Annemarija Gulbe
Šīgada maijā Rīgas Fotomēneša laikā jau ceturto reizi tika piešķirta FK Balva labākajam jaunajam Latvijas fotogrāfam, un šoreiz to saņēma Annemarija Gulbe (1997). Viņa absolvējusi ISSP Skolu un Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Apģērbu dizaina nodaļu, bet pašlaik studē Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā. Annemarijas darbos redzam viņas vienaudžus – senākā sērijā Baltā kaza viņa dokumentēja dzīvi kopmītnēs, bet jaunākajā projektā Love Re-Search mēģina vērot jauniešu savstarpējās attiecības izklaides brīžos.
Kā tu sāki fotografēt?
Nesen atcerējos, ka sestajā dzimšanas dienā vecāki man uzdāvināja vienreizlietojamo kameru no kaut kādas Kellogg’s pārslu akcijas. Todien arī izfotografēju visu filmu.
Bet ļoti ilgu laiku domāju, ka fotogrāfē tie, kas neprot zīmēt vai gleznot. Un man vienmēr ir šķitis, ka zīmēju un gleznoju diezgan labi un ka vajadzētu pamācīties to darīt vēl labāk.
Pirms četriem gadiem uzzināju par ISSP vasaras skolas darbnīcu Kuldīgas jauniešiem ar Viku Ekstu. Pieteicos. Pamēģināju kaut ko darīt ar fotogrāfiju, turpināju mēģināt. Nākamajā vasarā pieteicos vēlreiz.
Tavi darbi lielākoties ir saistīti ar jauniešu izklaides kultūru. Kāpēc tā un kādas tev ir pašai attiecības ar to?
Mani ļoti interesē sabiedrība, cilvēki un attiecības starp viņiem. Kaut kādu brīdi bija (un reizēm atkal parādās) bailes un introvertums, par kuru cenšos piemirst. Kad nevēlējos (vai baidījos) kaut kur iesaistīties, bet jutu vēlmi komunicēt un piekļūt cilvēkiem, biju sākusi vērot. Es pati laikam esmu kaut kas starp šīs kultūras pārstāvi un klusu vērotāju. Tāda veida vidē un sabiedrībā man ir visvieglāk piekļūt cilvēkiem. Visi ir diezgan brīvi, reti kad liekas, ka kādam traucēju. Varbūt citreiz mani nepamana un varu notvert kādu situāciju, kurai it kā sarežģīti tikt klāt. Ir fotogrāfijas, kurās redzamā darbība manuprāt ir absurda, tas fascinē. Tad arī gribas izprast, kas tur notiek un kāpēc.
Kā tu izvēlies, kad un ko fotografēt?
Man vienmēr līdzi ir kamera. Nonākot kaut kādās situācijās, vērojot tās, jūtu vēlmi tās nofotografēt. Negribot kādu traucēt, nekad nejautāju vai vispār drīkstu fotografēt. Kaut gan, iespējams, tā darot, traucēju vēl vairāk. Visi attēli ir dokumentāli vai gandrīz dokumentāli. Fotogrāfa klātbūtne taču izraisa kaut kādu reakciju. Dažkārt cilvēki ievēro, ka es tur esmu un ka man ir kamera, un tad sāk performēt.
Kad strādāju pie pēdējās sērijas, bija kaut kādas lietas vai tēmas, par kurām biju kādu laiku domājusi. Tad sapratu, ka pa to laiku esmu jau uzņēmusi dažus kadrus, kaut gan biju fotografējusi it kā bez mērķa. Pēc tam, apzinoties, ka vēlos strādāt tālāk ar kādu tēmu, it kā pastiprināti visur redzu kaut ko saistītu ar to. Bet esmu arī apmeklējusi dažas vietas un pasākumus, tiecoties ieraudzīt tieši šīs situācijas.
Ko tev nozīmē FK Balva kā labākajam jaunajam fotogrāfam?
Ir ļoti, ļoti forši, ka ir šāds novērtējums. Varbūt tas liek nešaubīties par savām spējām. Varbūt varu sākt sevi dēvēt par fotogrāfu. Bet, ja šie ir pirmie mēģinājumi darīt kaut ko šajā jomā, tad ir svarīgi saprast, kā tad man izdodas, vai ir okei, vai tomēr viss slikti. Šāds konkurss ir iespēja gūt kritiku, lai saprastu, ko darīt tālāk.
Kādi ir tavi tuvākie nākotnes plāni?
Tikko pabeidzu pirmo kursu Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā. Domāju, ka turpinot studijas, turpināšu arī darboties ar fotogrāfiju un gan jau arī ar ko tādu, kas nav fotogrāfija.
Gribētu izveidot Love Re-search otro daļu. Atklāt kaut ko tīru, bez tās ballīšu brutalitātes un hārdkora. Vai arī veidot pašportretu, vairāk izprast savu distancēšanos, būšanu ārpus romantikas un mīlestības koncepta. Bet varbūt kaut kad kaut kas notiks, un pēkšņi sapratīšu, kas tas ir, kādēļ ir vērts, tas būtu skatītājam diezgan patīkams stāsta noslēgums. Tomēr domāju, ka, ja vispār kas tāds notiktu ar mani, tas nebūtu tuvā nākotnē.
