Intervija ar Lauru Kūsku
Laura Kūska (1982) ir igauņu māksliniece, kas galvenokārt strādā ar fotogrāfiju, video un instalāciju. Savos darbos viņa lielākoties pievēršas identitātes konstruēšanas tēmai un attiecībām starp skatītāju un attēlu. Viņa mācījusies Igaunijas Mākslas akadēmijā (maģistra grāds fotogrāfijā, 2008) un Tartu universitātē (bakalaurs semiotikā un kultūras teorijā, 2005). Patlaban strādā par docenti un projektu vadītāju Igaunijas Mākslas akadēmijas Fotogrāfijas nodaļā. Laura piedalās Rīgas Fotomēneša centrālajā izstādē Jaunais šiks, kas no 9. maija līdz 3. jūnijam būs skatāma Rīgas Kongresu namā.
Vai vari pastāstīt vairāk par darbu, ko redzēsim Rīgas Fotomēnesī?
360 grādu video darbs ir horeogrāfisks ceļojums uz attālumu starp ķermeņiem un vidi, skatītāju un attēlu, ideju par patiesu “es”, realitāti ar aizdevumiem un citātiem vēlmju globālajos standartos. Video vienlaicīgi var skatīties viens skatītājs (Rīgas Kongresu namā būs vienas VR brilles). Grozot galvu un skatoties apkārt, skatītājs kļūst par dejotāju/horeogrāfijas izpildītāju, uz kuru skatās citi izstādes apmeklētāji. Tāpēc videoklipa skatīšanās kļūst par procesu, kurā redzama skatīšanās horeogrāfija. Vēl viena darba daļa ir fotogrāfiski attēli, kas izskatās pēc kadriem no VR brillēs redzamā video. Attēli ir izdrukāti un piestiprināti pie koka sienas apakšējās daļas Rīgas Kongresu nama otrajā stāvā, ēkā ar lielākoties marmora un koka interjeru, kuru pabeidza būvēt 1982. gadā. Skatītāji, ejot garām attēliem, secīgi tos aktivizēs – it kā būtu redzama filma (atsaucoties uz Edvarda Meibridža kustības fotogrāfijām).
Kā tu raksturotu savas intereses fotogrāfijā un mākslā?
Es strādāju ar cilvēku uzvedību, vēlmēm un ķermeņa sniegtajām iespējām. Savos darbos galvenokārt izmantoju fotogrāfiju, video un instalāciju. Lielākā daļa manu darbu ir saistīti ar antropoloģisku vizuālo materiālu pārstrādi. Mani jaunākie darbi pievēršas identitātes konstruēšanai un tās saiknēm ar vidi un vizuālām uzvedības pazīmēm. Kā mēs rīkojamies kā sociālas būtnes – gan individuālā, gan kolektīvā līmenī.
Kas bija lielākais izaicinājums, strādājot ar VR?
Virtuālās realitātes video ir ļoti daudz datu, un nepieciešams dators, kas spēj tos apstrādāt. Tāpēc lielākais izaicinājums ir būt atkarīgai no datoriem, lai beigās nodotu cilvēcisku pieredzi skatītājam – cilvēkam.
Kāda ir tava ikdiena Tallinas Mākslas akadēmijā?
Mans darbs ir pasniegt nodarbības, vadīt studentus viņu radošajā procesā, mēģināt atvērt viņu resursus un zinātkāri. Projektu vadības daļa nozīmē viesprofesoru lekciju, meistarklašu, projektu un studentu braucienu organizēšanu.
Ko tu domā par fotogrāfijas vietu Igaunijas laikmetīgajā mākslā?
Laikmetīgās mākslas joma un mākslinieki, kas strādā ar fotogrāfiju, ir aktivizējušies pēdējās desmitgades laikā. Tas ir nepārtraukts process. 2011. gadā māksliniece Marge Monko aizsāka Tallinas Fotomēnesi. Šī iniciatīva nu ir kļuvusi par nozīmīgu starptautisku laikmetīgās mākslas un vizuālās kultūras biennāli, kuras mākslinieciskā vadītāja ir Laura Tūtsa un izpilddirektore – Kadri Lāsa.
Nozares aktivizēšanai palīdzēja arī Igaunijas Laikmetīgās mākslas attīstības centra izveide. Tā ir privāta organizācija, kuras mērķis ir veidot stratēģiskus starptautiskus sakarus, piemēram, vedot kuratorus uz Igauniju un sūtot māksliniekus uz rezidencēm ārzemēs.
Ir bijušas daudzas citas iniciatīvas mazākā mērogā. Fotogrāfija ir daļa no instrumentiem, ko izmanto laikmetīgie mākslinieki. Šajā laukā notiek ļoti daudz un notiks vēl vairāk – šis ir aizraujošs laiks!
