Adams Pančuks: Sapņi bieži vēsta par realitāti vairāk, nekā mēs to nojaušam

Adams Pančuks (1978) ir viens no Polijas fotogrāfu kolektīva Sputnik biedriem. Kolektīva mērķis kopš dibināšanas 2006. gadā ir dokumentēt dzīvi bijušajās Varšavas bloka valstīs. Patlaban Sputnik projekts Pazaudētās teritorijas (Lost Territories), kas daļēji tapis arī Latvijā, apceļo Eiropas muzejus un galerijas. Adamam Varšavā tikko atklāta personālizstāde, kur mēs satikāmies.

Patiesībā pirmo reizi tikāmies pirms pāris gadiem, kad viņš fotografēja Latvijā Pazaudēto teritoriju projekta ietvaros. Es tolaik strādāju viņam par fikseri, meklēju cilvēkus, kas piekristu, lai fotografē viņu sapņus. Adamu aizrauj ideja nofotografēt nenofotografējamo – sapņus, kolektīvo bezapziņu, lietas, kas neatstaro gaismu, bet kurām, viņaprāt, ir kaut kāda pievienotā simboliskā vērtība.

Kāpēc tu izvēlējies strādāt Latvijā un kāpēc izvēlējies tādu tēmu?

Strādāt Latvija bija ļoti pragmatiska izvēle, jo tas ir ļoti tuvu un vēl nekad nebiju apmeklējis Baltijas valstis. Teiksim, ka šāds brauciens bija ļoti izdevīgs. Sputnik ideja jau kopš pašiem mūsu pirmsākumiem ir, ka mēs koncentrējamies uz Centrāleiropu un Austrumeiropu. Mēs vienkārši mentāli esam tuvāki šai postpadomju telpai nekā Rietumeiropai. Mūsos ir palicis kaut kas no tās sistēmas. 2016. gadā apritēja 25 gadi kopš PSRS sabrukuma. 2008. gadā nolēmām, ka šī gadadiena būtu labs iemesls paskatīties, kā šīs valstis dzīvo tagad. Patiesībā tas ir labs jautājums, vai PSRS ir tā pa īstam sabrukusi. Protams, politiski tā vairs neeksistē, taču tad, kad tu dodies uz Baltkrieviju vai Vidusāzijas zemēm, kuras joprojām ir cieši saistītas ar Krieviju, politiski, militāri, ekonomiski atkarīgas no tās, liekas, ka varbūt nekas daudz nav mainījies. Es vēlējos veikt estētisku eksperimentu, cenšoties strādāt citā vizuālā stilā. Sapņi bija varbūt nedaudz dīvaina tēma.

Kā tu pie tās nonāci?

Vēlējos strādāt ar metatēmu, kaut ko tādu, ko varētu darīt dažādās zemēs, ne tikai vienā. Man trūkst žurnālista iemaņu, lai intervētu cilvēkus. Bet esmu pamanījis, ka sapņi bieži vēsta par realitāti vairāk, nekā mēs to nojaušam. Zemapziņā ir ļoti daudz informācijas par realitāti. Lasīju interviju ar Jungu, kurā viņš stāstīja, ka 30. gadu vidū viņam bija daudz pacientu, kuri sūdzējās par murgiem un bailēm, tā, it kā viņiem būtu bijusi neapzināta nojauta par Otrā pasaules kara tuvošanos. Šai zemapziņas līmenī viņi juta, ka kaut kas nav kārtībā. Man gribējās saprast, kas notiek cilvēku zemapziņā šai ļoti trauslajā laikmetā ar visiem tiem draudiem no Krievijas puses un politisko situāciju pasaulē vispār. Gribēju noskaidrot, kāda neapzināta informācija uzpeld naktīs.

Vai noskaidroji, kas mūs sagaida?

Nu, daudzi varbūt sapņo par personiskām lietām, sapņos iztēlojas savu individuālo nākotni, bet es atceros, Latvijā bija viens cilvēks, kurš bija sapņojis par to, ka Latviju pārņems ķīnieši. Beigu beigās viņa sapnī tas nenotika. Ķīnieši pamanījās pārņemt Krieviju, bet apstājās tieši pie Latvijas robežas. Atceros arī tavas māsas sapni par Staļinu, kurā viņš gatavoja zupu no tomātiem un bebru astēm viņas piemājas dārzā, piedāvājot to nobaudīt. Staļins atvainojās un vairākkārt lūdza piedošanu, apgalvojot, ka nav ļaunuma iemiesojums. Manā izpratnē, tas paceļ jautājumu – līdz kādai pakāpei Otrais pasaules karš un tā notikumi ir klātesoši bijušās padomju republiku iedzīvotāju dzīvēs. Daudzās republikās, piemēram, Baltkrievijā, vēl joprojām ir aktuāla šī Otrā pasaules karā radītā uzvaras propaganda.

