami par to, ko pats savā dzīvē neesi sasniedzis. Lebrehts vismaz reprezentācijā iemieso ideālu. Viņš šauj (shoot) pat ar sejas izteiksmi, ne vien fotoaparātu, ir lakoniski tiešs gan izskatā, gan runā, par ko Makkeji viegli pajoko, intervijā bārstot jautājumus, uz kuriem fotogrāfs noskalda jau gatavas formulas.

Šāda vīrišķība ir hegemoniska, jo dažādās pasaules sabiedrībās, tai skaitā mūsu, tiek pieņemta kā ideāls, uz kuru jātiecas ikvienam jau kopš puikas gadiem. Ideāls savukārt neizbēgami izstumj nomalēs lielu vīrišķības daudzveidību (par to, kā hegemoniska vīrišķība pazemina sievietes, šoreiz nerunāšu). Geju vai transvestītu identitāte dažādu iemeslu dēļ mūsdienās no hegemoniskās vīrišķības cieš visvairāk. Sociālā aktīvista un fotogrāfa Daniela Džeka Laionsa (Daniel Jack Lyons) viens no Fotobalss darbiem ir ārkārtīgi lakonisks, bet tajā pašā laikā iedarbīgāks par daudziem autorfotogrāfu projektiem, kas pievēršas līdzīgai tematikai. Dominikāņu imigranta veiktie fotouzņēmumi un īsie komentāri sniedz blīvu vēstījumu par homoseksuāla ne baltā vīrieša imigranta pašapziņu. Darba toņkārta caursit teorijā tik ierasto izsmalcināto runāšanu par marginalizētām vai diskriminētām cilvēku grupām un ir kārtējais pierādījums tam, cik izšķirošs diskursā ir tas, kurš un kādā veidā par problēmām runā. Arī fotogrāfijā. Pierādījumu tikai uzsver Laionsa vārds kā vienīgais, kas darba noformējumā parādās un liek izplēnēt sākotnējam darba atklājuma priekam. Dominikāņi ir anonīmi, tādējādi Laionsa projekts kļūst par mācībstundu tajā, ko hegemoniskā – baltā vidusslāņa heteroseksuālā vīrieša – vīrišķība nozīmē un dara jau globālā līmenī.

Hegemoniskās vīrišķības apstākļos zaudētāji nav tikai homoseksuāļi vai transseksuāļi. Heteroseksuāli vīrieši, kuri neatbilst ideālam, tāpat nobirst pa sabiedrības celtnes kāpnēm lejup vai atrod patvērumu sociāli leģitimētos segmentos, piemēram, zinātnieka, aktiera, mākslinieka, modeļa, friziera u. c. amatos, kuros drīkst būt mazliet citādāks, fiziski vājāks, pucētāks, jautrāks vai pat sievišķīgs. Vairums stiprā dzimuma tomēr pieņem lietu kārtību, iemācās spēlēt vīriešos vismaz viduvēji vai arī visu dzīvi pacieš. Devianti, tas ir, liela daļa sabiedrības vīriešu orientējas iepretim ideālam katrs pa savam. Piemēram, uz to nepagurstoši tiecas, ar to stājas nemitīgās mīlas/naida attiecībās vai mēģina to neņemt galvā.

