Intervija ar Dirku Brahmanu

Pirms pāris gadiem intervijā kādam beļģu žurnālam, Dirks Brahmans (Dirk Braeckman, 1958) savu darba procesu aprakstīja kā ceļojumu – viņš kādu satiek, pavada ar viņu laiku un tad vai nu uzņem fotogrāfiju, vai ne. Atvērtība pret apkārtējo pasauli ir klātesoša viņa attēlos – Brahmans netaisa sērijas, nestrādā pie projektiem; viņa fotogrāfijām piemīt sajūta, ka pieredzi ne vienmēr var konceptualizēt. Taču tas nenozīmē, ka par to neko nevarētu pateikt: “Fotogrāfa darbs ir nevis arhivēt neapstrīdamus faktus, bet mēģināt būt skaidram attiecībā uz intuīciju un cerību,” raksta Roberts Adamss (Robert Adams) savā pazīstamajā esejā Skaistais fotogrāfijā (Beauty in Photography).

Brahmans dzīvo un strādā Ģentē, Beļģijā. Pēdējo gadu laikā māksliniekam ir bijušas personālizstādes vairākos ievērojamos mākslas centros, tostarp LE BAL (Parīzē), De Pont (Tilburgā), De Appel (Amsterdamā). Viņš ir vieslektors Karaliskajā Mākslas akadēmijā Ģentē. Brahmans pārstāvēs Beļģiju 57. Venēcijas biennālē, kas tiks atklāta 13. maijā.

Vai vari pastāstīt par gaidāmo izstādi Venēcijā?

Izstāde Beļģijas paviljonā sastāvēs lielākoties no jauniem monumentāla izmēra fotodarbiem, kas tapuši uz baryta papīra. Tās ir unikālas izdrukas, ko veidoju savā melnbaltajā laboratorijā – telpā, kuru izmantoju kā darbnīcu. Šie darbi ir atbilde apjomam un ātrumam, kādā mūsdienās top attēli. Lēnums un pretestība ir pamatā gan šo attēlu radīšanas procesam, gan pašiem darbiem. Runa nav par fotogrāfijām, kuras acumirklī var atpazīt, bet gan par spēcīgiem attēliem, kas visu uzreiz neatklāj un nozīmei ļauj veidoties dialogā ar skatītāju. Tie ir klusi mirkļi, kuros briest darbība, aicinot skatītāju spekulēt un pašam radīt savus potenciālos stāstus.

Biennālē parasti neredzam īpaši daudz fotogrāfiju – vai domā, ka vēl joprojām pastāv plaisa starp laikmetīgo mākslu un fotogrāfiju?

Manuprāt ir atšķirība starp māksliniekiem, kas izmanto fotogrāfiju savā praksē, piemēram, Arnulfs Reiners (Arnulf Rainer), Ričards Prinss (Richard Prince), Jans Verkūzs (Jan Vercruysse), un fotogrāfiem, kas veido mākslas darbus – Džefs Vols (Jeff Wall), Volfgangs Tilmans (Wolfgang Tillmans), Andreas Gurskis (Andreas Gursky) un Tomass Rufs (Thomas Ruff). Tie ir divi dažādi leņķi. Ir cilvēki, kas saka, ka Vācijā vai Nīderlandē fotogrāfiju vairāk pieņem kā māksliniecisku mediju vai pat autonomu disciplīnu nekā Beļģijā, kur to vēl joprojām uzskata par zemāku. Nekad neesmu par to domājis valstiskā kontekstā vai arī no medija pozīcijām; es vienkārši esmu turpinājis darīt to, ar ko nodarbojos jau 30 gadus, tas ir – veidot attēlus.

Tu daudz eksperimentē melnbaltajā laboratorijā, strādājot ar fotogrāfijām fiziski, kā arī uzņem attēlus ar attēliem. To viegli varētu aprakstīt kā, teiksim, medija izpēti – vizuālas pārdomas par fotogrāfiju. Reizē, kad runā par saviem darbiem, bieži uzsver, ka tie ir par šo attēlu pieredzi. Tā kā tavi darbi vizuāli ir ļoti uzrunājoši un šķiet veidoti ļoti intuitīvi, vēlējos jautāt, vai to mērķis ir arī konceptuāls vai tas tomēr ir kaut kas cits?

Es nebūt neesmu konceptuāls mākslinieks, lai gan nereti mani darbi tā tiek interpretēti. Ir taisnība, ka es spēlējos ar fotogrāfijas mediju un lietoju to kā instrumentu. Reizē, tas, ko es daru, ir par pašu attēlu, nevis kādu ideju.

Tu strādā ar iespējām, ko sniedz analogās fotogrāfijas process. Kā tu jūties par šīs tehnoloģijas un melnbalto laboratoriju nākotni?

Es strādāju analogi, jo tas ir tas, ko es apguvu akadēmijā. Tas kļuva par manu instrumentu – vairāk gan sakritības, nevis kādu apzinātu iemeslu dēļ. Mans mērķis ir veidot interesantus attēlus. Man nav nekas pret digitālo fotogrāfiju; dažkārt, kad vēlos lietot krāsu vai veidot lielizmēra darbus, izmantoju digitālās tehnoloģijas. Vienlaikus es tiešām izbaudu analogo procesu – tas apvij visu manu māksliniecisko praksi.

