Grupas izstāde Viņas skatāma Fotogrāfijas muzejā
15. decembrī plkst. 17.00 Latvijas Fotogrāfijas muzejā, Mārstaļu ielā 8 tiks atklāta grupas izstāde Viņas, kurā dalību ņem Elīna Broterusa (Somija), Rita Anttila (Somija), Vija Muragina (Krievija), Aija Bley (Latvija), Alise Rudēvica (Latvija) un Inta Puriņa (Latvija).
Izstādē Viņas apkopotas sešas fotogrāfiju sērijas, kurās autores stāsta par mūsdienu sievieti – mīlošu māti, meitu, sievu, kas ikdienā pilda algota darba pienākumus, bet vakarā ir mājas pavarda sargātāja. Izstāde ir par sadzīvi, vērtībām, savstarpējām attiecībām, izskatu, sievišķības izpausmi, sievietes dzīves lomu laika griežos.
Elīnas Broterusas (1972) projekta Broterusa, meitene darba centrā ir Hanna Broterusa, dejotāja un horeogrāfe, četru bērnu māte. Fotogrāfijas uzņemtas Hannas ceturto dzemdību laikā, bet video – neilgi pēc viņas ceturtā bērna – pirmās meitas – piedzimšanas. Darba nosaukums likumsakarīgs Somijas dzemdību klīnikās pieņemtajai praksei – uz bērnu gultiņām rakstīt uzvārdu un bērna dzimumu. Kamēr draudzene – fotogrāfe darbojas ar objektīvu saskaņā ar fotogrāfijas veidošanas kritērijiem un nosacījumiem, patiesums un vieglums, ar kādu Hanna pozē kameras priekšā, padara šo darbu īpašu, liekot mums justies tā, it kā mēs pazītu fotogrāfi. Vai arī nepazīstam nemaz. E. Broterusa dzīvo un strādā Somijā un Francijā, viņa ir ieguvusi maģistra grādu Helsinku Mākslas un dizaina universitātē, kā arī studējusi ķīmiju Helsinku Universitātē. Māksliniece piedalās starptautiskās izstādēs jau kopš 1998. gada.
Fotogrāfiju sērijā Nezināmā kompass Rita Anttila (1988) pašportretu izmanto kā līdzekli, ar kura palīdzību izpētīt ķermeni un prātu, pārmaiņas un ierobežojumus. Nezināmais priekš Anttilas ir vieta subjektivitātei, kur viņa atrod tēmas saviem darbiem un kur fotogrāfiju pasaule kļūst par daļu no realitātes, kuru redz kamera. Rita Anttila atklāj: „Es strādāju intuitīvi, es spēlēju. Attēls ir kā puzle. Tikai darba procesā esmu spējīga apjaust tos pavedienus, kas aizved līdz nākamajam attēlam. Tomēr šī procesa avots ir iekšējā sajūta, ko es saucu par nezināmā kompasu. Tā ir vieta, visa neizbēgamā fiziskā telpa, kur arī atrodas vizuālā telpa. Es ievēroju neatgriešanās personīgās robežas, kas ir atzīmētas ar melanholisku nozīmi.” Fotogrāfe ir ieguvusi bakalaura grādu Turku Mākslas akadēmijā, un šobrīd viņa studē Mākslu, dizaina un arhitektūras maģistra studiju programmā Aalto Universitātē, fotogrāfijas nodaļā. Viņa dzīvo un strādā Helsinkos.
Projekta Vai es saku “nē” mūžīgām vērtībām?! fotogrāfijās Vija Muragina (1985) jautā, vai ģimenes vērtības ir mūžīgas, kā arī parāda mātes un meitas attiecības. Māksliniece uzskata, ka cilvēkam jau šūpulī ir ielikts dzīvesveids, vērtības, stereotipi un prioritātes, un tā notiek visās dzīves sfērās – ēdiens, apģērbs, veselība, darbs, atpūta, brīvais laiks un dāvanas. Autores fotogrāfijas ir kā uzvedums, kur atmosfēru veido fons, priekšmeti un mēbeles, kas reizē ir arī metafora, kas var slēpt skaudro realitāti. Skatītājs vēro šo uzvedumu no malas. Autores projekts ir veltījums viņas vecvecmammai Leontīnai Linei un vecmammai Ritai Skujiņai. V. Muragina ir dzimusi Kazahstānā, bet šobrīd dzīvo un strādā Maskavā. 2011. gadā viņa ir absolvējusi Maskavas Aleksandra Rodčenko Fotogrāfijas un mediju mākslas skolu.
Dievietes ir Aijas Bley (1967) dokumentāls foto stāsts par sievišķo varu, kurā uzmanība tiek pievērsta seksualitātes un varas attiecībām. A. Bley par projektu: “Savā darbā apvienoju sociālo pētniecību ar fotogrāfiju, kur foto ir veids, kā komunicēt vizuāli. Fotogrāfijas tiek uzņemtas varones mājās, kur viņa savā privātajā telpā rada un iejūtas Dievietes tēlā, pēc saviem ieskatiem iesaistot šajā spēlē arī savus partnerus.” Šobrīd māksliniece studē vizuālo komunikāciju Latvijas Mākslas akadēmijā. Viņa ir režisore, producente un scenāriste, vairāk nekā 20 dokumentālo un animācijas filmu autore. Aijas Bley darbi ir atzinīgi novērtēti vairākos starptautiskos filmu festivālos.
Alise Rudēvica (1988) par savu fotogrāfiju sēriju Viņai piemīt dažāds laiks stāsta: “Mans mērķis ir izpētīt, kā sievišķība izpaužas caur novecošanu un kā sievietes izceļ savu seksualitāti, apzinoties sava ķermeņa fiziskās izmaiņas. Katra fotogrāfija kalpo kā individuāls notikums/stāsts, kas atspoguļo, kādas ir mūsu attiecības ar mūsu ķermeni un ārējo izskatu – par spīti sabiedrības standartiem par konkrēto vecumu.” Autore ir dzimusi Rīgā, bet šobrīd dzīvo un strādā Edinburgā, Skotijā. 2015. gadā viņa ar izcilību absolvēja Edinburgas Universitāti un ieguva bakalaura grādu fotogrāfijā, kā arī saņēma Helen A. Rose Bequest balvu.
Intas Puriņas (1990) projekts Sievietes = Vīrieši ir stāsts par trīs ļoti apņēmīgām un stiprām sievietēm. Izstādes nosaukums ir provokatīvs, nekādā gadījumā nav jāsaprot, ka šīs sievietes patiesībā ir vīrieši. Katrai ir savs dzīves stāsts un vēlmes, bet viņas apvieno nepieciešamība strādāt darbos, ar kuriem ir iespēja nopelnīt vairāk nekā ierastajās sieviešu profesijās. Fotogrāfijās atklājas tas, cik stipras viņas spēj būt, fiziski un garīgi uzņemoties darīt visnotaļ vīrišķīgos darbus, saglabājot sievišķību. Darbu autore ir mācījusies Rīgas Stila un Modes profesionālajā vidusskolā, kur ieguvusi fotogrāfa izglītību, viņa ir absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmijas Latvijas Kultūras koledžu. Erasmus programmas ietvaros mācījusies Norvēģijā, apgūstot fotožurnālistiku un vizuālo komunikāciju.
Izstāde būs skatāma līdz 2017. gada 22. janvārim.