Autorfotogrāfijā varam atrast gana darbu, kuros dominējošā vīrišķības izpratne līdzīgi Makkeju blogam dažādos veidos tiek izaicināta, un stratēģijas, kā to darīt, ir dažādas. Ir autori, kas uzsver trauslākas un maigākas vīrišķības izpausmes. Piemēram, Džodijas Eliotes (Jodie Elliott) fotoprojekts par Mančesteras tīņiem aizkustina, jo visai tieši liecina par tapšanas vīrišķībā drāmu. Puišu izteiksmēs un stājās smalkākas emocionālas stīgas konkurē ar nepieciešamību sevi iespiest kantainā un izaicinošā uzvedībā, skūt matus, pīpēt, izmesties pusplikam. Raudienam vai apjukumā sašķiebta seja ir tas, kas jāatstāj bērnībā. Vēlāk aizmirstas, pat iepatīkas un liekas kruti – citi bīstas, tev ir spēks –, bet tobrīd sāpīgi un ļoti vientuļi. Esmu gatavs derēt, ka tā ir visiem, pat tiem, kas Olimpu sasniedz. Tāpat Džona Edmonsa (John Edmonds) pievēršanās krāsaino vīriešu identitātei, ja arī stūraināka par Eliotes pieeju, ļauj domāt, ka vīrieši jūt, sapņo, pārdzīvo, raud vismaz uz iekšu un mēģina ar to visu tikt skaidrībā. Izsakos diezgan salkani, bet salīdziniet Edmonsa skatienu, piemēram, ar Daniela Krausa (Daniel Krauss) fotoeseju par mācītāja ģimenes ikdienu. Krauss ir izveidojis labi komponētu stāstu, tajā pašā laikā distance un formālāka, vēsāka pieeja fotoesejā ir priekšplānā. Krausa mācītājs ne tik daudz sapņo, jūt, nesaprot, cik makšķerē, ir klāt bērniem, brauc pie stūres, strādā un veikalā pielaiko kārtējo ieroci. Krauss acīmredzami šādu perspektīvu ir izvēlējies apzināti, par to liecina attēlu kārtojums, piemēram, diptihs ar mācītāja muguru pie ezera un zivju ķekaru. To, kas un kā noticis starp kadriem, mēs nekad neuzzināsim. Pa vidu bija ezers. Tik emocionāli noslēgts arī vīrietis ir, kaut mācītājs. Bet kāpēc – kaut? Reliģijas loma, mijiedarbība ar ģimenes dzīvi jau pašā esejas sākumā atklājas diezgan biedējoši ar flomi pierakstītas tāfeles uzņēmumā: vārdi imperatīva formā, prasības, dieva gaidas, tava atbildība tās visnepielūdzamākajā formā. Vārdi šoreiz daudz bliezīgāk runā par mācītāja iekšējo pasauli, nekā viņa mierīgā stāja bildēs un taču jau paša izpratnē sirsnīgā attieksme pret bērniem.

Krausa eseja līdz ar to smalki tematizē hegemonisko vīrišķību, neieslīgstot citu stereotipu lamatās. Šāds risks tieši pastāv projektos, kuru autori dodas apstrādāt kungus ar mērķi atklāt viņu trauslo, maigo vai nepārliecināto dabu. Vīriešu trauslums ir bieži sastopama formula, kas tiek uzsvērta vīrišķībai veltītos fotodarbos. Nav jau samelots, tomēr šādi tiek sperts ja arī būtisks, tomēr pussolis prom no problēmām, kuras rada hegemoniskas vīrišķības un tai piederīgas sievišķības izpratne. Pasakot, ka vīrieši arī jūt, mēs principā netiekam ārā no cieti binārās dzimumu loģikas apburtā loka. Tas nav nekāds arī, kas tomēr visupirms piedien sievietēm un meitenēm. Vīriešiem un puikām ir jāmāk izdzīvot, izprast un dažādos veidos paust visu emociju spektru un šajā aspektā no sievietēm neatšķirties.

Ar šo ekskursu nevēlos teikt, ka vīriešu trausluma kontinenta atklāšana būtu peļama lieta, nekādā gadījumā. Labs piemērs tam ir Sonjas Kudejevas (Соня Кудеева) fotodarbi, kuros autore galvenokārt pievēršas jauniem vīriešiem un puišiem. Ir ārkārtīgi viegli, īpaši jau pēc Borisa Mihailova, eksotizēt mūsu platuma grādu nežēlīgo mežonību ar jēgu simts gadus nodzērušiem pāķiem vai truliem urlām, kas izklaidējas pilnīgi bezsakarīga un apgaismotam prātam neiedomājama poētiskuma stilā. Rietumu vidusslānim tas visdrīzāk vēl arvien patīk, ja paskatāmies kaut vai uz pašas Krievijas tēlu, ko pasaules otrā pusē gan mīlē, gan nīst. Kudejevai, manuprāt, izdodas no eksotizēšanas izvairīties, parādot, ka situācija, teiksim, Maskavas guļamrajonos patiešām ir mežonīga, bet tāpēc tur nedzīvo demoniski barbari – izsenais Rietumu centra murgs, kam Krievija un Austrumeiropa, ja nerēķina klāt visu pārējo pasauli, ir bijis parocīgs materiāls vismaz kopš apgaismības. Piemēram, darbā Centrālie guļamrajoni, ko Kudejeva veidojusi sadarbībā ar Alīnu Gutkinu (Алина Гуткина), galvenie varoņi ir pēc pašu autoru vārdiem trīsdesmitgadīgi bērni – puišu banda. Ņemot vērā, ka mačiska un bandītiska vīrišķība ir gana heroizēta pašas Krievijas popkultūrā (piemēram, seriālā Brigāde vai Sergeja Šnurova mūzikā), ir jāprot no vilinājumiem izvairīties un piešķirt citu balsi cilvēkiem, par kuriem ir jārunā. Viens no Kudejevas radošā darba mērķiem ir Krievijas puišus atbrīvot no hiperagresīvā un bandītiskā mačo tēla, kurā “ne mēs tādi, bet dzīve tāda” (citāts no Bembis 2). Autore parāda, ka var būt arī citādi – jauni un jutekliski, brīvi un visam atvērti.

