Latvijas fotogrāmata: Septiņos lokos

FK turpina rubriku, kurā iepazīstinām ar interesantākajām pagājušā gadsimtā Latvijā izdotām fotogrāmatām

Aplūkojot 70. un 80. gadu Latvijas fotogrāmatas, grūti atrast kādu, kura būtu iztikusi bez dzejas klātbūtnes – gandrīz katrā var atrast pa dzejas rindai, visbiežāk no Raiņa, Ojāra Vācieša vai latvju dainām. Arī paši literāti regulāri iemūžināti dažāda rakstura fotoalbumos – gan tematiskos, gan individuālu fotogrāfu monogrāfijās. Visa Padomju Latvijas fotomāksla tās tēlaino sižetu un glezniecisko izteiksmes līdzekļu dēļ bieži tiek salīdzināta ar dzeju. Tomēr daudzos albumos dzejas klātbūtne šķiet kā šabloniska liekvārdība, it kā baidoties, ka pašas fotogrāfijas bez teksta nespēs būt gana poētiskas un dziļas.

Viens no veiksmīgiem dzejas un fotogrāfijas sadarbības gadījumiem ir izdevniecībā Liesma 1979. gadā izdotā grāmata Septiņos lokos (tirāža – 15 000). Tajā skatāmas fotogrāfa Jura Krieviņa (1933–2000) fotogrāfiskās interpretācijas Raiņa dzejoļu krājumam Gals un sākums (1912). Grāmatas atvērumi veidoti gana konceptuāli – vienā pusē ir tikai dzejoļu virsraksti vai atsevišķs fragments, otrā – fotogrāfija, tādā veidā starp tekstu un attēlu veidojot asociatīvu mijiedarbību. Ievadvārdus grāmatai rakstījusi rakstniece un literatūrzinātniece Saulcerīte Viese (1932–2004). “[Fotogrāfija šeit nav] ilustrācija, bet līdzskaņa. Varbūt pat pretstatījums, kurš prasa skatītāja aktīvu līdzdalību atbildes rašanā, skatītāja iekļaušanos nebeidzamajā pasaules izpratnes un mākslas veidošanas procesā,” viņa raksta. Attēli lielākoties ir liriski, retāk – abstrakti, daudz dabas motīvu, tomēr vairākos redzamas pavisam konkrētas personas – dažādi kultūras darbinieki, kuru identitāte atklāta tikai parakstu tulkojumos krievu valodā. Piemēram, blakus parakstam Uz mīlu atsaucies publicēts attēls ar sievieti, kas sēž pie galda, bet fonā – glezna ar Raini un Aspaziju. Sieviete, kas fotografēšanas brīdī novieto grāmatu uz galda, ir gleznotāja Rita Valnere. Kādā citā attēlā ar parakstu Kalna galā ieraugām kāda vecāka vīra portretu profilā – tas ir dzejnieks Jānis Sudrabkalns. Tagad atliek tikai minēt, kāpēc brīvu asociāciju plūsmu stimulējošus attēlus traucēt ar konkrētu kultūras personību klātbūtni un pārāk tiešu simbolu izmantošanu (Raiņa pieminekli, krūšutēlu, memoriālo muzeju), bet, visticamāk, tam pamatā ir Jura Krieviņa ikdienas darbs un interese par literatūru. Būdams aktīvs kultūras dzīves dokumentētājs, viņš veidoja materiālus dažādām grāmatu ilustrācijām – biogrāfijām, monogrāfijām, rakstu krājumiem un gadagrāmatām. “Viņa veidotās izstādes par Dziesmu svētkiem, kultūras darbiniekiem, par latviešu strēlniekiem, par Krišjāni Baronu un tautasdziesmu bija būtisks ieguldījums tautai vitāli svarīgu procesu izpratnē. Ar īpašu mīlestību viņš veidoja [izstādi un grāmatu] Septiņos lokos, meklēdams iespēju dzejnieka simbolus izteikt fotosimbolos,” tā Saulcerīte Viese rakstīja Krieviņa nekrologā laikrakstā Diena. No mūsdienu viedokļa, šī grāmata ir viens no retajiem piemēriem, kur dzejas un fotogrāfijas saplūšana ir kas vairāk par novecojošu modes kliedzienu no aizgājuša laikmeta.