10 minūtes ar Lizu Premjaku

Liza Premjaka (Liza Premiyak) ir tekstu autore un redaktore, dzīvo un strādā Londonā. 2014. gadā ieguvusi maģistra grādu mākslas un dizaina kritikā Karaliskajā mākslas koledžā, kopš 2015. gada ir The Calvert Journal asociētā redaktore. Piedalījusies Chamber galerijas Ņujorkā un Dissenters Gallery Londonā izstāžu katalogu tekstu veidošanā, kā arī rakstījusi mākslas izdevumiem, to vidū 212 un Apollo. Liza piedalās FK Balvas 2017 žūrijas darbā, ko katru gadu organizē žurnāls FK. Jaunie Latvijas fotogrāfi var pieteikties konkursam vēl līdz 10. aprīlim. Tā fināls notiks koprades telpā The Mill festivāla Rīgas Fotomēnesis atklāšanas nedēļā.

Kā tu nonāci The Calvert Journal un kāda ir tava loma tajā?

Daudzreiz tiku apmeklējusi izstādes un lekcijas Calvert 22 galerijā Londonā, kur bāzēts The Calvert Journal. Kad 2013. gadā sāka darboties The Calvert Journal, bija tikai dabiski, ka, tā kā rakstīju par Maskavas parkiem laikā, kad tajos notika pamatīgas pārmaiņas, piedāvāju dažas idejas. Viena lieta veda pie nākamās, un 2015. gadā pievienojos kā asociētā redaktore.

Parastā nedēļā es dodu darba uzdevumus un strādāju ar tekstu autoriem par tēmām no mākslas līdz ceļojumiem, rediģēju un ievietoju tekstus mājas lapā, dzenāju rokā attēlus, intervēju fotogrāfus, strādāju pie fotogrāfiju izkārtojuma lapā kopā ar attēlu redaktoru, sagatavoju iknedēļas fotostāstu un nedēļas foto, neaizmirstot par to, kas man patīk visvairāk, – klaiņot pa internetu, meklējot fotogrāfus un stāstus, un domāt, kā tos pielāgot mūsu mājas lapai.

Kā tu aprakstītu savu interesi par fotogrāfiju?

Attēli mūs ietekmē vairāk nekā apzināmies. Fotogrāfijas, vai tās būtu personīgas atmiņas vai digitālā vide kopumā, ietiecas dziļi mūsu zemapziņā. Vienmēr esmu pārsteigta, kas var atklāties attēlā dienas vai dažreiz daudzus gadus vēlāk. Vai to nosaka attēla kompozīcija vai fotogrāfa tehniskās prasmes? Vai tas ir stāsts, kas slēpjas aiz attēla, vai mūsu vajadzība izdomāt stāstus? Ilgstošais iespaids, ko fotogrāfija uz mums atstāj, saglabā manu interesi par šo mediju. Mani fascinē arī tūlītējā bauda, ko iegūstam no attēliem. Stāsti, kas mani pievelk, parasti ir rotaļīgi, ironiski, pat komiski – grūta lieta, ko sasniegt fotostāstā, ja to nedari ar mēru.

Kura izstāde vai fotogrāmata tevi pēdējā laikā ir iedvesmojusi?

Man tiešām patika Aleksandra Gronska pēdējā fotogrāmata Schema, ko viņš veidoja kopā ar Kseniju Babuškinu. Tā apvieno desmit gadu garumā uzņemtas ielu ainas – no Austrumeiropas līdz Āzijai. Katra fotogrāfija tiek prezentēta līdzās vēl vienai, kas uzņemta tajā pašā vietā, dažkārt tai pašā mirklī, citreiz pēc vairākiem gadiem, un beigās tu pieķer sevi meklējot atšķirības starp attēliem. Gronkis ar nodomu nelieto bilžu parakstus, tā kā tas ir patiess eksperiments ar naratīvu un tā konstruēšanu, neizmantojot gandrīz nekādas norādes. Tai ir arī modīgs, viegli pārnēsājams izmērs un hologrāfisks vāks, kas būtu lieks jebkurai citai fotogrāmatai, bet šeit strādā ļoti labi.

Kā tu raksturotu fotogrāfijas tendences Austrumeiropā?

Taisnība, ka ir visai noteikts laika nogrieznis, kam pievēršas fotostāsti no Austrumeiropas, jo īpaši bijušajās Padomju Savienības republikās. Bet runājot par tendencēm, kas var pateikt, ka fotogrāfu Latvijā neietekmē tas, kas notiek kultūras un sociālajā jomā visā pārējā pasaulē? Viena lieta, ko esmu ievērojusi, ir, ka Austrumeiropas fotogrāfiem raksturīga ziņkāre par savām kaimiņvalstīm. Tam ir sakars ar valodu un kopīgu vēsturi, bet kopumā tas ir fenomens, kas ir unikāls šim reģionam, un pozitīvi, ka tas notiek mūsdienu pasaulē.

Kāds būtu tavs padoms jaunajiem fotogrāfiem?

Nepārtrauc skatīties. Skaties ne tikai caur savu foto objektīvu, bet arī uz citiem foto stāstiem, filmām, reklāmu, pat literatūru. Tas ir vienīgais veids, kā tu tiešām iemācīsies, kā tiek veidoti stāsti. 1947. gadā Reimons Keno (Raymond Queneau) uzrakstīja grāmatu Stila vingrinājumi (Exercises in Style), kurā viņš stāsta par vienkāršu mijiedarbību, kas vienā dienā ar viņu notiek 99 dažādos veidos. Runājot fotogrāfiski, tas nenozīmē fotografēt vienu stāstu simt reižu, tikai pārliecināties, ka tajā ir pietiekami daudz dažādības.