FK jautā – Kā izvēlies fotogrāfus, ar kuriem strādāt?

FK turpina jautājumu sēriju Austrumeiropas un Ziemeļeiropas valstu foto festivālu un institūciju vadītājiem, lai atklātu viņu ikdienas darba aizkulises un priekšstatus par fotogrāfiju. Šoreiz jautājām, kā viņi izvēlas autorus, ar kuriem sadarboties.

Vaclavs Maceks, Bratislavas Fotomēneša direktors, Slovākija:
Fotogrāfus izstādēm izvēlos galvenokārt no draugu ieteikumiem. Dažreiz pats meklēju jaunus autorus, apmeklējot dažādus fotogrāfijas festivālus.

Maira Dudareva, Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja, Latvija:
Fotogrāfu izvēle notiek dažādi. Viens no veidiem ir izstāžu pieteikumu konkurss, ko izmanto ļoti daudzi muzeji un mākslas galerijas, un tas nebūt neliecina, ka viņi nezinātu, ko dara. Tas dod iespēju pieteikties izstādēm arī jaunajiem autoriem. Daļa autoru tiek uzaicināti veidot izstādi, un tie pārsvarā ir autori ar vārdu un plašākai sabiedrībai zināmi, kā arī portfolio skašu uzvarētāji. Pašlaik ir situācija, ka citu valstu autori ļoti aktīvi sūta izstādes pieteikumus, kurus tad iekļaujam pieteikumu konkursā.

Irina Čmireva, starptautiskā fotogrāfijas festivāla PhotoVisa mākslinieciskā vadītāja, Krievija:
Personīga uzticēšanās. Protams, tā ir balstīta uz profesionālo pieredzi, kā arī uz iepriekšējo pieredzi, strādājot ar šāda psiholoģiskā tipa personu (mākslinieku), virzienu mākslā, šāda veida darbiem. Tajā pašā laikā tā ir balstīta uz intuīciju un uzskatu, ka tieši šis fotogrāfs ir laikmetīgs un atspoguļo mūsdienas. Dažreiz tas ir ļoti metaforiskā līmenī. Sava veida maģija – tāpat kā mīlestība – tu jūti, ka varat strādāt kopā un tas varētu būt ļoti īpaši.

Mindaugs Kavaļausks, Kauņas Fotofestivāla direktors, Lietuva:
Nekad nav tikai viena vienīga veida, kā uzzināt par darbiem, tikties ar mākslinieku. Izvēlos gan pēc portfolio skatēs redzētā visā pasaulē, gan arī pēc konkursā iesūtītajiem darbiem. Šie pieraksti tiek arhivēti manā darba vietā, lai es varētu piekļūt darbiem un mākslinieka kontaktiem, kad ir īstais laiks tos eksponēt. Tur ir atradumi gan no aktīvas izpētes internetā, gan no fotogrāfijas centriem, galerijām un muzejiem. Svarīgs avots ir rekomendācijas no citiem kuratoriem Lietuvā (Ieva Meilute-Svinkuņiene, Donats Stankevičs, Gintars Česonis) un ārzemēs. Cik atceros, tikai vienreiz uzaicināju mākslinieku, kura darbus redzēju feisbukā šī sociālā tīklā pirmajās dienās. Viens no izņēmuma kārtas stāstiem ir saistīts ar Latviju. Uz pirmo Kauņas Fotodienu festivālu 2004. gadā uzaicināju latviešu fotogrāfu Vilni Vītoliņu, kura darbus redzēju Rīgas kafejnīcā, kad piestāju vakariņās pa ceļam uz Igauniju un Somiju. Kafejnīcas darbinieki negribēja man dot fotogrāfa kontaktus, bet nodeva viņam manu vizītkarti.

Tūla Alajoki, Backlight foto festivāla direktore, Somija:
Katra Backlight festivāla (triennāles) programmu virza sociālas tēmas. Atvērtajā konkursā var piedalīties mākslinieki no visas pasaules, nav vecuma, dzimuma vai tautības ierobežojumu. Atlasi veic starptautiska žūrija, balsojot un diskutējot. Papildus mēs varam veidot arī tematisku izstādi ar uzaicinātiem māksliniekiem. Man personīgi tas ir atkarīgs no projekta veida, vai to virza kāda tēma, vai ierobežo citi apsvērumi. Tas, kas piesaista manu uzmanību, ir darba saturs. Bieži vien fotogrāfus nepazīstu personīgi, pirms uzaicinu viņus sadarboties, un viņi nepazīst mani. Tātad mūs kopā saved viņu darbs. Tikšanās aci pret aci arī ir svarīga, jo īpaši ar jaunajiem māksliniekiem. Tas ir iemesls, kāpēc man patīk piedalīties portfolio skatēs un apspriest ar fotogrāfiem viņu darbus, dažreiz arī tas var novest pie kopīgiem projektiem, pat ja tas notiek pēc dažiem gadiem. Man un Backlight nav viena vienīga modeļa.

