Latvijas fotogrāmata: Tēvu zemes sargs

Padomju gados bieži izdeva fotogrāmatas par nozīmīgiem kultūras darbiniekiem (piemēram, par Mirdzu Ķempi, Andreju Upīti) un svarīgām iestādēm (piemēram, par laikrakstu Cīņa vai rūpnīcu VEF); fotostāstus izmantoja arī, lai pierādītu vēsturisku notikumu patiesību (par Latvijas “brīvprātīgu” iestāšanos PSRS vai strēlnieku varoņdarbiem).

1989. gadā izdevniecībā Avots 5000 eksemplāros iznākusī grāmata Tēvu zemes sargs ir viens no izcilākajiem piemēriem, kā ar fotogrāfijas palīdzību tiek strukturēts jēgpilns naratīvs par konkrētu tēmu. Grāmata ir veltīta Baltijas robežapsardzes apgabala karavīriem, sekojot viņu ikdienas gaitām dienestā, atpūtā un ģimenē. Izdevumu sastādījusi dizainere Jeļena Spirina (1954). “Man iepriekš bija veiksmīga sadarbība ar Avotu, veidojot grāmatu Latvijas meži (1987), domāju, ka tāpēc mani arī paaicināja. Kad saņēmu fotogrāfijas, man palika slikti,” atceras māksliniece, kura sākotnējo izjemateriālu uzskatījusi par nekvalitatīvu un tāpēc nolēmusi piesaistīt jaunus fotogrāfus. Fotoceļojumos pa Baltijas kara apgabalu tika sūtīti Raimonds Rencis (1942) un Oļģerts Melgalvis (1940), kas iepriekš bija saņēmuši atzinību par albumu Piemiņa (1980), kurā dokumentēti Otrā pasaules kara pieminekļi Latvijā. Dizainere deva fotogrāfiem konkrētus norādījumus, kādas situācijas un pozas ir jāfotografē. Rencim, kurš pazīstams kā kaislīgs aktu fotogrāfs, par darba procesu palikušas pozitīvas atmiņas: “Mūs visur ļoti jauki uzņēma – labi baroja, izguldīja. Katrā robežpunktā nodzīvojām divas trīs dienas, tad mūs aizveda tālāk. Tādā veidā mēs visu Baltijas krastu apbraukājām.”

Izdevums ir ideoloģiska laikmeta nodeva – pēc Renča vārdiem, tas esot bijis jādara, lai varētu saņemt atļauju fotografēt dabas ainavas piejūrā citam albumam Dzimtais krasts (1987), jo padomju laikā piejūras zona bija militarizēta valsts robeža, tāpēc daudzviet tāpat vien fotografēt nevarēja. Tomēr Tēvu zemes sargs parāda fotogrāfijas iespējas, kas citos padomju albumos tika izmantotas reti vai kūtri – ar secīgi uzņemtiem kadriem imitēta kustība, prasmīgi strukturēti sižeti (no spriedzes līdz liriskām beigām) un naratīva dimensijas (dramaturģija, telpiskums, cēlonība).