Sieviešu pusē

Man vienmēr ir diezgan grūti komentēt sociāli aktīvu feminisma mākslu, jo es nekad nezinu, ar ko runāju: vai “mēs” ir tie tradicionāli aizspriedumainie cilvēki, kuri nesaprot, ka sievietei arī ir jūtas, seksualitāte un tiesības, vai tie izglītotie un emancipētie, kuri nesaprot, kā var nesaprast, ka sievietei arī ir jūtas, seksualitāte un tiesības. Pieļauju, ka līdzīgi jūtas arī mākslinieki un izstāžu veidotāji, kuri tomēr veic šo svarīgo misiju, jo daļa mūsu sabiedrības joprojām ir ar šokējoši seksistiskiem uzskatiem un feministu sociālais aktīvisms ir absolūti nepieciešams, tāpat kā vēstures, kultūras vēstures un tradīciju pārlūkošana, kas palīdz saprast, kā tieši nostiprinājušies aizspriedumi, kas joprojām sekmē dzimumu nevienlīdzību, sievietes ķermeņa objektivizāciju un deformētu izpratni par partneru seksuālajām vēlmēm.

Rīgas Fotomēneša ietvaros rīkotā Vilna un zīds. Jaunā erotika ir izstāde ar spēcīgu konceptuālo pamatojumu un izaicinošu mērķi dekonstruēt tradicionālo aktu, kurā “sievietes ķermenis tiek padarīts par materiālu – jēlmasu – mākslinieka (vīrieša) ideju realizēšanai”. Koncepcijas izstrādē izstādes kuratore Jana Kukaine vadās pēc seksualitātes pētnieces Naomi Vulfas teorijas, kas uzskata seksualitāti par sociāli konstruētu parādību, no kā izriet, ka sievietes apspiešana un viņas vēlmju diskreditēšana nav “dabiska” un “instinktīva” (kā mums mēģina ieskaidrot), bet balstīta tikai sociālajā netaisnīgumā un tradīcijā, tostarp diskriminējošā mākslas tradīcijā, kam var atrast daudzus piemērus arī Latvijas mākslinieku un fotogrāfu darbos. Izstāde būvēta uz vecās un jaunās erotikas pretstatījuma pamata, kur “veco” pārstāv patriarhāli klasiskā tradīcija, bet “jauno” laikmetīgi feministiski darbi, kas rāda priekšzīmi, kā izskatītos mākslas kanons, ja tiktu ņemta vērā sievietes seksualitātes izpratne un vēlmes.

Pirmkārt, jāmin, ka izstādē ir apskatāmi patiešām iespaidīgi un intriģējoši mūsdienu mākslinieku darbi, tostarp provokatīvās mākslinieces Mētras Saberovas fotogrāfiju sērija Neviens viņai virsū tāpat aiz laba prāta nekāps. Gan jau ka jaunavību zaudējusi ar gurķi ;)(tvnet.lv) (2016) un māksliniecei veiktās himenoplastijas operācijas liecības, arī Kaspara Beķera drag mākslinieku portreti, kas veido saskanīgu kompozīciju ar gandrīz gadsimtu atpakaļ uzņemtajiem Gustava Žakerta, Jonasa Šmita un Kārļa Lakšes homoerotiskajiem darbiem, izteiksmīgs un atkailinošs Reiņa Hofmaņa heteroseksuāla pāra dubultportrets Cilvēka daba (2013) līdzās majestātiskam igauņu fotogrāfes Annas-Stīnas Treumundes lezbiešu pārim darbā Kopā II (2011), Lando Jansones fotokolāža Neredzamās lietas (2015), kas caur ikdienišķiem priekšmetiem atklāj queer identitātes neredzamo pusi. Tajā pašā laikā izstādē ietverti arī nezināmu autoru un klasiķu darbi no Latvijas Fotogrāfijas muzeja arhīva, kas ilustrē gan “jaunās erotikas” aizmetņus agrāko laiku darbos, gan “veco”, sievieti objektivizējošo erotiku, piemēram, akta vecmeistaru Raimonda Renča vai Jāņa Gleizda daiļradē. Kā ikonisks “vecās skolas” darbs izstādīts Renča akts Sieviete ar krūzi, kurš feminisma kontekstā metaforiski ilustrē priekšstatu par sievietes ķermeni kā tukšu, piepildāmu trauku, kura funkcija ir kalpot vīrietim un iznēsāt bērnu, kā arī ideju par mīksto mālu – pakļāvīgo modeli kā jēlmateriālu fotogrāfa rokās.

