/ Ieva Raudsepa / Eseja

Kovboja sirds

“The greenest grass is in the deepest mud,” (“Viszaļākā zāle ir visdziļākajos dubļos”) vēsta paraksts pie attēla Semas Kontisas (Sam Contis) grāmatā Deep Springs (MACK, 2017). Pati fotogrāfija nekur neparādās, redzama tikai atrastās bildes aizmugurīte. Taču šis viens teikums labi parāda sajūtu, kas vērpjas cauri visam projektam.

Deep Springs – tā sauc ieleju Kalifornijā, kurā 1917. gadā tika atvērta neliela eksperimentāla vīriešu koledža, kas apvieno padziļinātu teorētisku priekšmetu apguvi ar darbu turpat esošajā rančo un fermā. Skola atrodas tuksneša vidū un ir gandrīz pilnībā izolēta no pasaules — tuvākais bendzīntanks ir stundas attālumā. Deep Springs koledžā mācās 26 studenti, un jaunie vīrieši apgūst ne tikai akadēmiskus priekšmetus, bet arī to, kā nelielai kopienai izdzīvot tik skarbā un nošķirtā vidē, kāds ir Amerikas rietumu tuksnesis.

Fotogrāmatas “Deep Springs” vāks

Grāmatas pelēko vāku rotā graudaina, ļoti pietuvināta fotogrāfija. Liekas, ka tajā saskatāma vīrieša mugura — redzamas dzimumzīmes un iedobuma vietas starp kauliem. Ārkārtīgais pietuvinājms attēlu padarījis gluži vai abstraktu. Tā visticamāk tomēr ir mugura, bet atgādina arī smilšainu ainavu ar pakalniem un lejām. Viscaur grāmatai autore pretstata ķermeņa pietuvinājumus ar nebeidzamu, sausu un akmeņainu vidi, kas tos aptver. Skaidrs, ka šajā zemē nekas neaug, bet fotogrāfijās redzamie cilvēki ir ne tikai fiziski izturīgi, bet arī jūtīgi. Ja tehnoloģiju straujā attīstība ved uz to, ka brīža, šķiet, ka saikne ar taustāmo realitāti kādā brīdī varētu tikt pilnībā izslēgta, tad jaunie vīrieši Deep Springs tikpat lielā mērā veido ainavu sev apkārt, kā tā veido viņus.

Fotogrāmata “Deep Springs”
Fotogrāmata “Deep Springs”

Kontisa vairākkārt intervijās uzsvērusi — lai gan projekts tapis konkrētā ģeogrāfiskā vietā, idejiski tas sniedzas pāri tās robežām, uzdodot jautājumus par vīrišķību, identitāti un tās reprezentāciju. Deep Springs autorei kļuvis par izpētes lauku, kurā pārskatīt esošus priekšstatus par Amerikas rietumiem un kovboja tēlu — kā tas tiek atspoguļots populārajā kultūrā un ko nozīmē mūsdienās.

Filmās kovbojs nereti kalpo par simbolu noteiktiem vīrišķības ideāliem. Viņš ir izskatīgs un izveicīgs; pārvietojas ar zirgu — sausajā tuksneša ainavā dzīvo zināmā izolētībā, kas arī liecina par kovboja morālo un fizisko pašpietiekamību. 80. gados Ričards Prinss (Richard Prince) pārfotografēja Marlboro cigarešu reklāmas, kurās kovboji tikai attēloti tik episki, ka tos iesauca par Marlboro Men, un tabakas ražotājiem pat nebija tieši jāpiemin cigaretes, jo visi tāpat saprata, ko šie attēli simbolizē. Prinss kā iedvesmas avotu min to, ka ielās kovbojus redzēt nevarēja, bet tā laika žurnālos viņi parādījās katru nedēļu, un tos viņš sāka arī fotografēt. Pēc tam viņš no pārfotografētajām reklāmām izgrieza kovbojus un izkadrētos attēlus izstādīja. Ar šiem darbiem mākslinieks kļuva slavens — tas bija viņa komentārs ne tikai par attēlu apropriāciju, bet arī klišejisko kovboja tēlu. Reklāmās un populārajā kultūrā romantizētais Amerikas rietumu simbols patiesībā ir mīts, kas eksistē kolektīvā apziņā, bet dzīvē īsti nav sastopams.