Marina Paulenka, festivāla Organ Vida direktore, Horvātija:
Fotogrāfi, kurus mēs pārstāvam festivālā, tiek atrasti dažādos veidos: vai nu atlasīti ikgadējā atklātajā konkursā vai arī uzaicinām viņus iesaistīties dažādos pasākumos, grupu izstādēs. Autoru izvēli lielā mērā nosaka festivāla tāgada galvenā tēma, taču mēs vienmēr cenšamies sasaistīt visas dažādās pieejas tēmai vienā pašpietiekamā stāstā. Tiekamies ar fotogrāfiem daudzās portfolio skatēs, atvērto konkursu žūrijās vai festivālos, un es uzskatu, ka šī personīgā pieredze ir svarīga, lai caur personu piekļūtu darbam patiešām tuvu, kā arī, lai saprastu patiesos iemeslus, motivāciju.

Arnis Balčus, festivāla Rīgas Fotomēnesis vadītājs, Latvija:
Tie ir autori, kurus varētu uzskatīt par saviem domubiedriem, pat ja personiski viņus nepazīstu. Piemēram, Rīgas Fotomēnesī maijā varēsim skatīt Petera Puklusa darbus, jo mani iedvesmoja viņa izstāde C/O Berlin galerijā un pēc tam uzaicināju viņu uz Rīgu.

Kristofs Candrovičs, Lodzas Fotofestivāla direktors, Polija:
Ir tikai pieci veidi, kā uzzināt par darbiem un tos izvēlēties: portfolio skates, izstādes, fotožurnāli, tikšanās un socializēšanās, internets. Es joprojām neesmu ļoti digitāls un vairāk strādāju saskaņā ar pirmajiem četriem scenārijiem.

Nadja Šeremetova, FotoDepartament direktore, Krievija:
Es vienmēr skatos uz veidu, kā autora prātā funkcionē iekšējā pasaule. Tas ir redzams viņa projekta loģikā. Sava pozīcija, īpašs domāšanas veids un vēlme atklāt jaunas lietas – tās ir iezīmes, kuras grūti kopēt vai paredzēt. Bezgalīgs prieks un atklājums ir neparedzamība, ko es saskatu māksliniekos, ar kuriem gribu strādāt. Tā piemīt visiem krievu autoriem, ar kuriem es strādāju galerijas un izstāžu formātā FotoDepartament un citās vietās.

Aga Dverņicka, Krakovas Fotomēneša direktore, Polija:
Atkarībā no festivāla tēmas mēs izvēlamies cilvēkus, kuriem ir mums ko piedāvāt, kuri mums var sniegt atšķirīgu skatījumu, stimulēt mūsu domāšanu. Krakovas Fotomēnesis ir ļoti atvērts kuratoru priekšlikumiem no visas pasaules, mēģinot izveidot platformu diskusijai un kopīgiem lēmumiem.

Katerīna Radčenko, Odesas/Batumi Fotodienu direktore, Ukraina:
Kā kuratore es pievēršu uzmanību stāstam, ko gribu pavēstīt ar fotogrāfijas palīdzību. Attiecīgi, ņemu vērā tēmas, kurām mākslinieki pievēršas, kā viņi tās atklāj un cik daudz izdomas ir viņu piegājienā. Pirmkārt, parasti koncentrējos uz vizuālo valodu un vēlāk – uz kontekstu, analizējot, vai ir labs līdzsvars starp vīziju un ideju.

Gžegožs Jermocevičs, Belostokas festivāla Interphoto mākslinieciskais direktors, Polija:
Es cenšos atrast un sadarboties ar fotogrāfiem, kuru idejas ir dziļas, gudras un individuālas. Ar tiem, kuri saprot, ko viņi saka, un nerada attēlus konkrētajam, īsajam laika posmam, kādi ir nepieciešami merkantilajiem medijiem.

Džudita Gellere, Roberta Kapas centra kuratore, Ungārija
Es dodu priekšroku strādāt ar motivētiem, rūpīgiem un jutīgiem māksliniekiem, kuriem ir īpaši un raksturīgi viedokļi par dažādiem notikumiem un mirkļiem.