Meklējot fotogrāfiju Tallinas Fotomēnesī
Pirmais jautājums, kas rodas pēc Tallinas Fotomēneša galveno izstāžu apmeklēšanas, – kur pazudusi fotogrāfija? Patiesi, tāda veida attēlu, kādus mēs visbiežāk redzam fotogrāfijas festivālos, – sociālu reportāžu, glezniecisku ainavu un dokumentālu autorprojektu – , Tallinā bija mazāk nekā instalāciju, video un pat gleznu.
Kad 90. gadu sākumā Igaunijas Mākslas akadēmijā atvēra fotogrāfijas nodaļu, tajā nodarbojās ne tikai ar fotogrāfiju, bet arī ar dažādām laikmetīgās mākslas izpausmēm – instalācijām, video, multimedijiem utt. Nodaļa bija tāda kā saliņa jeb patvērums radoši izpausties alkstošajiem studentiem citādi konservatīvajā iestādē, apmēram kā savulaik Vizuālās komunikācijas nodaļa Latvijas Mākslas akadēmijā. Būtiski, ka šajā nodaļā notiek arī pedagogu aprite, un patlaban mācībspēku kodolu veido 30- un 40-gadnieki, kas paši samērā nesen bijuši studenti. Lai saprastu nodaļas un savā ziņā arī igauņu fotogrāfijas nozares māksliniecisko virzienu, atliek paskatīties, ko Tallinas Fotomēnesī piedāvā paši pedagogi – Laura Kūska (1982) izveidojusi virtuālās realitātes projektu, Reimo Vosa-Tangso (1976) – skaņas instalāciju, bet Marge Monko (1976) – vides instalāciju no arhīvu fotogrāfijām. Pateicoties izglītībai, izveidojusies situācija, ka ne vien fotogrāfija ir integrēta laikmetīgajā mākslā, bet vairums pašlaik aktīvo mākslinieku regulāri savos darbos izmanto fotogrāfiju. Igaunija ir viena no retajām valstīm, kur fotogrāfijas nozare nav kaut kāds atsevišķs veidojums ar savu infrastruktūru. Attiecīgi igauņu fotogrāfus tikpat kā nemana fotopasaules galvenajos pasākumos – Arlas fotofestivālā, Unseen vai Paris Photo –, toties daudz biežāk viņus redzam Venēcijas biennālē, Manifestā vai izstādāmies tuvējā reģiona mūsdienu mākslas muzejos: KUMU, CAC, Kiasma, Moderna Museet un Zacheta.
Tallinas Fotomēneša centrālā izstāde Image Drain jeb attēlu plūdi, ko kūrējusi Dienvidāfrikā dzimusī, Norvēģijā dzīvojošā Anteja Baisa (Anthea Buys), vislabāk iezīmē problēmjautāmus ar un ap fotogrāfiju laikmetīgās mākslas kontekstā. Šajā izstādē nav nevienas tīras divdimensionālas fotogrāfijas pie sienas. Fotogrāfija ir realitātes reprezentācija, un reizēm šis tiešums var traucēt, ja mākslinieks grib piedāvāt abstraktāku, daudzslāņaināku vēstījumu. Arī kuratore nepiedāvā kādu konkrētu izstādes koncepciju no izsmalcinātiem filozofijā, socioloģijā, estētikā vai antropoloģijā balstītiem tekstiem, bet gan atstājusi izstādes lasījumu skatītāja paša ziņā. Fakts, ka izstādei un darbiem nav atbildības kaut ko obligāti paskaidrot vai izstāstīt, ļauj fotogrāfijai (lai arī integrētai instalācijās, objektos, gleznās un video) iedarboties uz skatītāju tāpat kā iedarbojas, piemēram, abstraktais ekspresionisms vai mūzika.
Tallinas Fotomēneša kontekstā vērts arī izcelt fotogrāfijas gadatirgu, kas norisinās katru gadu. Tajā akcentēti mākslinieki, nevis galerijas, programmu veidojot gan no galeriju, gan atklātā konkursa iesniegumiem. Šoreiz gadatirgū piedalījās 38 mākslinieki, arī Darja Meļņikova un Diāna Tamane no Latvijas. Tamane turklāt saņēma balvu – starptautiskā kuratoru žūrija izraudzījās divu mākslinieku darbus (otra ir Kristīna Oleka no Igaunijas), ko iegādāsies kāda no ārvalstu muzeju kolekcijām.
Fotomēneša mākslinieciskā direktore Laura Tūtsa izstāžu un pasākumu atklāšanās runās regulāri akcentēja Tallinas Fotomēnesi kā laikmetīgās mākslas biennāli, laikam jau lai attaisnotu fotogrāfijas deficītu un pretenzijas uz plašāku kontekstu. Arī biennāles avīzes ievadslejā varam lasīt organizatoru pārdomas par to, vai būtu prātīgi atteikties no nosaukuma “fotomēnesis”, jo programmai ar fotogrāfiju ir visai nosacīts sakars. Esot nolēmuši, ka tomēr ne, jo tā ir tradīcijas saglabāšana, turklāt mēs dzīvojam fotogrāfisku attēlu virpulī, kas vairāk vai mazāk ietekmē arī mākslu kopumā. Atliek tam piekrist un vēl piebilst, ka šādu multimediālu izstāžu un pasākumu pasniegšana fotogrāfijas pasākuma kontekstā uzdod jautājumus par medija pielietojamību, tā robežām, fotogrāfiska attēlu lomu ikdienā, mākslā u. tml. Tas ļauj Tallinas Fotomēnesim izskatīties gana progresīvam uz tradicionālo fotofestivālu fona. Turpretim, ja to visu pasniegtu tikai ar laikmetīgās mākslas biennāles birku, notikums zaudētu novitātes un izaicinājuma raksturu.
