Viktorija Eksta. 5 lietas

Viktorija Eksta (1987) ir ieguvusi bakalaura grādu mākslās, studējot audiovizuālās kultūras programmā Latvijas Kultūras akadēmijā, maģistra grādu vizuālajā komunikācijā Latvijas Mākslas akadēmijā, kā arī studējusi fotogrāfiju EFTI skolā Madridē programmā Contemprorary Photography and Personal Projects.

Ar fotogrāfiju sēriju Dievs Daba Darbs Vika ieguva pirmo FK Balvu pirms diviem gadiem, bet pērn viņas darbi tika publicēti arī FK gadagrāmatā Latvijas fotogrāfija 2016. Sarīkojusi vairākas izstādes un izveidojusi sērijas fotogrāmatu. Grāmatas fragmenti publicēti Eiropas fotogrāfijas žurnālā The Eyes.

Pagājuša gada oktobrī Vika devās biedrības ISSP organizēta rezidencē Townhouse galerijā uz Kairu, kur veidoja multimediālus darbus un vizuālas piezīmes, iedvesmojoties no sajūtām, ko radīja sastapšanās ar pavisam citu, neierastu vidi, kultūru un cilvēkiem. Darbu sērija Putekļi un zelts tika prezentēta Latvijā un Marseļā.

Pašlaik Vika montē izstādi par kustīgo fotogrāfiju jeb animēto gif attēlu. Izstāde top sadarbībā ar Rīgas Fotogrāfijas biennāli un laikmetīgo online galeriju asa nisi masa. Projekta pamatā ir pētījums par fotogrāfijas iekustināšanas iespējām, veidojot fikciju, kas balstīta autobiogrāfiskās epizodēs. Izstāde Snakes and Ladders tiks atklāta 8. aprīlī Kino Bize.

1. Kino

Kino man patika jau agrā vecumā. Mācoties vidusskolā, daudz laika pavadīju kinoteātrī vai skatījos filmas mājās. Tas iespaidoja gan manu profesijas izvēli, gan to, ar ko nodarbojos tagad. Latvijas Kultūras akadēmijā, mācoties audiovizuālo kultūru un kino teoriju, bakalaura darbu rakstīju tieši par montāžas metodēm mēmajā kino. Ļoti simpātiski man šķita tādi krievu kino montāžas klasiķi kā Ļevs Kuļešovs, Sergejs Eizenšteins un Dziga Vertovs, kurus pieminēju arī savā pētnieciskajā darbā. Tuvs man ir arī itāļu kino, sevišķi režisori, kas bija aktīvi 60. un 70. gados – Pjērs Paolo Pazolīni un Mikelandželo Antonioni. Man ļoti patīk arī melodrāmas.

Caur kino izglītību nonācu līdz fotogrāfijai. Viens no pasniedzējiem Latvijas Kultūras akadēmijā bija Andrejs Grants, pie kura mācījos kopā ar kino operatoriem, jo svarīgāks par teorētisku pieeju man šķita tehniskais aspekts. Kad nevarēju iestāties maģistros un bija kaut kas jādara ar sevi, arvien biežāk nonācu tehniskās jaunrades namā Annas ielā. Toreiz daudz fotografēju un darbojos foto laboratorijā.
Esmu strādājusi arī filmu restaurācijā, veidojusi pētniecisku tehnisku projektu, sadarbojoties ar kino arhīvu, tulkojusi subtitrus un lasījusi voice over dažādos festivālos, kā arī fotografējusi filmu uzņemšanas laikā. Mana dzīve bieži ir bijusi saistīta ar kino. Patlaban, strādājot pie gif projekta, pievēršos attiecībām starp kino un fotogrāfiju, starp kustīgu un nekustīgu attēlu.

