Stāsts par šiku
Valodniekiem šiks ir “elegantums, izsmalcinātība (parasti ārišķīga)”. Ja jau ārišķība, tad tā ir viegli fiksējama ar fotokameru aplūkošanai citā laiktelpā. Taču Rīgas Fotomēneša izstāde Jaunais šiks apliecina, ka ārišķības demonstrēšana, pat ja tā ir tik materiāla un taustāma, nav viss tik vienkārša. Apskatot izstādi Kongresu namā, sapratu, ka fotogrāfija kā realitātes pēdas pati par sevi maz ko vēsta, jo manā prātā veidojās un pārveidojās cits stāsts, kas turklāt maz sasaucās ar pašu fotogrāfu programmas paziņojumiem. Turklāt jums noteikti šis stāsts veidosies pavisam citādi, ja būsiet izvēlējušies citu izstādes apskates maršrutu.
Sāksim ar kuratoru Arņa Balčus un Alņa Stakles izvēlēto nosaukumu. Ārišķībai šika definīcijā ir nepārprotami negatīvs jēdziena modifikators. Šiks ir pretstatīts kaut kam īstam, pamatīgam, laikā nemainīgam; šajā gadījumā – mākslai, kuras mājvieta ir izstādes zāle. Fotoizstāde izaicina šo moralizējošo attieksmi. Vairāku autoru sērijas, papildinot un komentējot cita citu, parāda daudz nopietnāku “ārišķības” iesakņošanos mūsu dzīvē. Irina Popova projektā ar smalku nosaukumu Nepabeigtā princeses grāmata apkopojusi sociālajos tīklos atrodamo vārda un uzvārda māsu profilu bildes. Tiecoties pie izcilības, prinča meklējumos meitenes nemaz nebaidās no fotogrāfiskiem štampiem un vienveidības. Visām Irinām Popovām ir identiska neverbālā komunikācija, viņas vienādi parāda savu ķermeni… Bet protams, tā dara daudzas jo daudzas meitenes un sievietes. Tātad mākslas estētika maz nosaka ķermeņa prezentāciju. Pat arī visuresošās vizuālās reklāmas kanoni nav noteicoši. Kasjas Bielskas fotogrāfijās sievietes un vīrieši izvēlas citus sevis rādīšanas veidus, ignorējot apģērba kodus un kompozīcijas principus.
Lilija Limjana Kungos un kalpos izjauc skaidru kategorizāciju “augstais/zemais”. Kungu telpas dizains un kadrā iekļuvušie priekšmeti neļauj droši spriest par viņu gaumi un sociālo statusu, bet kalpi, ja arī atpazīstami kā kalpi pēc priekšauta, tad poza, sejas izteiksme, ieņemtā vieta telpā liek šaubīties par tēla interpretāciju.
Pulksteņu reklāmu atdarināšana Marges Monko sērijā Desmit pāri desmitiem stilu sajaukumu parāda ar formas un satura kontrastu. Pēc formas fotogrāfijas ir tehniski ļoti smalki un rūpīgi izstrādāti roku tuvplāni ar ģeometriskām kompozīcijām. Taču pēc satura šī refleksija par eleganto un izsmalcināto reklāmas valodu ir visai banāla. Sieviete un vīrietis ir romantiski sadevušies rokās, taču mūsu iedomāto jūtu vietā viņus vieno rokas pulksteņa zīmols un saskaņotie pulksteņa rādītāji harmonizē mīlnieku sirds pukstus.
Maijas Tammi saldūdens polipu fotogrāfijas liecina, ka tā nu ir iekārtota daba. Vienkāršākie organismi ļoti veiksmīgi spēj vairoties un efektīvi reģenerēt sevi pa daļām.
Secinājumi? Izstādes stāsts ir atvērts, jo vienlīdz aktīvi raisa domas “par” un “pret”. Un tā ir kuratoru veiksme. Fotogrāfijas liek skatītājam interpretēt redzēto, iesaistot savu pieredzi. Interpretācija var sākties no jebkuras vietas, rosinot nepārtrauktu secinājumu ķēdi. Jēga? Nesteigties ar kategorisko morālo un estētisko spriedumu par lietām.