Manuprāt, analogā fotogrāfija un darbs melnbaltajā laboratorijā kļūs daudz sarežģītāks, jo visi nepieciešamie materiāli paliek arvien dārgāki un retāki. Iespējams, tos vispār beigs ražot zemā pieprasījuma dēļ. Neskatoties uz to, mūsdienās vēl joprojām pastāv liela interese par analogajiem procesiem.

Jebkurā gadījumā, nejūtos tā, ka būtu atkarīgs no šo materiālu krājumiem. Vienmēr atradīšu citus resursus vai arī savus risinājumus. Piemēram, ja radīsies nepieciešamība, esmu gatavs arī taisīt pats savu papīru.

Vizuālā konsistence tavos darbos ir apbrīnojama – kā to panāc?

Tas nāk dabiski; tas ir veids, kā es taisu attēlus. Tā vietā, lai runātu par dažādām tēmām vai veidotu atsevišķas sērijas, turos pie konsekventas pieejas naratīvam, estētikai un vizuāliem motīviem.

Mūsdienās dzīvojam attēlu pasaulē, kur katra individuālā bilde kļūst arvien maznozīmīgāka. Šajā pasaulē, kur valda ātra mirkļu tveršana, tava metode ir diezgan lēna. Vai, tavuprāt, viens attēls var būt nozīmīgāks par kādu citu? Un, ja tā – kādā veidā?

Es vienmēr izpildu tādu kā vizuālu vingrinājumu, lai novērtētu savu darbu – cenšos ieskatīties nākotnē un iztēloties, kā skatīšos uz konkrēto fotogrāfiju pēc 15–20 gadiem. Vai šī bilde man tad liksies novecojusi vai tā mani vēl joprojām intriģēs? Atrast šādu pārlaicīgu kvalitāti – tas man ir vissvarīgākais.

Tomēr mani interesē arī skatītājs un viņa uztvere. Es vēlos, lai mani attēli nebūtu uzreiz atpazīstami, bet drīzāk aicinātu cilvēkus ieguldīt laiku un enerģiju, lai tos nolasītu un novērtētu. Mani darbi piedāvā citu pieredzi, atšķirīgu veidu, kā darboties ar attēliem. Man nepatīk salīdzināt vai definēt, kam būtu jāpiešķir lielāka nozīme. Es netiecos pēc tūlītēja apmierinājuma. Lielākoties apmeklēju vietas un neuzņemu tajās nevienu kadru vairākas dienas. Tādējādi es nesekoju Bresona idejai par izšķirošo mirkli; man nepieciešams sajust vietu, ar to savienoties un iepazīt tās raksturu, pirms pieņemu lēmumu to fiksēt. Es fotogrāfijas uzņemu ļoti spontāni, neko neplānoju iepriekš.

Tavos attēlos reti kad redzami vīrieši, lielākoties varones ir sievietes. Vai tam ir kāds iemesls?

Dažkārt manās fotogrāfijās parādās vīrieši, dažkārt arī es pats. Bilžu priekšmets izriet no apkārtnes konkrētajā brīdī, tas nav kaut kas iepriekš izkalkulēts vai plānots. Pieņemu, ka manu aci uzrunā sievietes forma, ka es to savienoju ar noteikta veida atmosfēru un estētiku.

Nosaukumi taviem darbiem ir ļoti nekonkrēti – tie lielākoties sastāv no dažādu burtu un ciparu kombinācijām. Ko tev tie nozīmē? Vai, tavuprāt, teksts ierobežo jēgas lauku taviem darbiem?

Visi vienmēr interesējas par mistiskajiem kodiem manu darbu nosaukumos. Patiesībā tas ir ļoti vienkārši – negribu, lai nosaukumi būtu aprakstoši vai didaktiski; negribu, lai tie kaut ko atklātu par attēlu, kad un kur tas ticis uzņemts. Darbu nosaukumi satur burtu kombināciju un datumu, kurā izveidota izdruka. Šī kombinācija noder tīri arhivēšanas nolūkiem. Tādējādi nosaukumā nekāda informācija netiek atklāta. Es gribu, lai skatītājs pieredz manus attēlus bez priekšstatiem par to, kas tie varētu būt.

Atšķirībā no daudziem mūsdienu māksliniekiem un fotogrāfiem tu nestrādā ar atsevišķiem projektiem, bet gan vienkārši konstanti attīsti savu praksi. Šķiet, ka māksliniekiem ir arvien lielāks spiediens racionalizēt un konceptualizēt to, ar ko viņi nodarbojas. Kāpēc tu izvairies veidot “projektus”?

Nav tā, ka es pilnībā izvairītos no darba pie atsevišķiem projektiem. Bieži, kad mani uzaicina strādāt pie kāda projekta, es piekrītu, ja tas sakrīt ar manu skata punktu un darbības virzienu. Es pieņemu, ka tas ir vienkārši jautājums par to, kam kurš dod priekšroku; es nepārtraukti attīstu un papildinu to praksi, kādu izveidoju jau sen atpakaļ. Tas, kas mani mākslinieciski uzrunā, nav mainījies, un man patīk ideja par to, ka nav iespējams noteikt, kurš attēls pieder kurai stadijai manā karjerā (izņemot, protams, ja esi manas darbības eksperts).

Kādu padomu tu dotu jauniem māksliniekiem mūsdienās?

Mēģini atrast savu rokrakstu un veidu, kā darīt lietas, nesalīdzinot sevi ar citiem pārmērīgi bieži.