Un Reinis Hofmanis
Līdz 20. augustam Latvijas Fotogrāfijas muzeja abos stāvos ir skatāma Reiņa Hofmaņa fotogrāfiju izstāde Un. Kā saka autors, šis “un” ir ne tikai lingvistisks saiklis, bet tam ir arī konceptuāla slodze – šis vārds “pilda saistošo, nesadalošo funkciju” starp divām šķietami polārām parādībām – “reliģisko un pagānisko”. Šeit gan jāatzīmē, ka, spriežot pēc izstādē redzamā, autors ar vārdu “reliģisks” nepārprotami domājis kristietību. Līdz ar to, pozicionējot sevi kā neitrālu vērotāju, viņš mēģina šķetināt, cik cieši mūsdienās sabiedrības apziņā kristietība saplūdusi ar pagāniskajām tradīcijām.
Latvijas sabiedrībai šāds vizuāls pētījums noteikti ir interesants, jo tas cieši sasaucas ar dziļiem kultūrvēsturiskiem slāņiem. Laikā, kad Eiropa piedzīvoja vēlīnos viduslaikus un pamazām noskaņojās renesansei, Latvijas teritorijā mītošie kurši joprojām nebija kristīti. Tai pašā laikā vairums latgaļu jau sen bija pieņēmuši kristīgo ticību. Savukārt 19. gadsimtā tieši jaunlatvieši bija vieni no aktīvākajiem sociāldemokrātisko ideju izplatītājiem tālaika Cariskajā Krievijā (nerunājot par Raini vai Vili Rīdzenieku – vienīgās Latvijas brīvvalsts proklamēšanas fotogrāfijas autoru, kas kopš 1905. gada grautiņiem ilgu laiku slēpās zem pseidonīma “Aleksandrs Mednis”). Šīs pretrunas arī veido mūsdienu latvieša izpratni gan par kristietību, gan pagāniskajām tradīcijām. Šī tēma patiesi interesē ikvienu sabiedrības locekli, kas vēlas paplašināt izpratni par kolektīvo identitāti.
Reinis Hofmanis par katru pētījumā iesaistīto pusi ir izvēlējies stāstīt atšķirīgā valodā. Muzeja pirmajā stāvā izvietotās fotogrāfijas nepārprotami stāsta par pagānisko, un tajās dominē simbolu valoda. Melnbaltās fotogrāfijās ir meklētas liecības par pagāniskajām komponentēm. Piemēram, redzamas meteņu maskas, kas sasaucas ar baltkrievu fotogrāfa Andreja Lenkeviča meklējumiem projektā Pagānisms, kas bija skatāms kim? Laikmetīgās mākslas centrā 2011. gadā. Reiņa Hofmaņa interese par pagānisko ir citāda. Viņš nemeklē antropoloģiskas liecības, bet mēģina skatītājā ar simbolu palīdzību reflektēt sakrālo – pirmatnējo arhetipu. Šajā kontekstā liela loma ir sievietes skulptūras attēlam (dzīvē tas varētu būt arī kapa piemineklis), kas zināmā mērā ilustrē Lielo Māti (Magna Mater) un sasaucas ar kādu no daudzajām latviešu mitoloģijas “mātēm”.
Autora izvēlētie izteiksmes līdzekļi, veidojot šo kolekcijas daļu, nav tik daudz orientēti, lai iesaistītu skatītāju vizuāli apceļot attēla plakni, gremdējoties perspektīvas dziļumā un attēla plānu dalījumā. Tieši otrādi, autors bieži izmanto apgrieztās perspektīvas un plakaniskas kompozīciju uzbūves, lai nepārprotami izceltu attēloto vizuālo zīmju simbolisko nozīmi. Fotogrāfijas pirmām kārtām tiek lietotas vizuālās valodas funkcijai, un autors ir rūpīgi piemeklējis nepieciešamo uzbūvi. Šajā gadījumā vizuālo zīmju iekškadra savstarpējais salikums un to kombinācija telpā ir daudz nozīmīgāka vēstījuma uzbūvē, nekā tas būtu, veidojot virspusēji estetizētu attēlu.