Manuprāt, izstādes veidotājas Jana Kukaine un Rasa Jansone uzņēmušās lielu darbu, mēģinot aptvert ļoti plašu feminisma tēmu un izpausmju diapazonu, turklāt aplūkojot to šauri specifiskajā Latvijas fotogrāfijas kontekstā, kura mainīgā ideoloģiskā cenzūra vēsturiski lielā mērā ietekmējusi fotogrāfijas un jo sevišķi akta mākslas tapšanu. Tomēr kopš izstādes apmeklējuma man neliek mieru jautājums: vai pietiek atsperties pret fallocentrismu kā visu lietu mēru, lai definētu jauno (?) sievietes vēlmes un vajadzības iekļaujošo seksualitāti mākslā? Un tas ir jautājums, ko es uzdodu arī sev, ne tikai izstādes rīkotājām, jo šajā situācijā man ir iekšējs konflikts, ja tā var teikt, starp ticību feminismam un ticību mākslas augstākajai jēgai. Tā, iespējams, ir uz vēlamību tendēta domāšana, taču man liekas, ka mākslā, vismaz modernajā gadsimtā, mākslinieki tomēr centušies meklēt humānās vērtības, kas stāv pāri dzimumu nošķīrumam un tēviņu/mātīšu uzvedībai, vairāk pievēršoties indivīdam (arī sev) ar visu viņa pretrunīgo un daudzveidīgo izjūtu spektru, kā arī vispārinošai laikmeta gara atklāsmei. Gribētos teikt, ka tīri dekoratīvā, pašmērķīgi estetizētā vai sievieti degradējošā fotogrāfija pieder salonmākslai, popkultūrai, izklaidei, pornogrāfijas industrijai, bet vienlaikus nākas piekrist, ka viss mākslas kanons ir fallocentrisks un neatliekami “revidējams”.

Iespējams konfliktējošās izjūtas man kā skatītājai rada izstādē mērķtiecīgi veidotais tradīciju pretnostatījums. Pretstatos balstīta izteiksmes forma palīdz skaidri paust domu tekstā, taču izstādē piemeklētie atšķirību piemēri – klasiskā erotisko žurnālu estētika, kas tiek konfrontēta ar jauno, dabiski neizskaistināto, reālistiski fizioloģisko veido pretstatu pārus, kas (vismaz man) traucē domāt par “iekļaujošu” attieksmi. “Redziet, šajā attēlā meitenes un zēni stāv atsevišķi, vienmēr nodalīti,” izstādes kuratore ekskursijā norāda uz gaļas dēlīšiem, kas apdrukāti ar dzimumu stereotipus tiražējošām fotogrāfijām (Rasa Jansone, instalācija Cienījama vieta, 2018). Gaļas dēlītis vedina iztēloties sevi ar āmuriņu klapējam vecos stereotipus kā asiņaina dzīvnieka miesas gabalu virs šīm sejām, radot vētrainam seksam raksturīgo plakšķošo skaņu. Šī primitīvā priekšmeta uzburtā daiļrunīgā aina izstādes kontekstā vispusīgi atspoguļo gan feminisma, gan ekofeminisma idejas, gan atstāj arī mākslā nepieciešamās atvērtās iekavas tālākai savas iekšējās seksualitātes un brutalitātes interpretācijai. Tomēr darbā kritizētais dzimumu nodalījums neveikli sasaucas ar to, ka izstādes iekārtojumā un koncepcijā arī viscaur jūtams vīrišķā/sievišķā, vecā/jaunā nošķīrums un pretstatījums. Tajā pašā izstādes zālē pie sienas tiek konfrontēts klasiķa Jāņa Gleizda idilliskais sievietes akts ar Evijas Gruznas manifestējoši atklāto privātās dzīves dokumentāciju sērijā Iekaisums (2004), kas balansē uz ekshibicionisma robežas. Efektīgāk būtu, ja vairāk šādus pretstatus izdotos atrast vienas paaudzes vai žanra ietvaros, jo acīmredzamās atšķirības akcentēšana šķietami pazaudē ietekmes spēku. Tomēr saprotu, ka izstādes veidotājām ir bijis grūti un teju neiespējami klasiskās tradīcijas arhīvā atrast tādus pozitīvos “jaunās” erotikas piemērus, kāds redzams Janīnas Zandmanes Vasaras vidū (70. gadu beigas) – vienā no retajām sievietes uzņemtajām sievietes akta fotogrāfijām, kurā erotiskums jaušas kā pašizziņa, nevis ārējs vērojums.

