Intervija ar Evu Saukāni

Eva Saukāne (1988) absolvējusi ISSP fotogrāfijas skolu un ieguvusi maģistra grādu fotogrāfijā Mid Sweden Universitātē Zviedrijā. Pēdējā studiju gadā izveidojusi foto grāmatas maketu Roots (Saknes), kas pēdējo gadu laikā guvis atzinību dažādos pašizdoto grāmatu konkursos un izstādīts starptautiskos festivālos, tajā skaitā, Encontros da Imagem fotogrāmatu konkursā Portugālē, foto grāmatu festivālā Felifa Argentīnā; Riga Self Publish 2016 un 2017 un iekļauts Tipi Bookshop Beļģijā. Grāmata izstādīta Efti organizētā pasākumā Plural Madridē 10 jaunāko latviešu fotogrāmatu vidū, kā arī izstādīta Galeri Kontrast Stokholmā un eksperimentālā filmu festivāla Process ietvaros Kaņepes Kultūras centrā Rīgā un iekļuvusi Harriban Award finālistu vidū.

Foto grāmata Roots kļuvusi arī par izdevniecības Kult Books pirmo projektu. Šā gada 24. augustā, Stokholmā, Hagerstenas mežā notika oficiālā grāmatas prezentācija, bet 2. septembrī grāmatu prezentēs Rīgā, Baltijas Analogās laboratorijas atklāšanā Lienes ielā 19.

Tavas fotogrāmatas pamatā ir 20 gadus veca atrasta filmiņa. Pastāsti par atrašanas procesu un kā tu izlēmi sākt ar to strādāt.

Tajā laikā es studēju Zviedrijā, un man bija jāgatavojas maģistra darbam. Tā kā es biju izvēlējusies ievākt materiālu Latvijā, pāris mēnešus darbam gatavojos Rīgā. Tobrīd arī biju praksē Latvijas Fotogrāfijas muzejā, kur pētīju fotogrāfiju albumus, līdz padziļinātāk sāku skatīt arī to, kas atrodas pašas mājās. Tieši šajā laikā atradu sava vectēva Valentīna kameru. Jau vairākus gadus viņš nav starp mums, bet viņa kameras, fotoarhīvs un fotoalbumi visu šo laiku bija manā rīcībā. Atklāju, ka kamerā joprojām ir filmiņa. To attīstīju un paņēmu līdzi uz Zviedriju. Tā nu intereses pēc vienā no brīvajiem vakariem filmiņu noskenēju. Skatot pirmo kadru, man uzreiz bija tā sajūta – wow, riktīgi interesanti. Turpinot skenēt pārējo filmu, sapratu, ka visas daļas ir vienotas un ka tas neparastais raksts pāri fotogrāfijām, visticamāk, ir pelējums.

Sākotnēji šis atradums likās personisks un nedomāju, ka to varētu kaut kur izmantot. Vienkārši likās, ka tas ir kaut kas neredzēts, un vēlējos ar atklājumu dalīties. Protams, pirmie bija mani kursa biedri, ar kuriem pārrunājam neparastā raksta rašanās iespējas, analizējām attēlu, pelējumu, laika un ārējās vides ietekmi.

Vērojot attēlus, pārsteidz neparastā raksta vienmērīgums. Tas ir tik savdabīgs un neredzēts, ka rodas jautājums par pašu kameru. Kādos apstākļos tā visu šo laiku bija atradusies?

Fotoaparāts bija pilns ar ķepīgiem putekļiem. Tas ilgu laiku atradās vectēva dzīvoklī. Viņš bija īsts dabas vīrs, krāja visādas mantas, nekad neko nemeta ārā, turklāt viņam patika pazust mežā, lasot sēnes un ogas. Rezultātā dzīvoklis bieži bija pilns ne tikai ar viņa paša sakrātām mantām, bet arī ar dažādām dabas veltēm. Tāpēc domāju, ka tas mikroklimats pats par sevi varēja būt diezgan interesants. Viņam bija ļoti daudz kameru. Visā šajā mantu burzmā viņš, visticamāk, aizmirsa par šo vienu, kurā kādreiz bija ielicis filmiņu un iesācis fotografēt. Turklāt, pirms es filmiņu izņēmu ārā no kameras, izbildēju vēl divus pēdējos kadrus. Pēc tam attīstot, redzēju, ka pelējuma raksts turpinās arī uz maniem kadriem.

Kādas idejas šis darbs iemieso?

Tā kā mana maģistra darba tēma bija ģimenes albumi un atmiņas, atrastā filmiņa to papildināja un virzīja uz pārdomām par laika relativitāti un atmiņu subjektivitāti.