Sema Kontisa. No sērijas “Deep Springs”
Sema Kontisa. No sērijas “Deep Springs”

Arī Kontisa pievēršas šim klišejiskam vīrišķības ideālam. Viņas varoņi nav episki Marlboro Men par spīti tam, ka jaunajiem vīriešiem bieži galvā ir kovboju cepures un viņi redzami nodarbojoties ar tipiskām kovboju lietām — savaldot lopus putekļu un dūmu mākonī vai jājot cauri tukšnešainai ielejai. Deep Springs varoņi nereti attēloti fiziskā un emocionālā pietuvinājumā. Viņi redzami ikdienišķās nodarbēs, piemēram, lasot grāmatu vai guļot diendusu. Vīriešu ķermeņus nereti pārklājušas mušas, kā tas bieži notiek vietās, kur ir karsts un darbs prasa sviedrus. Ik pa brīdim redzam tās pašas rokas, kas spēj novaldīt zirgus un lopus, pietuvinājumā. Rokas, kas netīras ar zemi, tur zaru, pa kuru rāpo kāpurs. Rokas ar nazi, kas griež beigta dzīvnieka taukus. Rokas, kas netīras ar motoreļļu. Rokas, kas pietur palagu, kas notraipīts ar lopa asinīm. Rokas, kas ar zilām šķērēm griež augus dārzā. Kontisa intervijā stāsta, ka nesen rādījusi grāmatu kādam skolas absolventam, kas tur mācījās laikā, kamēr viņa fotografēja: “Viņš uzreiz varēja atpazīt visas rokas, kaklus, muguras un plecus — mirklī varēja pateikt, kam tie pieder. Viņš teica, ka nekad nebija bijis tik tuvu citu cilvēku ķermeņiem, kā tad, kad dzīvoja ielejā.”

Sema Kontisa. No sērijas “Deep Springs”
Sema Kontisa. No sērijas “Deep Springs”

Mītā par kovboja spēku ir tēla neaizskaramība un pašpietiekamība, kas neiet kopā ar to, kādus redzam jaunos vīriešus Deep Springs. Viņi nav neievainojami kā episkie Marlboro Men, un tieši tas ir pievilcīgi un saistoši. “Šeit ir vieta dažādām izpratnēm par vīrišķību, kuras nenosaka stereotipi par dzimumu lomām,” komentē Kontisa. Nesen žurnālā The Atlantic rakstā par vīrišķību tā autore Sāra Riča (Sarah Rich), kuras dēls izdomāja iet uz skolu kleitā, norādīja, ka vēl joprojām sabiedrībā ir dzīvi stereotipi, ka puiciskas meitenes tiek uztvertas par dumpiniecēm, bet meitenīgi puiši par apkaunojošiem. Deep Springs šādus priekšstatus liek pārvērtēt. Kādā attēlā redzam jaunu puisi guļot zālē džinsu kleitā. Citviet Kontisa pietuvināti nofotografējusi puiša kaklu — redzam viņa ādamābolu, tik tikko pamanāmu sejas apmatojumu un garus, tumšus matus. Nevienam vien autores izvēlētajam modelim piemīt zināma “sievišķība”, bet tas nav viņu vājums. Tieši pretēji — vājš ir mītiskais kovbojs, kas dzīvo ne tikai fiziskā, bet arī emocionālā nošķirtībā. Deep Springs ir par to, kā vissausākajā ainavā un izolācijā, ir iespējams atvērties pasaulei, tāpat kā visdziļākajos dubļos atrast viszaļāko zāli.