Tomēr paliek jautājums – kas ir šīs izstādes potenciālais apmeklētājs? Nākot uz “jauno”, es sagaidu turpinājumu, vēl neredzētus apvāršņus dzimumlīdztiesīgā mākslā. Pirms kāda laika mākslas telpā Micēlijs feminisma māksliniece Ingrīda Pičukāne pievērsās sievietes un vīrieša vienlīdzīgumam noziedzības jomā, bet aprīlī Fotogrāfijas muzejā Ingas Erdmanes instalācija piedāvāja svaigu skatījumu uz mākslu kā no aizspriedumiem un noteikumiem brīvu teritoriju, turpretim Jaunajā erotikā es drīzāk redzu soli atpakaļ pie aizspriedumu uzskaitījuma: lūk, esam izstādījuši video ar divām igauņu lezbietēm, kas kļuvušas par mātēm, šī video mērķis ir parādīt, cik cilvēcīgi patiesībā izskatās tas, ko uzskatām par “morālo pagrimumu”. Bet kas ir tie “mēs”, kuri tā uzskata? Cik daudz tādu ir izstādes apmeklētāju vidū? Šāda sociālā taisnīguma popularizēšanas līmenis vairāk atbilstu publiskajai telpai, lai pieradinātu pamatskolnieku pie konservatīvos medijos demonizētā homoseksuālo ģimeņu tēla.

Man radās iespaids, ka katrs izstādītais darbs atsevišķi ir daudzslāņaināks un niansētāks nekā izstādes noteiktais opozīcijas rāmis. Tāpat gribas palikt pie domas, ka akts arī tradicionālajā mākslā tomēr stāv pāri tīram jutekliskumam, iemiesojot vispārcilvēciskas idejas un mākslinieka nojautas. Kailums klasiskā aktā visbiežāk ir forma, nevis tēma, tāpēc tā kritika kļūst sarežģīta (ja pārmetam jutekliskumu darba formai, kas izvēlēta citas idejas paušanai, tad sanāk jutekliskumu savā veidā padarīt arī par darba tēmu). Vilna un zīds. Jaunā erotika veidotājas gan cenšas norādīt uz to, ka tēmai un formai nevajadzētu būt nošķirtām, ka seksualitāte nekad nav atdalāma no personības, lomas vai situācijas, kā to brīnišķīgi atspoguļo Elīnas Eihmanes veidotā fotogrāmata par savām attiecībām ar dēlu un dzīvi pēc dzemdībām – tik trausla, ievainojuma, subjektīva, baiļu un dzīvības pilna kā jauns rīts pēc zemestrīces izpostītā pasaulē. Tajā ir izteikti “jūtama sieviete” nevis kā iekāres aizplīvurots skatiens vai acu pamielošanai atsegts gurns, bet gan silta, ķermeniska, nogurusi, reizē izmisusi un laimīga klātbūtne, kam erotisms joprojām ir viens no aspektiem arī sadzīviskajā ikdienā un jaunajā, mulsinošajā mātes lomā. Taču līdzās izstādītās kāzu fotogrāfijas idilliskajā sirsniņu rāmītī ar tekstu “Live, Love, Laugh”, kas acīmredzami ironizē par kāzām kā dzīves kulmināciju tradicionālajā priekšstatā, liekas pārāk plakans apgalvojums par viņiem/citiem/mums, kuru subjektīvos stāstus mēs nezinām.

Gribas piekrist izstādes koncepcijā minētajam apgalvojumam un izstādītajiem piemēriem, kas apliecina, ka Latvijas fotogrāfijas tradīcijā pietrūkst neitrāla ķermeņa attēlojuma, pateikties veidotājām par pētnieciski analītisko ieguldījumu nepateicīgajā darbā ar arhīva materiāliem un apņēmību izstādīt patiesi drosmīgus mūsdienu fotogrāfijas veikumus, tomēr neesmu droša, vai izstāde patiešām pienes “jauno”, vai paliek kā ilustratīvs pielikums Janas Kukaines vērtīgajai esejai.