Kā esmu interpretējusi pati sev, šis vienotais, garais attēls reprezentē atmiņas, kas laikā gaitā transformējas. Pelējums attēlos ir atstājis tādas pašas pēdas, kādas laiks spēj atstāt atmiņās, tām paliekot abstraktām, mainoties, apaugot ar jauniem stāstiem vai arī izgaistot pavisam.
Attēli ir pietiekoši abstrakti, bet tai pašā laikā parādās klasiskas fotogrāfijas ainas: ainava, portreti, ģimenes pusdienas pie galda, kapu kopiņas apkopšana, koncerts, arī pašportrets. Pelējums ir netipiski audzis tam visam pāri, izveidojot interesantas kompozīcijas un savdabīgu dialogu ar pašu attēlu. Tas paver tik daudz interpretācijas iespējas. Parādās kaut kas, ko tu nevari izskaidrot. Tur, manuprāt, slēpjas tā maģija.

Tava darba nosaukums ir Saknes. Ko tev pašai nozīmē šis jēdziens?

Viens ir tīri vizuāli. Pelējums atgādina koka saknes. No otras puses, šim vārdam ir vairākas nozīmes. Man ir svarīgas ģimenes saknes. Atpazīstamākā bildē, pēc kuras es nosaku filmiņas vecumu, ir mana māsīca Laura, viņa filmiņā ir kādus piecus gadus veca, tagad viņai ir 25. Tas ir vienīgais laika atskaites punkts.

Kā tu nonāci līdz lēmumam veidot grāmatu?

Bija palikušās divas nedēļas līdz pašizdoto fotogrāmatu konkursa Self Publish Riga iesūtīšanas beigām. Tā kā jau pēc filmas noskenēšanas sapratu, ka filma visā garumā ir vesels stāsts, atlika tikai atrast īsto reprezentācijas formu, to nemainot un nedalot atsevišķās lapās. Pateicoties tam, ka mūsu skolā bija brīva pieeja printeriem un papīram, es arī uzreiz izmēģināju veidot mazas grāmatiņas un dažādus locījumu veidus. Sapratu, ka vislabāk der tāds akordeona tipa locījums. Tajos apstākļos varēju uzreiz realizēt savu ideju un pēc izveidošanas to uzreiz aizsūtīju konkursam. Liels bija prieks un gandarījums par grāmatu saņemt skatītāju simpātiju balvu.

Pastāsti par savu sadarbību ar jauno izdevniecību Kult Books un cik ļoti jaunais grāmatas dizains atšķirsies no pašizveidotās grāmatiņas?

Izdevniecības vadītājs Janne Rīkonens (Janne Riikonen) ir mans bijušais kursa biedrs. Viņš ir bijis klāt kopš filmiņas atrašanas līdz izdotajai grāmatai. Pēc studiju beigām viņš izveidoja savu izdevniecību. Tā kā viņš jau zināja manu grāmata un tās makets bija izveidots, likumsakarīgi sanāca, ka tieši šī grāmata ir viņa izdevniecības pirmā grāmata.

Pārrunājot grāmatas dizainu, bija svarīgi saglabāt minimālismu un filmiņas vienoto veselumu. Lai arī bija pārrunas par papildu tekstu, pēc ilgiem mēģinājumiem un piesaistot vairākus autorus, grāmata kļuva pārāk sarežģīta un zaudēja savu pirmatnējo vērtību, kas savā ziņā ir abstrakta un katram raisa savu interpretāciju. Gribējās saglabāt grāmatas kodolu. Runājot par grāmatas formu, tā ir nedaudz lielāka, lai varētu katru attēlu labāk izpētīt. Tā vairs nav akordeona tipa, bet tika atrasts veids, kā to atdarināt. Grāmata iesieta tā sauktajā french folding veidā. Šķirstot joprojām liekas, ka viss ir vienots. Attēls nevienā brīdī nepārtrūkst. Arī teksts grāmatas beigās ir atstāts lakonisks.

Ko tev nozīmē fotogrāmatas veidošana? Kāpēc nepietiek, piemēram, ar izstādi?

Šī konkrētā darba sakarā tieši grāmata šķiet atbilstošs prezentācijas veids. Esmu pārliecināta, ka, ja šīs fotogrāfijas būtu bijušas attīstītas pirms 20 gadiem, tās noteikti būtu nonākušas ģimenes albumā. Grāmatai kā materiālam objektam piemīt ģimenes albuma īpašības – atkārtotas apskatīšanas iespēja, to var turēt rokās un izšķirstīt, pāršķirstīt, kad un kur vēlies. Tas piešķir arī intimitāti, ko nevar panākt ar izstādi. Izstāde ir laicīgs pasākums, bet grāmatai ir paliekoša vērtība.

Taču man šim darbam patīk rast arī arvien jaunus reprezentācijas veidus izstādes, projekciju veidā. Līdzīgi kā tas tika izstādīts festivāla Process ietvaros, kur tā drīzāk bija audiovizuāla performance.