Tehnoloģiju romantika
Vēl līdz 1. aprīlim Latvijas Fotogrāfijas muzejā apskatāma latviešu fotogrāfa Kārļa Berga pirmā personālizstāde Re, ko Dievs sadarījis. Fotogrāfijās, kas tapušas no 2016.–2017. gadam, autors aktualizē mūsdienu tehnoloģiju ietekmi uz sabiedrību, kā rezultātā cilvēku saziņas līmenis ir nepārtrauktā tiešsaistē.
Kārlis Bergs (1990) apguvis fotogrāfiju Andreja Granta meistarklasē un ISSP skolā, studējis arī Čikāgas Mākslas institūta skolā un Braitonas Universitātē, kur ieguvis bakalaura grādu tēlotājmākslā. Pašlaik viņš studē Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā. Tāpat kā šo, arī iepriekšējos Berga darbus caurvij kopīgi jēdzieni – vienotība un kopā būšana, pētot to neizskaidrojamo saiti, kas mūs visus savstarpēji vieno.
Ieejot izstādes pirmajā telpā, kur aplūkojama instalācija ar telekomunikāciju vadiem uz grīdas, man radās jautājums, vai pa tiem drīkstu staigāt? Kad muzeja darbiniece man pateica, lai tikai dodos iekšā un, ja vēlos, varu arī nofotografēties (lielākā daļā izstādes apmeklētāju tā dara), droši devos bradāt cauri savai netaustāmajai ikdienai. Uzmanīgi staigājot pa vadiem un domājot par muzeja darbinieces komentāru par apmeklētāju vēlmi telpā fotografēties, vēl vairāk nostiprinājās pirmais iespaids – neesmu vienīgā, kas jūt, ka šeit ir atļauts apbrīnot ikdienā nepieejamos saziņas instrumentus. Trešā stāva priekštelpā uz ekrāna redzamas skaitļu rindas, kas mēra ātrumu, kādā tiek raidīts signāls no Fotomuzeja uz autora lauku māju, tās rada papildu saziņas slāni, jo ar šī ekrāna palīdzību tiek izveidota vēl viena saikne ar ārpasauli.
Izstādes tālākajā telpā sastopamies ar fotogrāfiju tās klasiskākā izpratnē, taču eksponētu ne tik klasiskā veidā – uz grīdas uzstādītā fotogrāfija un tajā redzamais saturs pārveido izstādes telpu par it kā vienu no fotogrāfijās redzamajām ainavām. Starp ainavu un atsevišķo objektu fotogrāfijām iekļautie dokumentālie cilvēku tuvplāni, kas mazliet atgādina stock estētiku, attēlo šo cilvēku iespēju atrasties divās vietās vienlaicīgi – kaut kur starp reālo atrašanās vietu un virtuālā sarunas biedra lokāciju.
Šī mūžīgi aktuālā, bet mākslā jau daudzkārt interpretētā tēma par tehnoloģiju neviennozīmīgo ietekmi uz cilvēci, kas bieži vien attēlota didaktiskā veidā, man atstāja vainas apziņas pēcgaršu, ka tomēr esmu tehnoloģiju laikmeta upuris. Berga personālizstāde man ir kā patīkami svaigs gaiss, jo tajā saglabājies fotogrāfijas romantisms, ar vienojošām krāsu gammām, kurās jūtama gan nopietnība, gan smalkums, turklāt robeža starp estētiski pievilcīgu asprātību un šo kvalitāšu pārspīlēšanu ir ļoti šaura.
Tā kā izstādītā fotogrāfiju sērija nav kārtējā laikmetīgās tēmas ģeneralizācija vai līdz ar galiem pievilkta sasaiste ar attēloto materiālu, kas it kā atbrīvo autoru no atbildības par darba saturisko kvalitāti, ir interesanti aplūkot darbu, kurā ir jūtama jau iepriekš veidota mērķtiecīga idejas attīstība, kas laikmetīgajā mākslā nu jau ir retums. Un, lai gan mūsdienu mākslas izpildījuma veidi ir bezgalīgi, jebkuru darbu potenciāli padarot par abstraktu mūsdienu tulkojumu bez skaidra radošā materiāla, Kārļa Berga poētiskā izpildījuma maniere tomēr atgādina, ka esam zinātnes attīstības ieguvēji.
