FK jautā – Kā tu aprakstītu pašreizējo fotogrāfijas stāvokli?

FK turpina jautājumu sēriju Austrumeiropas un Ziemeļeiropas valstu foto festivālu un institūciju vadītājiem, lai atklātu viņu ikdienas darba aizkulises un priekšstatus par fotogrāfiju. Šoreiz jautājām, kā viņi raksturotu mūsdienu situāciju fotogrāfijā.

Vaclavs Maceks, Bratislavas Fotomēneša direktors, Slovākija:
Nav izteiktas tendences, kustības, kas būtu tikpat spēcīga un klātesoša kā postmodernā fotogrāfija 80. un 90. gados. Par laikmetīgās fotogrāfijas izaicinājumu uzskatu ambīciju pietuvoties cik vien tuvu iespējams laikmetīgajai mākslai, pārkāpt tradicionālās fotogrāfijas robežas un paplašināt fotogrāfiju ar konceptuālu kvalitāti.

Maira Dudareva, Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja, Latvija:
Manuprāt, fotogrāfija ir kļuvusi ļoti daudzveidīga un it kā ir grūti atrast, ar ko vēl varētu kādu pārsteigt, bet tajā pašā laikā tomēr arī jaunie fotogrāfi var atrast vietu šajā jomā. Pašlaik diezgan daudzi fotogrāfi pievēršas vecajām tehnoloģijām un noturīga ir interese par filmu izmantošanu. Neesmu veikusi pētījumu, bet, skatoties autoru portfolio, šķiet, ka šobrīd fotogrāfijā nozīmīgas ir emocijas, sajūtas, stāsts un vizuālas esejas.

Irina Čmireva, starptautiskā fotogrāfijas festivāla PhotoVisa mākslinieciskā vadītāja, Krievija:
Jauns vizualizāciju tehnoloģiskais līmenis. Jaunas iespējas mūsu mākslas drukai. Jaunas paaudzes balss spēks. Un daudz lielāka interese par fotogrāfijas vēsturi. Man šķiet, ka patlaban tā ir daudz vairāk atklāta nekā pat pirms desmit gadiem. Un tas atspoguļojas jaunajā mākslā.

Mindaugs Kavaļausks, Kauņas Fotofestivāla direktors, Lietuva:
Labas un saprātīgos apmēros izcilas fotogrāfijas pārprodukcija izveidojusi ēru, kurā cilvēki ar labām zināšanām un spēcīgu aizraušanos ar to, ko viņi mīl, piedāvā mums attēlus no nezināmām pasaulēm, uz kurām kino un pat televīzijai īsti nerūpētu skatīties vai tā nevarētu to atļauties. Starp svarīgākajām mūsdienu pasaules vērtībām jāierindo fotogrāfijas un fotogrāfu neatkarība. No demokrātijas viedokļa tā ir milzīga uzvara. Sīva konkurence starp darbu prezentācijas veidiem novedusi pie fascinējošas fotogrāmatu veidošanas pasaules un pilnīgi jaunas fotogrāfijas publikāciju kultūras, kas aptver milzums papīram līdzīgu materiālu. Pirms kādiem desmit gadiem fotogrāfi rīkoja izstādes, lai varētu izdot grāmatu. Patlaban notiek otrādi. Paradoksāli, ka interneta laikmetā šie divi veidi – izstāde un grāmata –, vieni no senākajiem darbu izplatīšanas paņēmieniem, darbu radītāju acīs kļuvuši par vispievilcīgākajiem. Taču nevajadzētu ignorēt fotogrāmatas uzvaras gājiena radītās briesmas. Grāmatu kultūra kļūst par galveno kanālu mākslas fotogrāfijas cirkulācijai un par katalizatoru tam, vai darbi kļūs par izstādēm. Runājot par tēmām, laikmetīgā fotogrāfija tās autoriem ir liels izaicinājums. Ko tu vari piedāvāt mākslas auditorijai, kas vēl nebūtu fotografēts vai vizuāli interpretēts? Ja tavi darbi ir “jauni un svaigi” un tev nerūp darbi, kas tikuši radīti 20. un 30., 60. vai 70. vai 90. gados, tu vari justies lepns par iekļūšanu kaut kādā top 500. Bet, ja tev nav nekā, ko teikt, pieverot acis uz milzīgo fotogrāfijas aisberga zemūdens daļu, tu sevi maldini. Piemēram, vernakulārās fotogrāfijas kolekcijas, pašportreti (tagad tos saucam par selfijiem) bija jau pirms gadu desmitiem, pat pirms gadsimta… Tāpēc man šķiet dīvaini, ka jaunie kuratori nenovērtē klasisku mākslas vēsturnieku darbus tikai tāpēc, ka dažas lietas tika izdarītas labi, pirms viņi bija piedzimuši.

