Latvijas fotogrāmata: Laikmeta ritmi

FK turpina rubriku, kurā iepazīstinām ar interesantākajām pagājušā gadsimtā Latvijā izdotajām fotogrāmatām.

Šoreiz esam izvēlējušies grāmatu Laikmeta ritmi, kuru izdevniecība Liesma laida klājā 1981. gadā 25 000 eksemplāru tirāžā. 188 lappušu biezās grāmatas autori ir arhitekti Gunārs Asaris (1934) un Ivars Strautmanis (1932–2017), kā arī fotogrāfs Laimonis Stīpnieks (1936). Grāmatā ir melnbaltas fotogrāfijas ar ēkām, interjeriem un dažādiem pilsētvides elementiem galvenokārt Rīgā, kas vietām papildināti ar ēku un rajonu plānojumiem. Ēkas lielākoties ir dažādi sabiedriski nozīmīgi objekti – biroju kompleksi, viesnīcas, kafejnīcas, kinoteātri, ēdnīcas, slimnīcas u. tml. Fotogrāfijas tapušas no 1967. līdz 1974. gadam, kad Stīpnieks, pēc izglītības arhitekts, uzņēma arhitektūras fotogrāfijas žurnālam Māksla, kā arī sadarbojās ar Rīgas galveno arhitektu Gunāru Asari. “No projekta līdz grāmatai pagāja kādi septiņi gadi, jo izdevniecība to visu laiku atlika, līdz beigās mapīte ar manām fotogrāfijām kaut kur nozuda. To pavisam nejauši atrada kādā no izdevniecības subotņikiem (sestdienas talka) – tā bijusi aizkritusi aiz skapja,” atceras Stīpnieks, kurš mūsdienās vairāk pazīstams kā teātra fotogrāfs. “Mans pluss bija, ka es vidi redzēju kā arhitekts, nevis kā profesionāls fotogrāfs,” savu lomu projektā novērtē Stīpnieks, grāmatas veidošanu atceroties kā ilgu un mokpilnu ceļu. “Kopējā iecere paredzēja likt grāmatā gadsimta laikmeta zīmes, tātad arī agrāko laiku, bet attiecīgām institūcijām bija jāpierāda, ka tas arī attiecas uz padomju arhitektūru, tas bija jāiestāsta.” Padomju laikiem netipisko grāmatas projektu esot virzījis Ivars Strautmanis, bet pārliecināt attiecīgās institūcijas palīdzējis fakts, ka Strautmanis un Asaris bija saņēmuši Ļeņina prēmiju – augstāko Valsts apbalvojumu PSRS. Fotogrāfijas grāmatai visi trīs autori esot atlasījuši kopā, bet pie dizaina Stīpniekam vairs neesot bijusi teikšana, jo tolaik nebija pieņemts jaukt pienākumus – grāmatas autoru darbs parasti beidzās līdz ar materiālu iesniegšanu izdevniecībai.

Grāmata ir drukāta dobspiedē, kas attēlos izceļ detaļas, bet tumšos toņus padara īpaši dziļus un piesātinātus. Vairākos atvērumos Stīpnieka fotogrāfijas izvietotas tā, lai veidotu vizuālu saspēli starp padomju modernismu un viduslaiku arhitektūru. Grāmatas tekstā, kas pieejams četrās valodās (latviešu, krievu, angļu un vācu) un ko rakstījuši abi arhitekti, tiek iezīmēta gan problēma – straujā Latvijas urbanizācija –, gan tās risinājums – veiksmīga arhitektūra un celtniecība, jaunos būvobjektus harmonizējot ar senajiem. Līdz ar to fotogrāfijas var uztvert kā apliecinājumu, ka pilsētplānošana ir uz pareizā ceļa. Taču ir skaidrs, ka grāmatas teksts, kā jau daudzos padomju izdevumos, ir kaut kas līdzīgs projekta pieteikumam mūsdienās, kur varai (naudas devējiem, cenzūrai) tiek argumentēts projekta svarīgums. Nelasot tekstu, fotogrāfijas piedāvā aizraujošu, savdabīgu un pat nedaudz sirreālu ceļojumu pilsētvidē pirms pusgadsimta.