Vēl kāda auglīga stratēģija, kā drupināt hegemonisko vīrišķību, ir rādīt esošo vīrišķību neaptveramo daudzveidību. Šajā ziņā veiksmīgs ir Čada Steita (Chad States) fotodarbs Vīri, kad visvīrišķīgākie. Katra bilde prezentē ļoti atšķirīgas fiziski mentālas uzbūves kungu, kuri visi savā vizuālajā klātbūtnē un runā sabalsojas ar hegemoniskas vīrišķības izpratni. Jau pats darba nosaukums paģēr katram modelim atrast un iekārtoties situācijā, kurā jūtas visvīrišķīgāk. Kā redzams no atbildēm, tās nebūt nav situācijas, kurās vīrieši jūtas droši un pārliecināti par sevi – gan stājās, gan īsajās atbildēs izskan attaisnošanās, papildus apliecināšana, kas nesaskan ar it kā gribēto pašpārliecību. Varētu domāt, ka pie vainas ir intimitātes publiskošana, kas neizbēgami rada neērtības sajūtu, tomēr arī pasniedzējs pie tāfeles – darba vieta taču ir neitrāla vide – būšanu par vīrieti formulē ārkārtīgi agresīvi, it kā viņam uzbruktu. Iespējams tas ir mākslinieka triks, savienojot bildes ar citos kontekstos paustiem runu fragmentiem, bet vēstījums ir skaidrs. Hegemoniska vīrišķība, akurāt kā tai atbilstoša sievišķība dzīvo tikai bildēs, ļoti prasīgu superideālu formā. Dzīvē kolosi plaisā un iegulda lielu spēku, lai nesadruptu un nenonāktu tajā situācijā, uz kuru ar žēlumu vai nedrošu izsmieklu noraudzīties.

Drāmai ir vismaz potenciāls turpinājums daudz līdzsvarotākā garā. Vīrišķības studijās tiek runāts par iekļaujošu vīrišķību, kurā netiek iznīdēta iespēja būt vīrietim ar noteiktām klasiskas vīrišķības iezīmēm (trenēts augums, robustāks kustību un runas veids, izlēmīgums, ūsas u. tml.) Tomēr iekļaujoša izpratne atzīst vīrišķības daudzveidību, dažādas tās izpausmes kā līdzvērtīgas, ne hierarhiski un vertikāli izkārtotas. Tāpat iekļaujošā vīrišķības izpratnē tiek ievērots, ka cieti ievilkta robeža starp vīrišķo un sievišķo ir tīrākā iedoma, jo dzīve ātri vien iemāca pretējo, ja vien gana rūpīgi tajā ieskatās. Identitāte ir plūstošs, kulturāli, vēsturiski un sociāli mainīgs lielums, ja arī individuālā gadījumā noformēts. Iekļaujoša attieksme lielākā vai mazākā mērā, manuprāt, izpaužas tajos piemēros, kurus šajā rakstā skatīju, un tos visus vieno rūpes un zināmas pakāpes iejūtība. Īpašības, kuras tradicionāli tiek saistītas ar sievišķību. Kurš ir teicis, ka to nedrīkst mainīt!