Vai tu plāno turpināt šo projektu?

Pazaudētajās teritorijās katrs veidoja savu individuālo projektu, tāpēc vēlos pabeigt savu projektu ar individuālas grāmatas izveidošanu. Plānoju apmeklēt vēl citas valstis šī projekta ietvaros – piemēram, Gruziju un Ukrainu.

Ir tāds termins salvage ethnography, ar ko apzīmē mākslinieka vēlmi attēlot izzūdošas tradīcijas un dzīvesveidu. Nu, piemēram, kad fotogrāfs, fotografējot laukus, atstāj aiz kadra traktorus un kokakolas pudeles, kas ir kļuvušas par vietējo iedzīvotāju ikdienu, un tā vietā ietērpj savus subjektus tautas tērpos un ieliek viņiem rokās grābekļus. Šis žanrs nereti tiek kritizēts par to, ka tas attēlo tikai un vienīgi idealizētu mākslinieka priekšstatu par pagātni. Tas, ko tu dari projektā Karczeby, ir kaut kas citādāks, tu sper vēl vienu soli tālāk. Man ir tāda sajūta, ka tu pats izdomā šos tēlus un rituālus, kas redzami tavos darbos. Vai tevis fotografētie cilvēki sevi pazīst tevis radītajos konceptos?

Pirmos trīs gadus es vēlējos dokumentēt pārmaiņas ciematā. Sāku 2005. gadā, tas bija vienu gadu pēc tam, kad Polija pievienojās Eiropas Savienībai. Sapratu, ka ciemats izmainīsies ļoti ātri. Tāpēc fotografēju visu, ko varēja nofotografēt. Traktorus, mājas, visu, ko varēja atrast. Taču ātri sapratu, ka man nekas no tā nesanāks, jo šīs izmaiņas bija pārāk milzīgas, lai to visu aptvertu vienā darbā.

Man vissvarīgākais šķita parādīt cilvēka un dabas savstarpējās attiecības, cik atkarīgi mēs esam no dabas. Man šķiet, ka pirms 20 vai 30 gadiem cilvēki vairāk apzinājās savu atkarību no dabas. Tagad varbūt tas ir piemirsies. Klimata pārmaiņas notiek tāpēc, ka cilvēki nesaprot, cik ļoti esam atkarīgi no dabas. Protams, šī atkarība ir vairāk saskatāma laukos. Šķiet, tas ir svarīgākais iemesls, kāpēc nolēmu mainīt sava projekta uzsvaru. Sākumā tas bija iecerēts vairāk kā dokumentāla reportāža, bet tas nestrādāja tā, kā to biju iedomājies.

Tas bija ap to laiku, kad nomira mans vectēvs. Viņa bērēs mācītājs, kurš pazina manu ģimeni 30 gadus, teica runu par zemi, kuru viņš kopis 30 gadus un kurā tagad atgriežas. Tie bija ļoti spēcīgi vārdi, un es tai brīdī sapratu, ka manos darbos tā pietrūkst.

Ja tu man vaicā, līdz kādai pakāpei fotogrāfijas ir mans personīgais redzējums, tad es teiktu, ka daudz maz aptuveni 50%.

Kad parādīju bildes ciemata iedzīvotājiem, no sākuma viņi tās vērtēja vienkārši – patīk vai nepatīk, kā parastas fotogrāfijas, kā ģimenes albumu. Pēc tam, kad es uzaicināju viņus uz izstādes atklāšanu un bildes sāka publicēt, cilvēki sāka runāt par tām. Viņi diskutēja, piemēram, par bildi, kurā bija ziema un viens vecs vīrs turēja rokā pulksteni. Saskatīja tajā simbolismu, ka vecajam vīram nav vairs atlicis daudz laika. Viņi sāka tās bildes redzēt citā līmenī.

Es neliku viņiem izmantot kaut ko īpašu. Fotografēju viņu pašu lietas. Sākumā fotografēju arī traktorus. Tās bildes var apskatīt manā mājas lapā, sērijā ar nosaukumu Zemes ritmā. Strādājot pie grāmatas, sākumā mēģināju tajā iekļaut arī reportāžas tipa bildes, taču beigās nolēmu to nedarīt. Man tas prasīja ļoti ilgas pārdomas.

