Atklās Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2018 centrālo notikumu – izstādi Ekrāna ēra I: Pašportrets

12. aprīlī plkst. 18.00 Rīgas mākslas telpā atklās biennāles centrālo notikumu – Ingas Brūveres un Mariē Šēvoldas (Marie Sjovold, NO) kūrēto starptautisko izstādi Ekrāna ēra I: Pašportrets sadarbībā ar Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu apvienību un Rīgas mākslas telpu par to, kā tehnoloģijas iespaido un pārvērš cilvēku priekšstatus par sevi, attiecībām, dabu. Atklāšanas laikā notiks arī Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2018 Balvas Meklējam jauno fotogrāfijā! finālistu – Diānas Tamanes (LV), Tāvi Suisalu (Taavi Suisalu, EE) un Kristīnes Madjares (LV) apbalvošanas ceremonija un darbu skate. Izstāde norisinās Latvijas valsts sitmgades programmas ietvaros. 

Izstādē Ekrāna ēra I: Pašportrets piedalās mākslinieki: Anna Ceta (Anna Zett, DE), Aneta Gžešikovska (Aneta Grzeszykowska, PL), Džūno Kalipso (Juno Calypso, UK), Antuāns Katala (Antoine Catala, FR/US), Keita Kūpere (Kate Cooper, UK/NL), Kristina Olleka (Kristina Ollek, EE) & Kerts Vīarts (Kert Viiart, EE), Pols Peipers (Paul Paper, LT), Jīke Shorla (Juuke Schoorl, NL) & Franks Kolkmans (Frank Kolkman, NL), Līga Spunde (LV), Šarlote Tīsa-Ēvensena (Charlote Thiis- Evensen, NO), Elina Vainio (Elina Vainio, FI), Hanness Vīdemanis (Hannes Wiedemann, DE). 

Stāsts ir par 21. gadsimta cilvēkiem, kuri apkārtējo pasauli cenšas sakārtot digitālās sistēmās,  kas savukārt rada izmaiņas gan ikdienas paradumos, gan uztverē un apziņā. Izstādē skarto jautājumu loks ietver vairākus identitātes aspektus – ķermeņa, dzimuma, sociālo, vēsturisko identitāti. Mākslinieki savos darbos no dažādām pusēm piekļūst jautājumam: kā šodienas tehnoloģiskajai telpai piemērojas cilvēka dabai piemītošās emocionālās izpausmes – jūtas, sāpes, līdzcietība? 

Skandināvu mākslinieces Šarlote Tīsa-Ēvensena pievērsusies bērniem un pusaudžiem, kas vēl tikai veido savu identitāti. Rokas pieskāriens, apskāviens, ūdens liešana uz kaila ķermeņa māca fiziski sazināties tiem, kas jau kopš agras bērnības apguvuši un pieņēmuši saziņu ar digitālo ierīču starpniecību. Elinas Vainio video pievēršas citai raksturīgai modernās sabiedrības īpatnībai – vientuļa vīrieša apsēstībai ar komforta ierīcēm, kas arvien dziļāku izpleš plaisu starp viņu un ārējo pasauli.

Atšķirīgi dokumentālās fotogrāfijas žanrā jautājumu risina vācu fotogrāfs Hanness Vīdemanis, kurš dokumentējis Amerikas mazpilsētā mītošas ķermeņa hakeru kopienas darbību. Viņi nelegāli izstrādā un implantē pašu ķermeņos ierīces, tiecoties mākslīgi uzlabot savas cilvēciskās spējas un kļūstot par sava veida kiborgiem. Savukārt britu māksliniece Keita Kūpere pievēršas cilvēka ķermenim virtuālā pasaulē, kas darbojas saskaņā ar kapitālisma ierastajiem ražošanas un iznīcināšanas principiem. Trīs ķermeņi – viens skulpturāli perfekts, otrs ievainots, trešais bojāts – videoinstalācijā liek meklēt patvēruma vietu sevī.

Vācu māksliniece Anna Ceta abstrahē un kritizē mūsdienu dabaszinātņu progresa ideoloģiju, salīdzina paleontoloģiju un neirozinātni. Viņas videoklipā maģiskā apļa, ringa, zootropa simbolā apvienota meiteņu boksa cīņa un nervu sistēmas šūnu vizualizācija optisko kabeļu tīklā. Savukārt nīderlandiešu autoru Jīkes Shorlas un Franka Kolkmansa video jūtīgi uzrāda digitālās un fiziskās pasaules vizuālās analoģijas, poētiski salīdzinot skārienjūtīgo ekrānu ar cilvēka ādu.