2. Kustība un performances māksla

Jau 10 gadus nodarbojos ar butō – kustību teātra veidu, kas radies Japānā. Ar laiku mūsu pulciņš transformējās par performanču apvienību Ideagnōsis, mēs performējam dažādos vizuālās mākslas pasākumos un muzejos. Man ir svarīgi izpaust sevi caur ķermeni. Nereti fotografējot pati esmu darbu varone, lielā mērā pateicoties tam, ka esmu ieguvusi vērtīgas prasmes kustību mākslā. Tomēr šķiet, ka man labāk padodas nevis dzīvā performance, bet gan performance kamerai. Tā ir liela atšķirība. Kameras distance no manis ir daudz mazāka – tā mani redz no tuvuma. Un arī enerģija, kas tiek izmantota, atšķiras no tā, ko iedarbina dzīvā performance. Manuprāt, fiziskas aktivitātes ietekmē smadzeņu darbību arī radošā kontekstā. Cilvēka ķermeniskā un iekšējā pasaule ir cieši saistītas, es tās nenošķiru atsevišķi. Sadarbība ar šo apvienību ir mainījusi gan manas intereses, gan to, ko māku tagad. Arī butō ir darbs ar savu pasaules uztveri un padziļinātu dzīves izpratni.

3. Ieklausīšanās emocijās un impulsos

Dažkārt manā prātā notiek darbības, kas pirmajā brīdī nav izskaidrojamas. Bieži mani kaut kas interesē, un es nevaru pateikt – kāpēc. Ja es jūtu, ka ir jādara šādi un ne citādāk, es to daru. Dažkārt fotogrāfija ir rīks, kas palīdz intereses izpētē. Tā var būt arī līdzeklis ceļā uz mērķi. Arī kustībā un performancē mēs mācāmies ieklausīties sevī. Ar to, kas ienāk prātā, bet nav izskaidrojams, patiesībā var daudz ko iesākt.

Dažkārt cilvēki man norāda, kā man būtu jārīkojas, taču es vienkārši neklausu, daru to, ko vēlos, nevienam neko nepaskaidrojot. Ir tādi, kas nav atbalstījuši manu profesijas izvēli, apgalvojot, ka izniekoju savu laiku, nodarbojoties ar nebūtiskām lietām. Manuprāt, ir svarīgi pastāvēt par savām iegribām.

4. Tieksme pētīt un vēlme izglītoties

Tas man ir piemitis vienmēr. Ir nozīmīgi izpētīt problēmas un tajās iedziļināties. Man ir bijis svarīgi iegūt izglītību, esmu daudz kur mācījusies, un esmu no tiem cilvēkiem, kuri to grib darīt vienmēr. Es noteikti neesmu tā, kas varētu dzīvot savā nodabā bez jebkādas tieksmes pilnveidoties. Manā gadījumā mācīties bija svarīgi arī tāpēc, lai nepaliku savā dzimtajā pilsētā Krāslavā. Esmu ieguvusi akadēmisku izglītību, pierādījusi sevi ar labām sekmēm un ieguvusi dažādas stipendijas, kas vienlaikus bijušas arī materiāls atbalsts. Esmu priecīga, ka mācījos kino, fotogrāfiju pie Andreja Granta, Latvijas Mākslas akadēmijā un vēlāk Spānijā, kur apguvu daudz tehnisku iemaņu. Visi projekti, ar kuriem es nodarbojos, ir pētniecība caur mākslu.

5. Mūzika

Es ļoti daudz klausos mūziku, tik tiešām visu, neizceļot kādu konkrētu žanru. Kad strādāju pie projektiem vai atlasēm, piemeklēju atbilstošu mūziku, ko klausīties fonā, domājot par konkrēto tēmu. Piemēram, maketējot grāmatu Dievs Daba Darbs, klausījos dziesmas, kas, manuprāt, bija atbilstošas darba noskaņai. Arī tagad, strādājot ar animētiem gif attēliem, izvēlos pavisam citu muzikālo fonu, pavisam citu noskaņu. Galvā meklēju īsto mūziku jeb atbilstošu skaņu tam, ko redzu. Ir sagadījies, ka daudzi mani draugi muzicē, arī no viņiem esmu daudz ko mācījusies.