Citāds skats paveras muzeja otrajā stāvā. Šīs fotogrāfijas nepārprotami ilustrē kristietību. Lielākoties fotogrāfijas ir indeksiālas – atspoguļo dažādu sabiedrības indivīdu subjektīvo attieksmi pret reliģiju. Īpaši interesanta šajā kolekcijas daļā šķiet palu laikā applūdušā meža fotogrāfija, kurā ūdens ir ar sarkanīgu nokrāsu. Neapšaubāmi šīs izstādes kontekstā rodas asociācijas ar Kristus asinīm un vīnu. Šie darbi ir būvēti citādi. Tie ir telpiskāki, daudz vairāk detaļu un līdz ar to – piesaistes ikdienai. Vairāk mūsdienu kultūrantropoloģisko detaļu, kas padara kristietību daudz saprotamāku un praktiskāku.
Trešajā stāvā eksponēto darbu gaišā tonalitāte atsauc atmiņā Protika Sarkera melanholisko projektu Kas paliek?, kurā jautās ne mazāk eksistenciālas pārdomas un saikne ar mūžīgajām vērtībām. Atšķirība starp abiem autoriem ir tāda, ka Reini Hofmani vairāk interesē kolektīvā apziņa, bet Protiks Sarkers veica savas personiskās attieksmes revīziju pret vecvecākiem.
Izstādes anotācijā autors saka, ka jautājums, “vai šo mijiedarbību (starp kristīgo un pagānisko) ir nepieciešams atšķetināt vai pretstatīt?”, tomēr savu viedokli viņš ir paudis. Ir skaidrs, ka tumšā tonalitātē, lielākoties tumšā diennakts laikā ar zibspuldzes gaismu izraujot no tumsas objektus un ietērpjot melnos rāmjos, rodas priekšnosacījums negatīvam stereotipam pret pagānisko. Arī dziļi simboliskā valoda liecina par to, ka autoram pagānisms šķiet kaut kas mistisks un tāls. Savukārt otrajā stāvā gaisīgi gaišo toņu fotogrāfijas, ierāmētas baltos rāmjos, nebūt nestāsta par kristietības asiņaino vēsturi, zinātnes un kultūras “tumšajiem” viduslaikiem un mūsdienu medijos atspoguļotajiem seksuālajiem skandāliem, bet gan par cerību, kuru sniedz ticība pestīšanai. Vēstījuma reālistiskums liecina par to, ka pašam autoram kristietība ir saprotamāka un reālāka dzīves komponente. Arī pats nošķīrums ar starpstāvu pārsedzi ir jau pārkāpis uzstādījumu vērot neitrāli. Tādēļ skatītājs saskaras ar konkrētā autora subjektīvu interpretāciju par doto tēmu.
Jā, šis stāsts ir par pagānismu, kristietību “un” Reiņa Hofmaņa vēlmi izzināt to abu mijiedarbību sevī, jo ikviena cilvēka zemapziņā saduras gan pirmatnējā, gan modernā pasaules uztvere, ko nereti apliecina tieši latviešu kultūra un tradīcijas, un šeit autors ir neitrāls. Viņš runā par to, kā pagāniskā tradīcija ir asimilējusies kristīgajā un kā kristīgā, lai ielaistu saknes, ir pieņēmusi pagānisko. To labi ilustrē tautas tērpa klātbūtne kristīgā kulta rituālā. Reiņa Hofmaņa darbs Un parāda spēju, saglabājot savu viedokli un attieksmi, nenoliegt pretējo nostāju, jo cilvēces vēsturē nekas nav radies tukšā vietā, bet daudz kam mijiedarbojoties.