Arī lietuviešu fotogrāfs Pols Peipers nodevies pārdomām, kā tehnoloģijas ietekmē mūsu ikdienas dzīvi. Viņa skatījums ir optimisma, ironijas un humora pilns, radošai darbībai atrodot nebeidzamu potenciālu plaisā starp cilvēka un mākslīgā intelekta subjekta redzi. Analizējot Microsoft izstrādāto vizuālās atpazīšanas sistēmu, kas Ķīnā, piemēram, atpazīst studentu sejas, viņš konstatē, ka vientuļu suni savannā sistēma var sajaukt ar zebru baru.

Gandrīz tiešā nozīmē uz dzīvi viedtālruņa ekrānā pārvācies franču mākslinieks Antuāns Katala, kura darbs kā digitālā leļļu namiņā ataino viņa bērnības situācijas – asprātīgi animētas psiholoģisku traumu cilpas, kurās viņš kā aktieris un režisors vienā personā risina savas saskarsmes problēmas, lai izprastu citu cilvēku domas un jūtas.

Ar ironisku pašportretu sēriju no feministiska skatpunkta izstādē pārstāvēta Lielbritānijas māksliniece Džūno Kalipso, kura atraktīvi demonstrē sievišķīgus skaistuma rituālus. Turpretim poliete Aneta Gžešikovska ar tiešu skarbumu parāda, kā sievietes tēlu (attēlu) erotiski saistošās detaļās dekonstruē androcentrisks vīrieša skatiens.

Igauņu mākslinieces Kristinas Ollekas videoinstalācija aizskar aktuālo tēmu, kā padarīt jaunu un aizraujošu veco šobrīd, kad jebkas jau pāris stundu laikā var novecot. Latviešu mākslinieces Līgas Spundes Kiberbomzis kopējā sarunā iesaistās ar pārdomām par informācijas haosu un mūsdienu cilvēku digitālo datu patēriņa paradumiem. 
Izstādē iekļautie foto un videodarbi daudzveidīgi reflektē esošo situāciju un, meklējot stabilitāti tajā, tiecas iesaistīties jaunos domāšanas veidos par evolūciju un sevi.

Pilnu Rīgas Fotogrāfijas biennāles notikumu programmu skat.: http://www.rpbiennial.com/programma.html

2018. gadā izvēlētais biennāles nosaukums I Like Your Face, izmantojot sejas metaforu, izceļ komplicētos identitāšu un nozīmju veidošanas procesus. Seja ir gan maska vai loma, ko mēs ikdienā uzņemamies, gan attēls, ko ieraugām, skatoties uz otru. Sociālajos tīklos mēs bieži atzīmējam, ka mums kaut kas patīk (like) – taču ko mēs patiesībā redzam un ko iztēlojamies? Vai ir iespējama sastapšanās ar citādo nekategorizējot un netematizējot? Festivāls pievēršas šo attiecību problemātikai, izjautājot, kā mūsdienu tehnoloģiju izmainītajā garīgajā klimatā izpaužas cilvēku emocionālā pasaule un kā iedomāta piederība kādai fantastiskai realitātei sadzīvo ar ikdienas sociālajām identitātēm.

Rīgas Fotogrāfijas biennāle ir starptautisks laikmetīgās mākslas notikums, kas fokusējas uz vizuālās kultūras analīzi un māksliniecisku reprezentāciju. Fotogrāfijas jēdziens festivāla nosaukumā apvieno dažādas attēla veidošanas mākslinieciskās prakses, kas 21. gadsimtā turpina transformēt laikmetīgās mākslas valodu. Biennāles tematika aptver jautājumus no kultūras teorijas līdz aktuāliem sociālpolitiskiem procesiem Baltijas un Eiropas reģionā. Rīgas Fotogrāfijas biennāle tiecas fiksēt un mākslas festivāla formātā piedāvāt kopīgi izprast pasaulē notiekošās pārmaiņas, tulkojot mūsdienās tik sarežģīto un piesātināto vizuālo valodu jēgpilnās attiecībās − starp ikdienu, kameras objektīvu, vēstures materiālu, laikmetīgo mākslu, tehnoloģijām un nākotni.