Nora Vrubļevska. 5 lietas

Līdz 18. martam galerijā Istaba apskatāma fotogrāfes Noras Vrubļevskas (1985) pirmā personālizstāde Rīgā Camera obscura*. Izstādes galvenais objekts ir pretī centrālajam galerijas skatlogam uzbūvēta milzu camera obscura, kurā apmeklētāji var ieiet iekšā un palūkoties uz Krišjāņa Barona ielas projekciju tumšajā telpā kājām gaisā. Šis optikas fenomens ir ikkatras fotokameras pamatā – no 19. gadsimtā izmantotajiem stikla plašu fotoaparātiem līdz mūsdienu digitālajām kamerām. Norai patīk lietas darināt savām rokām, un camera obscura viņa uzbūvējusi kopā ar brāli, pie reizes nedaudz apgūstot metināšanu. Izstādē apskatāmi portreti, kas uzņemti ar Noras pašrocīgi veidoto digitālo fotokameru – tās pamatā ir mikrodators, apvienojot atsevišķi pieejamas detaļas un iesācēja programmēšanas prasmes. Līdzās Noras darbiem – viņas audzēkņu veidoti portreti vēsturiskajā cianotipijas tehnikā.

Vairāk nekā sešus gadus dzīvojot Amerikā, Nora studējusi fotogrāfiju Jaunanglijas Fotogrāfijas skolā Bostonā. 2013. gadā sarīkojusi personālizstādi Cambridge at Night (Kembridža naktī) Vīznera mākslas galerijā Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā un kopā ar fotogrāfu Denu Skvīru (Dan Squires) izdevusi fotogrāmatu ar tādu pašu nosaukumu. Mācījusies arī ISSP Skolā un Starptautiskajā fotogrāfijas vasaras skolā. Pašlaik Nora studē Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē Vizuālās mākslas skolotāja studiju programmā un vada radošās darbnīcas bērniem un jauniešiem Latvijas Fotogrāfijas muzejā. Gatavojas personālizstādei Latvijas Fotogrāfijas muzejā šī gada jūnijā.

1. Eksperimenti un pārsteigumi

Mani iedvesmo ar zinātni un mākslu saistīti eksperimenti un pārsteigumi. Tie mēdz būt pavisam ikdienišķi eksperimenti kopā ar dēlu. Piemēram, sajaucot sodu un etiķi, var uztaisīt “vulkānu”; ja puķes sadzeras krāsainu ūdeni, tās maina krāsu. Vai arī mākslas izstādē negaidīti piedzīvots pārsteigums, kas paliek atmiņā uz ilgu laiku (viens tāds ir Gintera Krumholca zārka nesēja skulptūra izstādē Kāpēc tu mani nepamodināji?).

Līdzīgi mani fascinē kosmoss. Kā lielāko brīnumu vienmēr vēroju un lasu visu, kas saistīts ar astronomiju. Šodien pat tiešsaistē skatījos, kā no Floridas ASV paceļas SpaceX raķete, kas devās uz Starptautisko kosmosa staciju. Šādi video, protams, nav retums, jo cilvēki aktīvi nodarbojas ar kosmosa izpēti jau gandrīz 60 gadus.

2012. gada decembrī uz kārtējo komandas maiņu Starptautiskajā kosmosa stacijā devās kanādiešu astronauts Kriss Hadfīlds (Chris Hadfield). Viņš caur tviteri cilvēkiem uz Zemes sūtīja attēlus un video, lai dalītos savos piedzīvojumos Kosmosā. Viņa elpu aizraujošie attēli un ģitārspēle kļuva par sociālo mediju sensāciju. Pēc atgriešanās uz Zemes TED talk prezentācijā viņš stāsta par savu pirmo pastaigu Kosmosā. Viņš to raksturo kā nepārspējamu pārdzīvojumu – sajūtu, kad tu esi viena cilvēka kosmosa kuģī (skafandrā) un līdzās Zemei ceļo caur Visumu. Tā esot pilnīgi cita perspektīva – nevis raudzīties uz Visumu augšup, bet gan ceļot cauri Visumam kopā ar Zemi. Hadfīlds saka, ka “turoties ar vienu roku pie Kosmosa izpētes stacijas, tu redzi durvis, pa kurām iznāci Kosmosā. Sāņus no tevis Zeme, kas klusi pazib garām visās tās krāsās un tekstūrās. Un, ja tu spēj atraut acis no šī brīnuma, tad, paskatoties zem otras rokas, tu skaties uz visu pārējo. Tas viss pārējais ir pilnīgi neiedomājams melnums, tik dziļš, tik biezs, ka liekas, tajā varētu ielikt roku. Un tas ir tev zem kājām. Visums. Un tu turpini turēties ar vienu roku un redzi durvis – vienīgo ķēdes posmu, kas tevi savieno ar pārējiem septiņiem miljardiem cilvēku.”

