Edgars Šīns: melnbaltā fotogrāfija ir Latio formāts

Jau vairāk nekā desmit gadu ar uzņēmuma Latio atbalstu tiks izdots melnbaltās fotogrāfijas kalendārs 2017. gadam. Šoreiz tas tiks veltīts leģendārajam fotogrāfam, Triju Zvaigžņu ordeņa laureātam Uldim Briedim (1940). Viņš dokumentējis gandrīz visus nozīmīgākos notikumus un personas pēdējā pusgadsimta laikā ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē. Ulda Brieža fotogrāfijām piemīt īpašs rokraksts, iemūžinot vēsturi un dokumentālas laikmeta liecības. Latio atbalstīja arī Ulda Brieža dalību Rīgas fotogrāfijas biennālē 2016. Nākamā gada kalendārā tiks publicēti 12 uzņēmumi no fotogrāfa 50 gadu darba mūža. Aicināju uz sarunu par fotogrāfiju nekustamo īpašumu kompānijas Latio valdes priekšsēdētāju Edgaru Šīnu (1966).

Latio kolektīvā runā, ka jūs cienāt mākslu. Kāpēc īpaši tuva ir tieši fotomāksla?

Tāpēc, ka savā darbā daudz fotografējam. Tas ir visizplatītākais veids, kā mēs saviem klientiem palīdzam rīkoties ar viņu īpašumiem. Tas ir veids, kā mēs strādājam, rādām stāstām un argumentējam. Fotografēšana ir neatņemama daļa no mūsu ikdienas. Bet tā, protams, ir citādāka fotografēšana – krāsainā un pārsvarā nekustamo īpašumu.

Bet kā jums radās interese tieši par mākslas fotogrāfiju?

Ikdienā producējam tūkstošiem dažādu īpašumu iekštelpu un interjera detaļu fotogrāfijas tieši dokumentēšanas vajadzībām, nevis mākslas nolūkiem. Mēs jutām, ka šādi notrulinām fotogrāfijas jēdzienu. Protams, ik pa brīdim konsultējoties ar dažādiem fotogrāfiem, aicinājām viņus talkā, lai iemāca un palīdz kolēģiem noturēt šo ikdienas bildēšanu labā līmenī. Līdz ar to nācās saskarties ar vairākiem fotogrāfijas meistariem. Protams, pašos pirmsākumos noteikti ir jāpiemin fotogrāfs Mārcis Bendiks, kas kādu brīdi bija mūsu kolektīva skolotājs. Viņš bija aizrāvies ar visu, ko var iedzīt sudrabā un kas ir melnbalts. Varbūt tas mūs kaut kā iedvesmoja. Un tā, soli pa solim.

Nu jau 14. gadu Latio veido kvalitatīvas melnbaltās fotogrāfijas kalendārus. Kāpēc vienmēr tieši melnbaltā?

Jo tas ir pretstats tam, ko mēs darām ikdienā. Pievilcīga ir intriga, ka tiek atmestas visas pārējās krāsas, un paliek tikai melnbalta bilde. Melnbaltā fotogrāfija liek uztvert nozīmes, kā arī saistoši ir tas, kā tā liek smadzenēm filtrēt dažādas lietas, piemēram, gaišā un tumšā spēli. Manuprāt, melnbaltā fotogrāfija pieprasa lielāku koncentrēšanos. Tieši tas mums šķiet pievilcīgi un interesanti. Un diezgan daudz cienījamu senioru ar to nodarbojas, bet diemžēl, gadiem ejot, daudz kas aiziet nebūtībā. Tāpēc mēs gribam pielikt savu artavu un plecu, lai parādītu sabiedrībai šos meistarus un stāstītu par viņiem arī mūsu klientiem.

Kas, jūsuprāt, nosaka šo attēlu kvalitāti?

Manuprāt, Latvijas fotogrāfu sabiedrība ir ļoti sadrumstalota un sašķelta. Ir pareizas un vēl pareizākas nometnes, un tā tālāk. Mēs cenšamies neiejaukties šīs cunftes iekšējās lietās. Bet, protams, ka šajos gados ar savu viedokli mums ir palīdzējuši ļoti daudzi foto meistari. Mēs nekautrējamies prasīt padomu zināmam lokam sabiedrībā atzītu autoru. Vaicājam, kas varētu būt tas, kas mūs uzrunātu, lai to varētu iekļaut, piemēram, nākamā gada plānā.

Liela daļa uzņēmumu kalendāru, manuprāt, ir banāli un garlaicīgi. Bet Latio kalendāri jau ir kļuvuši par Latvijas fotogrāfijas vēstures vērtību. Vai viegli uzņemties šādu atbildību?

Mums ir bijuši dažādi posmi. Bet vienlaikus tas ir diezgan apgrūtinoši – ja tu sāc ieņemt kādu vietu fotogrāfijas sabiedrības dzīvē, tad rodas arī savi pienākumi, ir jāieņem kāda konkrēta pozīcija, pēc kuras tu turpmāk tiec vērtēts. Esam izmēģinājuši šo un to, bet tomēr palikuši pie tā, ka melnbaltā fotogrāfija ir mūsu formāts. Tā, protams, ir arī balansēšana, jo daudzi mūsu klienti apgalvo, ka viņiem ir apgrūtinoši veselu mēnesi skatīties uz kaut ko tik koncentrētu un uzmanību prasošu. Protams, gadiem ejot, bieži vien arī secinām, ka, aizejot pie klienta ciemos uz biroju, mēs redzam, ka konkrētā mēneša bilde ir apnikusi un jau piektajā datumā viņš ir pāršķīris uz nākamo fotogrāfiju. Protams, nav vienkārši ne radīt bildi, uz kuru cilvēks gribētu skatīties mēnesi, ne arī tās bildes atlasīt un piedāvāt. Tā ir diezgan liela atbildība un tas ne vienmēr izdodas, bet mēs ļoti priecājamies par tiem gadiem un mēnešiem, kad tomēr ir izdevies.

