FK jautā – Kas ir lielākais izaicinājums tavā darbā?

FK sāk jautājumu sēriju Ziemeļeiropas un Austrumeiropas foto festivālu un institūciju vādītājiem, lai noskaidrotu viņu ikdienas darba speficiku, attieksmi pret fotogrāfiju un citiem būtiskiem nozares aspektiem. Pirmais jautājums – kas ir lielākais izaicinājums viņu darbā.

Irina Čmireva, starptautiskā fotogrāfijas festivāla PhotoVisa mākslinieciskā vadītāja, Krievija:
Mūsu laika jaunie izaicinājumi. Un mūsu vēstures. Pirmajos festivāla gados kopā ar komandu veidoju jaunu struktūru, lai atklātu laikmetīgo vizuālo kultūru (un tās uztveri). Laiki mainījās. Patlaban man šķiet, ka fotogrāfijas festivāls PhotoVisa daudz vairāk tiek apspriests kā sociāls notikums, tas ir vairāk iesaistīts sociālajā un politiskajā situācijā, ar jaunu cenzūru, kas anonīmi nosaukta par “sabiedrisko domu”. Tas ir festivāls ļoti polarizētā sabiedrībā, un dažādas politiskās puses pat mākslas fotogrāfiju var uztvert atšķirīgi. Tas rada daudz vairāk darba festivāla kuratoriem – būvēt platformu kultūras un sabiedrības dialogam, ne tikai prezentēt “skaistumu” vai “laikmetīgās tendences”.

Vaclavs Maceks, Bratislavas Fotomēneša direktors, Slovākija:
Mans lielākais izaicinājums ir sagatavot labāko festivālu ar pēc iespējas mazāku budžetu. Man ir jāsaskaņo daudz gaidu – fotogrāfu, plašākas sabiedrības, partneru, sponsoru – un manis paša gaume, ņemot vērā visas šīs dažādās prasības. Ideālā programma padarītu Bratislavu uz vienu mēnesi par patiešām populāru fotogrāfijas svinību vietu. Reizēm tas notiek lielākā mērā, citreiz mazākā, bet tas ir mērķis, ko es gribētu sasniegt katru gadu.

Tūla Alajoki, Backlight foto festivāla direktore, Somija:
Lielākais izaicinājums ir savlaicīgi nodrošināt pietiekamu finansējumu, lai varētu gan sagatavot, gan īstenot pasākumus. Lēmumi jāpieņem un norunas jāveic pirms finansējums ir apstiprināts, un tas rada daudz neproduktīva stresa un situācijas, kas karājas gaisā.

Kristofs Candrovičs, Lodzas Fotofestivāla direktors, Polija:
Mans lielākais izaicinājums ir radīt apstākļus, lai māksla reprezentētu cilvēces stāvokli mūsdienās, turklāt, lai tā ir pieejama dažādiem cilvēkiem – lai tā nebūtu ekskluzīva, un tai pašā laikā, lai, uzdodot pamatjautājumus, tā atvērtu cilvēkus. Tas ne vienmēr mūsdienās notiek – māksla kopumā, kā arī fotogrāfija, bieži kļūst pārāk intelektualizēta un konceptualizēta līdz pašpietiekamas valodas līmenim. Ticu, ka Jozefam Boisam bija taisnība – ikviens ir mākslinieks. Tātad kuratora uzdevums ir izvēlēties un parādīt pašu esenci.

Mindaugs Kavaļausks, Kauņas Fotofestivāla direktors, Lietuva:
Izaicinājumu ir daudz. Pirmkārt, tā kā Kauņas Fotofestivāli ir tematiski, tie katru gadu ir jāizgudro no jauna, tai skaitā jaunas izstāžu vietas, mākslinieku darbi. Mans personīgais kuratora izaicinājums ir saglabāt programmā līdzsvaru starp māksliniekiem, kuri skatītājiem ir jaunums, un tiem, kuru darbus es augsti vērtēju un kuru citi darbi jau rādīti Kauņā. Finansējuma piesaiste ir izaicinājums, kā parasti. Tas attiecas uz visiem mākslas menedžeriem, bet man vienlaikus jāstrādā pie rudens programmas īstenošanas un nākamā gada finansējuma piesaistes. Kopumā es izvirzu mērķus – saturiskus, organizatoriskus un citus – un ar savas nelielās komandas palīdzību vienkārši tiem sekoju, nedomājot par tiem kā par izaicinājumiem.

Maira Dudareva, Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja, Latvija:
Skatoties globālākos mērogos, vislielākais izaicinājums vienmēr ir bijis realizēt radušās idejas, sabalansējot tās ar birokrātiskajām un finansiālajām iespējām. Diemžēl sistēma dažkārt apgriež spārnus. Skatoties dažu gadu perspektīvā, šā brīža izaicinājums ir veidot jaunu ekspozīciju, kas tiks izvietota jaunajā ēkā Mārstaļu ielā.