2. Grāmata par melno suni

Man fotogrāfijā ļoti patīk joki. Vai ironija. Viens no šādiem iedvesmas avotiem ir Ērika Kesela grāmata par melnu suni no sērijas In almost every picture, kas veidota, izmantojot atrasto fotogrāfiju.

Par šo nelielo grāmatiņu uzzināju 2011. gada vasarā, kad Sierra Nevada kalnos Kalifornijā biju devusies uz nometni fotografēt dabu un pamestās zelta raktuves. Man to parādīja kāds puisis, un kopš tā laika sapņoju tikt pie šīs grāmatas. Tā bija izpārdota un ebay maksāja astronomisku summu. Pilnīga sagadīšanās – pirms gada uz Rīgas Fotomēneša Self Publish Riga pasākumiem bija atbraucis pats Eriks Kesels un atvedis līdzi tirgošanai arī šo brīnumu. Tagad tā stāv manā grāmatplauktā viegli aizsniedzamā augstumā, un to nereti izšķirstu. Varētu domāt – kas gan tur tāds ir. Īstenībā nekas īpašs – tikai attēli ar melnu suni, kura saimnieki to mēģina nofotografēt dažādās vietās un dzīves situācijās, bet viņiem nekad neizdodas uzņemt kadru, kur melnajam sunim būtu redzamas acis vai kur tas neizskatītos pēc suņa silueta melna pleķa. Izņemot vienu fotogrāfiju.

3. Dari pats!

Pēdējā laikā sanāk daudz ko darīt pašai. Nesen pārvācoties, tiku galā ar daudziem piņķerīgiem mājas iekārtošanas darbiem un sapratu, ka lielākoties visu var iemācīties darīt pats. Tas pats attiecas arī uz fotogrāfiju. Izstādei galerijā Istaba kopā ar brāli būvēju camera obscura mājiņu no dzelzs konstrukcijām un nedaudz apguvu metināšanu. Taisīju digitālo kameru, izmantojot Raspberry Pi mikrodatoru, mācījos programmēšanu. Kopā ar bērniem un jauniešiem Latvijas Fotogrāfijas muzejā regulāri veidojam dažādus modelīšus un darbojamies ar vēsturiskām tehnikām. Domāju, ka manu interesi par DIY rosinājuši gan tuvie cilvēki, gan arī fotogrāfijas pasniedzēji Jaunanglijas Fotogrāfijas skolā Bostonā. Piemēram, Lenss Kaimigs (Lance Keimig), kurš mani aplipināja ar kaislību pret nakts fotogrāfiju. Tā ir meditatīva, ilgstoša un tajā pašā laikā arī ļoti tehniska lieta, it īpaši, ja fotografē analogās tehnikās. Līdzīgi arī mani ietekmējis Niks Džonsons (Nick Johnson), pie kura apguvu melnbalto analogo fotogrāfiju un visu, kas saistīts ar foto laboratoriju, filmu attīstīšanu, bilžu pavairošanu un zonu sistēmu.

4. Zīmēšana

Ikdienā es skicēju un nereti mēģinu, pārnesot attēlus, apvienot fotogrāfiju un zīmējumu. Zīmēšana pati par sevi ir ļoti dabiska nodarbe, bet vienā mirklī cilvēks apzinās savu prasmju trūkumus un pārtrauc zīmēt. Tāpēc nedrīkst pārtraukt! Mani sajūsmina vienkārši, bet tajā pašā laikā izteiksmīgi tušas zīmējumi, un daudz iedvesmas esmu smēlusies grāmatā Vitamin D: New Perspectives in Drawing.

5. Apzināta slinkošana

Cilvēki, kas mani pazīst, zina, ka man nepatīk būt bezdarbībā. Vienmēr ir kādi darbi vai idejas, ko realizēt. Bet neesmu nekāds izņēmums un, protams, ka daudzus darbus sanāk atlikt uz pēdējo mirkli. Dažkārt tāpēc, ka vienkārši nav iedvesmas vai ideju, kā tos labāk darīt. Bet pirms vairākiem mēnešiem, kārtējo reizi cīnoties ar sajūtu, ka termiņi min uz papēžiem un sen jau vajadzēja visu izdarīt, pamanīju, ka idejas pie manis ir atnākušas pašas. Darot pilnīgi kaut ko citu. Tad nu jau kādu laiku nešaustu sevi, ja nevaru uzreiz saņemties, bet ļaujos apzinātai slinkošanai. Un nevis tā pa pusei, bet no visas sirds. Ja nestrādāju, tad nestrādāju nemaz. Pēc tam, kad domāšana ir aiz muguras, ir vieglāk realizēt visas labās idejas.