Tu sacīji, ka, iespējams, nekas daudz nav mainījies bijušajā PSRS, ka patiesībā PSRS turpina eksistēt kā kaut kāds mentāls koncepts. Taču Sputnik projekta nosaukums ir Pazaudētās teritorijas, un daudzi darbi tajā koncentrējas uz pagātni, atmiņām par sen pagājušiem kariem utt. Man ir tāda sajūta, ka daudziem fotogrāfiem bijušajā PSRS teritorijā ir sarežģītas attiecības ar pagātni. No vienas puses, mēs vēlamies šo pagātni nokratīt no pleciem, no otras puses, tās PSRS drupas ir tik estētiski vilinošas, eksotiskas, kaut kas tāds, pēc kā ir pieprasījums, un vienlaikus, saprotams, tā ir arī mūsu ikdienas sastāvdaļa.

Jā tas ir tiesa. Man radies iespaids, ka cilvēkiem vēl joprojām trūkst šīs sociālās drošības, kuru savā ziņā garantēja Padomju Savienība. Tas ir iemesls, kādēļ Lukašenko Baltkrievijā ieguva varu 1994. gadā. Viņš saprata šo domāšanas virzienu un piedāvāja turpināt šādu sistēmu. Fasāde, kuru redzam aiz šīs padomju robežas, ir vizuāli pievilcīga. Rodas vilinājums koncentrēties uz šo vizuālo aspektu. Tomēr tā rodas kārtējā klišeja. Es šādu darbības veidu izslēdzu. Esmu vairāk ieinteresēts atklāt mazāk uzkrītošos slāņus. Domāju, šī mentālā PSRS sabrukšana joprojām notiek. Nosaukums Pazaudētās teritorijas nozīmē, ka tās ir teritorijas, kuras pazaudējusi PSRS. Protams, var uzdot jautājumu, vai tās ir kaut kādā ziņā pazaudējušās. Vai tās joprojām ir pazaudējušās.

Man ir sajūta, ka postpadomju sabiedrība bieži ir apsēsta ar pagātni. Iespējams, tieši tāpēc, ka vēl joprojām dzīvojam pārejas periodā, mēs meklējam veidus kā sevi kulturāli definēt.

To vairāk var sajust Latvijā nekā Polijā. Kad šī padomju sistēma sabruka, Polijas valdība bija apsēsta ar dekomunismu. Polijā vēl joprojām valda sentiments par šo laiku. Nevis sentiments par sistēmu, bet par laiku. Es domāju, ka cilvēki vēl joprojām meklē savu identitāti.

Jā, bet tad man ir jautājums, vai Austrumeiropa ir tik homogēna. Uzlūkojot tavas bildes, man rodas sajūta, ka Polijā tu tomēr jūties vairāk kā mājās, esi vairāk gatavs iesaistīties diskusijās par kaut kādiem identitātes jautājumiem. Minskā tapušās bildes Es esmu Vogue (I am in Vogue) ir daudz vairāk tūristiskas, tai pašā laikā tās varbūt vairāk vēsta par to, kā cilvēki tur dzīvo. Es gan arī saprotu, ka Minskā tev bija mazāk laika sava projekta realizēšanai.

Jautājums, vai Austrumeiropa ir homogēna, ir retorisks. Neņemot vērā dažas nacionālas līdzības, kā viesmīlība un atvērtība, mēs nevaram runāt par homogenitāti.

Tev ir taisnība, fotogrāfijas, kas uzņemtas Polijā, ir atšķirīgas. Tās atspoguļo drīzāk ilgas pēc harmonijas. Tās atšķiras no Baltkrievijā uzņemtajām.

Man ir draugs baltkrievs, kurš dzīvo Varšavā. Viņš man sacīja, ka ir skumji, ka nav tādas baltkrievu dvēseles. Ir tikai šī postpadomju dvēsele. Kad biju Baltkrievijā, izjutu to tīri fiziskā, estētiskā līmenī. Cilvēki tur ir apsēsti ar to, viņi tērē 70% no savas algas, lai tērptos moderni.
Fotogrāfijas no Baltkrievijas ir centieni sasniegt šo dvēseli. Pirmā stadija bija vizuālais ietērps, aiz kura centos kaut ko saskatīt. Tāpēc tas šķiet nozīmīgi. Man šķiet, tam ir dārgumu kastītes konstrukcija. Nākošajā braucienā plānoju jautāt par viņu sapņiem un man būs iespēja iedziļināties Baltkrievijas dvēselē.