Tūla Alajoki, Backlight foto festivāla direktore, Somija:
Tā ir interesanta un polifoniska. Jaunpienācējiem ir savas balsis un uzskati, to jūtu gan mākslas, gan žurnālistikas pieejā.

Marina Paulenka, festivāla Organ Vida direktore, Horvātija:
Tas ir visai plašs jautājums, jo diskusija var aiziet dažādos virzienos – varam runāt par sociālo tīklu un cenzūras ietekmi, sieviešu reprezentāciju, baltās rases vīriešu dominanci, temata popularitāti kopumā.
Laikā, kad apkārt cirkulē vairāk informācijas, nekā spējam izmantot, un tehnoloģijas pastāvīgi attīstās, es domāju, ir būtiski katram pašam meklēt zināšanas un izglītoties. Tas ir kaut kas, ko joprojām varam darīt pasaulē, kurā dažādu faktoru ietekmē medijs pastāvīgi mainās. Tāpat tiek augstu vērtēti autoru mikrostāsti un unikāls redzējums ar atšķirīgu pieeju tēmai vai medijam, kas ir viegli saprotams universālā līmenī.

Digitalizētā prakse mums ir palīdzējusi izprast, novērtēt un atgriezties pie analogajām tehnoloģijām un novērtēt priekšmetus kā objektus. Pilnīgi noteikti fotogrāfiju ir ietekmējušas fotogrāmatas, kas ir kļuvušas par mediju, ar kura palīdzību autori veido kaut ko taustāmu, kas var tikt izplatīts pa visu pasauli.

Arnis Balčus, festivāla Rīgas Fotomēnesis vadītājs, Latvija:
No vienas puses, fotogrāfija ir kļuvusi daudzveidīga, komunicējot ar dažādiem citiem medijiem (tēlniecību, performanci, grafiku, kino), taču, no otras puses, ir vērojama zināma stagnācija saturā un izpildījumā (daudzie fotostāsti no portretiem un ainavām par kārtējo izmirtošo ciematu nekurienē).

Nadja Šeremetova, FotoDepartament direktore, Krievija:
Pašreizējie procesi, ievietojot fotogrāfiju gan mākslas kontekstā, gan ārpus tā, nav nodalāmi ne tikai no tās iespējām kaut ko parādīt, bet arī no spējas padarīt realitāti redzamu. Tādējādi tā spēj atklāt kaut slēptu vai automatizētu, lietas, ko parastā uztveres režīmā, ārpus mākslas, neievērojam. Mūsdienu fotogrāfiem nepietiek ar jauku, pat vizuāli sarežģītu attēlu uzņemšanu. Viņiem ir jābūt māksliniekiem, kas novēro un interpretē realitāti, kopā ar prasmēm uzņemt attēlus formulējot arī savu viedokli. Fotogrāfija arvien vairāk kļūst par intelektuālu lauku. Un tas ir vienreizēji!

Katerīna Radčenko, Odesas/Batumi Fotodienu direktore, Ukraina:
Fotogrāfijas statuss Ukrainā joprojām ir neskaidrs un tikai sāk definēt savas robežas. Valstī nav nevienas izglītības iestādes, kas piedāvātu visaptverošu foto izglītību, tikmēr fotogrāfu aktivitātes ir balstītas uz komerciāliem vai amatieru principiem. Fotogrāfija kā mākslas veids attīstās aizkulisēs, taču drosmīgā, ātrā un atjautīgi eksperimentālā veidā.

Gžegožs Jermocevičs, Belostokas festivāla Interphoto mākslinieciskais direktors, Polija:
Mūsdienu pasaule, informācijas sabiedrības pasaule, ir pārpludināta ar attēlu miljoniem. Daži no tiem dzīvo tikai dažas sekundes, bet citi kļūst par laikmeta liecībām un ikonām. Fotogrāfija patlaban pēta visus cilvēka darbības laukus – no materiālās pasaules organizēšanas, sistematizēšanas un aprakstīšanas līdz popkultūrai un cilvēku atmiņai. Visur izmantojam to pašu aparatūru un programmatūru. Mēs padodamies mānijām – vienādai atspoguļojuma stilizācijai. Attēli kļūst vienādi, un individuālas balsis sakūst kopā plūstošā modernitātes straumē (Z. Baumans). Tā arī ir pamatproblēma, kā dēļ esam pārstājuši ticēt fotogrāfijām.

Džudita Gellere, Roberta Kapas centra kuratore, Ungārija
Kaut arī mājaslapās vai aplikācijās, kas ļauj dalīties ar attēliem, ir milzīga fotogrāfiju plūsma, joprojām ir veidi, kā saglabāt profesionālās fotogrāfijas jaudu un nodrošināt tās atdzimšanu. Pietiek atcerēties un salīdzināt, kā pirms vairāk nekā simt gadiem fotogrāfi reaģēja uz Kodak Brownie kameras parādīšanos.