Jūs sekmējat arī dažādus foto projektus un izstādes, sadarbojaties ar Latvijas Fotogrāfijas muzeju, šogad Rīgas Fotogrāfijas biennālē atbalstījāt Ulda Brieža dalību. Kā izlemjat, kurus projektus atbalstīt?

Kā jau minēju, mums ir slepenā autoritāšu padome, tai arī prasām. Esam arī ļoti pateicīgi fotomuzejam, viņi nekad neliedz padomu.

Latio kalendāru ir rotājuši dažādu foto meistaru darbi, piemēram, Andreja Granta, Gvido Kajona, Gunāra Bindes un citu. Šogad esat izvēlējušies Ulda Brieža fotogrāfijas. Vai tam ir kāda saistība arī ar viņa dalību fotobiennālē?

Katru gadu, plānojot kalendāru, ir sava noskaņa un emocionālais fons. Vasarā, kad bija jāpieņem lēmums, iznāca tā, ka šis meistars šķita pareizākā izvēle šogad. Jā, protams, iespaidoja arī biennālē redzētās fotogrāfijas.

Iepriekšējo gadu kalendāru struktūra ne vienmēr ir bijusi vienāda. Piemēram, 2015. gada kalendārā ir vairāku autoru darbi, bet nākamais būs veltīts konkrētam meistaram. No kā tas atkarīgs?

Mēs esam dažādi eksperimentējuši. Ir bijusi dūša taisīt izlases. Vairāku autoru darbus likt kalendārā ir grūtāk, nekā vienoties ar vienu meistaru. Iztēlojieties, kā ir fotogrāfam, kuram ir tūkstošiem darbu, atlasīt trīspadsmit bildes. Tas ir apjomīgs darbs. Un izvēlēties no trīspadsmit dažādiem meistariem pa bildei ir vēl sarežģītāk.

Izskatās, ka jūs drīzāk atbalstāt fotogrāfijas mantojumu. Ir taču arī jauni, sevi pierādījuši mākslinieki. Kāpēc neatbalstāt viņus?

Vienu gadu šāda doma radās. Varētu atbalstīt arī jaunos fotogrāfus, bet līdz ar to būtu arī pilnīgi cita publika, citas sajūtas un tā tālāk. Bet tam jaunajam talantam jau viss vēl dzīvē priekšā. Ja viņš turpinās cītīgi strādāt, izkopt savu meistarību, tad pienāks arī viņa zvaigžņu stunda. Savukārt vecmeistariem varbūt ir jau grūtāk sevi parādīt, tāpēc mēs viņiem varam būt noderīgāki.

Bet arī vecmeistariem ir bijusi sava zvaigžņu stunda – ir izdotas grāmatas, bijušas izstādes, albumi un tā tālāk.

Viņi ir dažādi. Ir tādi, kam ir bijusi tā dūša un uzņēmība izdot albumus, bet ir arī tādi, kas, manuprāt, ir ģeniāli meistari, bet varbūt ir kautrējušies sevi tā īsti parādīt.

Latio savulaik organizēja arī Latvijas fotogrāfijas gada balvu. Kāpēc šis pasākums ir pazudis, un vai plānojat to kādreiz atjaunot?

Mums vienu brīdi šķita, ka ir jābrien dziļāk tajā fotogrāfijas cunftē un jāuzņemas lielāka loma. Tas tomēr bija diezgan apgrūtinoši, jo blakus finansiālajam slogam radās arī milzīgs atbildības slogs. Tobrīd mēs kļuvām ne tikai par cieņpilnu palīgu kādam meistaram, bet arī par daļu no visām fotonorišu iekšējām attiecībām. Mums pagaidām ir plāns radīt fotogrāfijas muzeja atbalsta biedrību, piesaistot vairāk uzņēmumu, kas dalītu to atbildības nastu. Bet vienam uzņēmumam tā ir pārāk liela atbildība. Domāju, ka fotogrāfijas balva atgriezīsies un izdosies arī nodibināt biedrību, kas balsta muzeju. Viens no šīs biedrības mērķiem varētu būt tieši fotogrāfijas gada balvas atjaunošana.

Kā jūs vērtējat procesus Latvijas fotogrāfijā?

Man ir žēl, ka ir tādas kardinālas domstarpības un iekšējās pretrunas, bet laikam radošiem cilvēkiem tas ir normāli. Iespējams, ka zināmu iespaidu atstāj arī mūsu nacionālās īpatnības. Gribētos, lai tā fotogrāfu brālība spētu būt vienotāka un dotu sabiedrībai neatrādītiem talantiem vairāk iespēju. Tomēr mani fascinē tas, ka Latvijā ir tik daudz talantīgu cilvēku.