Marina Paulenka, festivāla Organ Vida direktore, Horvātija:
Vadīt organizāciju – biedrību un festivālu – ir liels izaicinājums, atbildība un pagodinājums. Tas ir ļoti interesants darbs, un es to dievinu – daudzie ceļojumi, tikšanās ar māksliniekiem, redzēt darbus, kūrēt, mācīties… No otras puses, mūsu valstī nedarbojas ideja būt tikai mākslinieciskajam vadītājam, tāpēc festivāla direktoram jāveic arī dažādi citi pienākumi. Mūsu lielākais ikgadējais izaicinājums ir nodrošināt finansējumu festivāla organizēšanai no pilsētas un valsts fondiem, kas neparedz pietiekamu finansējumu kultūrai un mākslai vispār, tāpēc mums jāmeklē sponsori privātajā sektorā, kas ne vienmēr ir ieinteresēti piedalīties. Tas ir nogurdinoši un prasa ilgu laiku, kā arī dažkārt mums jābalansē starp sponsoru prasībām un mūsu vīziju. Tā kā mēs esam sasnieguši lieliskus rezultātus un mums ir liels atbalsts no sabiedrības un skatītājiem, kas norāda uz nepieciešamību reģionā turpināt šādu notikumu, festivāla kā dzīva organisma attīstība prasa uzlabojumus ik dienas. Tev jābūt drosmīgam un jāuzdrīkstas, jāzina, ko vēlies, jābūt savam redzējumam, labai komandai, un tad citas lietas, kas rada lielākos izaicinājumus, nostājas savā vietā.

Nadja Šeremetova, FotoDepartament direktore, Krievija:
Pirmkārt, manā gadījumā, ir ļoti svarīgi identificēt sevi – vai es esmu izstāžu un projektu kuratore, organizācijas direktore, galeriste, pasniedzēja un līdzdalībniece autoru attīstībā? Es domāju, ka lielākais izaicinājums ir būt tam visam vienlaicīgi. Krievijā ir tikai dažas organizācijas, kas izstāda fotogrāfiju un turklāt vēl to pēta. Tātad ir svarīgi un interesanti spēlēt visas šīs lomas. Visgrūtāk ir būt ilgtspējīgai un neatkarīgai kā organizācijai; spēt nopelnīt naudu, nezaudējot savus principus; virzīt milzu procesu, radot perspektīvas fotogrāfijai un attēlu veidošanai kā neatkarīgam un vispārīgam laikmetīgās mākslas medijam.

Arnis Balčus, festivāla Rīgas Fotomēnesis vadītājs, Latvija:
Atrast pietiekošu lielu finansējumu, lai festivāls varētu norisināties, kā arī iesaistīt arvien lielāku gan vietējo, gan starptautisko auditoriju festivāla pasākumos.

Aga Dverņicka, Krakovas Fotomēneša direktore, Polija:
Uzskatu, ka mans lielākais izaicinājums ir vienmēr saglabāt zināmu līdzsvaru fotofestivāla programmā. Labs festivāls parāda fotogrāfijas pašreizējo stāvokli no dažādām perspektīvām un dažādos veidos. Vienmēr jāapsver, kādi ir tavi ierobežojumi, un skaidri jāredz programmas struktūra. Un visbeidzot – jāzina, ar ko tu gribētu strādāt kopā. Lai radītu kaut ko jaunu, svarīgi izvēlēties pareizos cilvēkus, kuri nonāks tavā realitātē. No otras puses, līdzsvars nozīmē arī to, ka festivālam jābūt paredzētam gan plašākai publikai, gan prasīgākai auditorijai (speciālistiem). Tā ir pretruna, ar kuru jābūt draugos.

Gžegožs Jermocevičs, Belostokas festivāla Interphoto mākslinieciskais direktors, Polija:
Lielākais izaicinājums manā darbā ir izpētīto dilemmu konsekventa prezentācija – katra festivāla tēmas ar mākslinieku darbu palīdzību no dažādām valstīm un ar dažādu māksliniecisko attieksmi.

Andrejs Lenkevičs, Minskas Fotomēneša direktors, Baltkrievija:
Pirmkārt, apvienot vienā projektā visas organizācijas, jo tas ir vienīgais veids, kā mēs varam noorganizēt festivālu Baltkrievijā. Mums nav budžeta, nav atbalsta no valdības, ir gandrīz neiespējami dabūt grantu no ārzemēm, lai realizētu kādu projektu vai izstādi, tāpēc piesaistām partnerus. Otrkārt, ir ļoti grūti apvienot cilvēkus, jo bez jebkāda atbalsta ir sarežģīti atrast veidu, kā kompensēt laiku un enerģiju cilvēkiem, kas strādā pie festivāla.

Katerīna Radčenko, Odesas/Batumi Fotodienu direktore, Ukraina:
Nepārtraukti līdzsvara meklējumi starp darbu, kas man patīk, un projektiem, kas vajadzīgi, lai izdzīvotu.